Novembris ir laiks, kad atceramies gan Latvijas valstiskuma veidošanās sākumposmu, gan maksu, ko daudziem latviešiem nācās par valsts neatkarību samaksāt. 11. novembrī godājam drosmīgākos savas nācijas pārstāvjus, kas Brīvības cīņās nodrošināja to, ka tolaik vēl uz vārgiem pamatiem pasludinātā valsts neatkarība tiek saglabāta. Arī mūsdienās spēcīgi Bruņotie spēki ir viens no valsts stabilitātes pamatiem, un Latvijā neatņemama to sastāvdaļa ir Zemessardze (ZS). Madonietis, ZS 25. kājnieku bataljona Kaujas atbalsta rotas komandieris, kapteinis EDGARS LĪCĪTIS ZS darbojas jau teju 15 gadu un šo izvēli nekad nav nožēlojis.
– Esmu dzimis un uzaudzis Madonā. 1995. gadā absolvēju Madonas pilsētas 1. vidusskolu un tajā pašā gadā iestājos Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā (NAA), kur ieguvu militāro izglītību – vada komandieris, pirmo virsnieka pakāpi – leitnants, kā arī bakalaura grādu pedagoģijā. Pirmā dienesta vieta bija mobilo strēlnieku bataljons Alūksnē. Tas bija 1999. gadā, kad Latvijā vēl pastāvēja obligātais militārais dienests. Kā vada komandieris vadīju jauno karavīru pirmsapmācību. Tur nodienēju trīs gadus. 2003. gadā pārgāju uz Zemessardzi. Sākotnēji biju Rīgā ZS 14. kājnieku bataljonā, kur dienēju kā rotas komandieris. Paralēli uzsāku studijas NAA, lai iegūtu kapteiņa dienesta pakāpi. Drīz pēc tam tiku nosūtīts uz Aizkraukli, bet 2010. gadā sāku strādāt Madonā – ZS 25. Gulbenes kājnieku bataljonā. Madonas kaujas atbalsta rotā zemessargi apgūst lietot bezatgrūdas lielgabalus, mīnmetējus, kā arī šaušanu ar vieglajiem strēlnieku ieročiem un „zaļo taktiku".
– Kādēļ izvēlējies veidot karjeru militārajā jomā?
– Jau mācoties vidusskolā, zināju, ka došos studēt uz NAA. Tēvs bija saistīts ar militāro jomu, un, bērns būdams, bieži devos pie viņa uz darbu ZS 26. Madonas bataljonā. Kopā ar speciālo uzdevumu vienības karavīriem piedalījos fiziskajās nodarbībās un skolā mācījos ar domu, ka tālākā dzīve būs saistīta ar armiju. Šādu virzienu nospraudu un pie tā arī pieturējos. Gan tolaik, gan tagad mani saista arī sporta joma, un, kā jau katram topošajam studentam, arī man bija rezerves variants gadījumā, ja neiestāšos NAA – Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, taču to izmantot nevajadzēja, un, lai cik grūti būtu bijis, iestājos NAA un to absolvēju. Jāuzsver, ka 1995. gadā akadēmijā pirmos trīs studiju gadus bija jādzīvo kazarmu režīmā. Tas ir tas pats, kas obligātais dienests. Uz mājām varējām tikt uz divām dienām reizi mēnesī. Mācības notika sešas dienas nedēļā, bet svētdiena tika aizvadīta, kārtojot telpas, kurās dzīvojām, kā arī akadēmijas apkārtni. Tā nebija studenta, drīzāk – armijas dzīve, kas sākās jau no pirmās dienas akadēmijā. Šobrīd situācija ir pamainījusies, un pirmā kursa studenti jau dzīvo divvietīgās istabiņās. Viņiem ir brīvais režīms, kādu mēs studējot neizbaudījām. Brīvāki apstākļi bija tikai ceturtajā un piektajā studiju gadā.
– Kas, tavuprāt, motivē cilvēku stāties Zemessardzē?
– Daudzi to dara patriotisku apsvērumu dēļ. Ir arī tādi, kuri vienkārši vēlas uzlabot fizisko sagatavotību. Piecas dienas nosēžot birojā, cilvēks bieži vien nevar sagaidīt nedēļas nogali, kad divas dienas varēs pavadīt mežā, kur viņam mācīs izdzīvot nestandarta apstākļos. Šis mācībās un citās aktivitātēs kopā pavadītais laiks veido zemessargos spēcīgu saikni un kopības izjūtu. Kādam darbošanās ZS ir arī veids, kā gūt blakusienākumus. Piedaloties mācībās vai izpildot dienesta uzdevumu, zemessargs saņem dienas naudu, kas atkarīga no viņa izdienas un dienesta pakāpes. Ir arī cilvēki, kas ZS saskata kā labu iespēju, lai veidotu militāro karjeru, vienlaikus nestrādājot profesionālajā dienestā. Zemessargam ir iespēja mācību ceļā kļūt par instruktoru nodaļas komandieri vai vada seržantu vai arī mācīties par vada komandieri, un netrūkst to, kuri šo iespēju izmanto. Arī vairāki madonieši ir saņēmuši kaprāļa pakāpi, un šobrīd viņi ir neatsverams atbalsts ZS mācībās. Jo īpaši svarīgi tas ir apstākļos, kad jauno zemessargu skaits turpina pieaugt.
– Šajos gados cēlies arī Zemessardzes prestižs?
– Viennozīmīgi. Redzu, ka arī paši zemessargi ar lepnumu apzinās, ka ir zemessargi. Nekaunoties ikdienā nēsā zemessarga formas tērpu. Pat apmeklē savu darbavietu tajā un stāsta vairāk kolēģiem par to, kas ir ZS. Arī valsts aizvien vairāk domā, lai cilvēki būtu motivēti iestāties un aktīvi darboties Zemessardzē. Kā viens no reāliem līdzekļiem ir nodokļu atlaides, kas tiek piemērotas darba devējiem, kuri nodarbina zemessargus. Gadu gaitā būtiski uzlabojies arī ZS materiāltehniskais nodrošinājums.
– Vai jūti, ka zemessargos ir apziņa, ka gadījumā, ja pienāk stunda X, viņi būs tie, uz kuriem daļēji balstīsies valsts aizsardzība?
– Notikumi Ukrainā labi to ilustrē. Interesanti, ka tieši tajā laikā bija vērojams straujš jauno zemessargu pieplūdums. Cilvēki nevis izstājās no ZS, bet – gluži pretēji – vēlējās kļūt par zemessargiem. Un centrālā motivācija bija iemācīties aizstāvēt savu valsti. Esmu pārliecināts, ka draudu gadījumā lielākā daļa cilvēku valsti nepametīs, tādēļ mums ir jāprot pašiem sevi aizstāvēt, un ZS ir viens no veidiem, kā cilvēks, nebūdams karavīrs, to var iemācīties. Runājot par ārkārtas situācijām – zemessargi ir īpaši aktīvi brīžos, kad nepieciešams veikt glābšanas darbu vai arī jāmeklē kāda pazudusi persona. Ja zemessargs ir sazvanīts, viņš atsauksies lūgumam palīdzēt.
– Cik liels ir šāds Madonas zemessargu kodols?
– Kopumā Madonā ir aptuveni 120 zemessargu, no viņiem 50 ir tie, kurus nosacīti var dēvēt par kodolu. Tie ir cilvēki, kuri apmeklē visas apmācības, un ar viņiem vienmēr varam rēķināties. Jāpiebilst, ka zemessargi kontaktus uztur arī ikdienā. Es viņus uztveru gluži kā otru ģimeni. Kopīgi tiek rīkoti sporta un atpūtas pasākumi, kuros nereti piedalās arī zemessargu ģimenes. Madonas zemessargu vidū ir arī augsta līmeņa sportisti, kuri piedalās pasaules čempionātos, piemēram, orientēšanās sportā. Ir labi basketbolisti, futbolisti, volejbolists, tostarp arī NBS čempioni.
– Novembris ir valsts svētku laiks. Ar ko tev tas ir iezīmīgs?
– Novembris mums ir noslogots. Par tradīciju ir kļuvis lāpu gājiens Cesvainē, uz kuru pulcējas aptuveni 50 zemessargu kopā ar ģimenēm. Arī Madonā aktīvi piedalāmies svētku sarīkojumos, jo īpaši skolās. Pozitīva iestrādne ir skolās ieviestā soļošanas parāde, kur zemessargi piedalās kā žūrija. Tā ļauj arī tiem bērniem, kas ikdienā nav saistīti ar militāro jomu, gūt nelielu ieskatu karavīra dzīvē. Nozīmīgs notikums katru gadu ir arī NBS militārā parāde Rīgā. Pats esmu soļojis 11 militārajās parādēs. Lielgabalu zalvju šaušana, kopīga himnas dziedāšana un apziņa, ka brīdī, kad soļo, uz tevi skatās visa Latvija, rada neaprakstāmas izjūtas. Lai tiktu līdz soļošanai parādē, vispirms nepieciešams daudz trenēties, un arī tad šāda iespēja tiek dota tikai ierobežotam zemessargu skaitam.
– Šajā svētku laikā aizdomājamies arī par mūsu valsts nākotni, ko nereti saistām ar jauno paaudzi. Kāds ir tavs skatījums uz to, kāda šobrīd aug mūsu nākotne?
– Manuprāt, visvairāk pieklibo jauniešu veselības stāvoklis un fiziskā sagatavotība. Pie mums nāk ļoti daudz jauniešu, kuri nespēj iziet medicīnisko pārbaudi. Ja ZS viņi vēl ir kaut cik atbilstoši, profesionālajam dienestam diemžēl neder. Izplatītas ir problēmas ar muguru, kā arī sirds veselību. Droši vien tajā vainot var mazkustīgo, sēdošo dzīvesveidu, kas ir tipisks mūsdienām. Tiesa, ne viss ir tik bēdīgi. Jau trešo gadu Madonā rīkojām trīs nedēļas ilgu Zemessardzes pamatapmācības nometni jauniešiem. Dalībnieku skaits ir liels. Šogad jūlijā nometnē bija 24 jaunieši, no kuriem viens jau ir iestājies NAA, bet četri izvēlējās profesionālo dienestu. Vēl vairāki, kuri šogad mācās 12. klasē, ir teikuši, ka turpinās veidot karjeru profesionālajā dienestā. Nometnē jaunieši varēja apgūt gan ieroču lietošanu, gan kaujas taktiku – visas pamatzināšanas, kuras nepieciešamas karavīram, un noslēgumā katrs saņēma arī karavīra algu – 500 eiro, kas arī kalpo par labu stimulu, lai jaunietis apsvērtu iespēju izvēlēties militāro jomu savai tālākizglītībai un karjerai. Aicinu arī ikvienu vecumā līdz 50 gadiem apsvērt iespēju darboties ZS, jo šobrīd tam ir izveidoti ļoti labvēlīgi priekšnosacījumi.
– Vai, darbojoties ZS, atliek laiks arī citām interesēm?
– Daļa laika jāvelta arī ģimenei. Sieva Lana ir sporta skolotāja Madonas Valsts ģimnāzijā. Ģimenē aug meita Gundega, kas mācās Madonas pilsētas vidusskolā, savukārt dēls Gundars vēl iet bērnudārzā. Nedaudz laika izdodas atlicināt arī hobijiem – sportam un makšķerēšanai. Lielākais loms šogad bija Zviedrijā izvilktā 3 kilogramus smagā forele. Taču kopumā brīvā laika ir maz, jo ZS profesionālajā dienestā Madonā esmu viens pats, līdz ar to jāspēj tikt galā gan ar zemessargu apmācībām, gan ekipējuma nodrošināšanu, gan jauno zemessargu rekrutēšanu. Patlaban tiek domāts par to, lai Madonā izveidotu lielāku ZS atbalsta punktu ar vairākiem darbiniekiem, tas ļautu strādāt ātrāk un kvalitatīvāk. Tas, ka ZS 25. kājnieku bataljona štābs atrodas Gulbenē, dzīvi būtiski neapgrūtina, tomēr joprojām netrūkst cilvēku, kuri atminas, ka savulaik arī Madonā bija savs – 26. bataljons. Domas par tā atjaunošanu ik pa laikam uzvirmo, taču to realizēt nav vienkārši. Es būtu priecīgs, ja mums kādreiz ZS bataljonu Madonā izdotos atjaunot.
AGRA VECKALNIŅA foto
10.11.2017.