Madoniete VENERANDA PEĻŅA ir viena no Madonas katoļu draudzes pīlāriem. Balsts. Stiprums. Paļāvība un silta Mīlestība. Šogad viņa tika ievēlēta par draudzes vecāko un turpina kalpojumu, piedaloties draudzes ikdienā, izbraukumos, svētceļojumos, Bībeles izzināšanā, Senioru brokastu organizēšanā, lūgšanā.
Savu darbu Veneranda veic jaudīgi un raiti, bez lieka skaļuma, savā ziņā – neuzkrītoši un klusi. Kā veidojies draudzes vecākās raksturs un personība; kur viņas saknes un ticības sākums, to vaicāju Venerandai pašai.
– Esmu dzimusi Rēzeknes un Aglonas diecēzē, Mežvidu draudzē, – tiekoties uzsver Veneranda Peļņa. – Bērnība un jaunība pagāja ticīgā ģimenē. Bijām pieci bērni, nu palikusi tikai viena māsa. Esmu jaunākā ģimenē, starp vecāko brāli mums bija astoņpadsmit gadu starpība, starp māsām – četrpadsmit un divpadsmit gadu. Mājās pie vecākiem augu viena, pārējie bērni tobrīd skolojās, brālis jau dibināja savu ģimeni. Baznīca no mājas bija tuvu, nepilnu kilometru. Tā ir neliela baznīca, apmēram tāda kā Madonas. Katru svētdienu gājām uz Svēto Misi. Atceros ceļu cauri rudzu laukam – augustā, kad rudzi bija nobrieduši, berzām saujā vārpas, mamma deva pagaršot graudus, stāstīja, kā top maize. Viņa mājās cepa šādu maizi, pie mums bieži viesojās priesteri, kopīgi pusdienojām, mamma deva maizi arī viņiem.
– Kā notika ievadīšana ticībā?
– Netālu dzīvoja tēva māsa. Kad man apritēja deviņi gadi, vajadzēja sagatavoties pirmajai Komūnijai. Kopā ar tēva māsu gājām pie priestera, kas atprasīja iemācīto. Svētdienas skolas tolaik nebija, visu apguvu pašmācības ceļā. Mūsu mājā bija liela Aglonas Dievmātes svētbilde. Vakaros un pusdienlaikā, kad ģimene pulcējās kopā, ar vecākiem pie svētbildes lūdzāmies. Ticība bija iezīsta ar mātes pienu, nekad neienāca prātā, ka kādam tā varētu nebūt. Annas dienā 12 gadu vecumā tiku iestiprināta. Krustmāte bija Anna, un es arī par stiprināto vārdu pieņēmu pamatīgo vārdu „Anna". Kad paaugos, mācījos Mežvidu skolā, katru svētdienu uz baznīcu gāju kopā ar draudzeni.
– Padomju Latvijā valdīja ateisms, vai represiju ticības ceļā nebija?
– Uz baznīcu iet mani neapspieda. Skolotāji, kas bija cienījamos gados, paši bija no ticīgām ģimenēm un mūs par to nemocīja. Kad vajadzēja stāties pionieros, skola to organizēja, un es kā beidzamā klasē arī iestājos.
Bijām 18 skolēni, mamma bija cieši piekodinājusi, lai pionieros nestājos – esmu ticīga, bet izvēles īsti nebija. Audzinātāja izsauca un teica, lai stājos, jo esam pionieru klase. Mammai to ilgi neteicu, kaklautu slēpu, bet mamma to, protams, uzzināja.
Pēc deviņgadīgās skolas absolvēšanas devos mācīties uz Rēzekni. Patika pašdarbība, dejoju tautisko deju kolektīvā, kopumā nodejoju 12 gadu. Pēc Rēzeknes mācījos tirdzniecības skolā Ludzā, pēc tam mani nozīmēja darbā turienes gastronomā. Biju piena nodaļā, jāstrādā 14 stundas – sākums bija ļoti grūts.
– Kā veidojās ģimenes dzīve?
– Vīrs bija krievu tautības pareizticīgais. Vīramāte stingri ievēroja pareizticīgo normas, bija spiediens uz mani, lai pāreju pareizticībā. Tomēr paliku negrozāma – lai vai kā, esmu dzimusi katoliete un tāda arī palikšu. Bērnus – dēlu un meitu – gan vīramāte lika nokristīt pareizticībā. Ģimenē biju ienācēja, nevarēja būt citas runas. Vīrs strādāja milicijā, meitu kristījām Rīgā. Kad piedzima dēls, ļoti vēlā stundā ar ratiņiem devos uz Ludzas pareizticīgo baznīcu. Biju priecīga, ka bērni ir nokristīti, jo apkārtējie uz baznīcu negāja. Arī es tai laikā baznīcu apmeklēju reti – bija maiņu darbs, bieži svētdienās strādāju.
– Vai sabiedrībā pret ticību valdīja negatīva nostāja?
– To, ka ticība tika apkarota, zināju pēc vīra stāstiem. Miliči tolaik ņēma nost kulta priekšmetus, ko tirgoja pie baznīcas. Šos rožukroņus, medaljonus vīrs nesa mājās, un es tos dalīju cilvēkiem. Zināju, kuri ir kristīti, Ludzā bija daudz ticīgo, un tiem arī devu. Neliels krucifikss no tiem laikiem man joprojām ir saglabājies. Varu apliecināt, ka ne es viņu, bet tas mani ir uzmanījis. Kur vien pa šiem gadiem pārcēlos, mainīju dzīvesvietu, krucifikss vienmēr sekoja līdzi. Šodien tas ir goda vietā dzīvoklī, un es zinu, ka Dievs mūs vienmēr meklē arī no savas puses – ir klātesošs un uzpasē.
– Kā dzīve atveda uz Madonu?
– Kad vīrs aizgāja mūžībā, 1980. gadā pārcēlos uz Madonas pusi. Sākumā dzīvoju un strādāju Lazdonā, Madonas Patērētāju biedrības veikalā. No 1988. gada pārnācu strādāt uz Madonu.
Madonā esmu iedzīvojusies, dziedu pilsētas kultūras nama korī „Mantojums". Pamatā tur esam seniori. Korim ir sava iekšējā dzīve – braucam uzstāties, koris ir novērtēts visā Latvijā. Maijā pie mums atbrauks sadraudzības koris no Igaunijas, šai mēnesī arī mums pašiem būs brauciens uz Koknesi, kur viesosimies pie turienes kora. Paralēli gatavojamies un piestrādājam pie repertuāra, kas būs jādzied kopā ar pārējiem senioru koriem Talsos. Jūnijā tur notiks senioru koru dziesmu svētki. Tādi ir katru gadu, tikai katrreiz citā pilsētā.
Priecājos, ka mana ģimene ir sakuplojusi – man ir četri mazbērni, divas mazmazmeitiņas, viens mazmazdēliņš. Visi tuvinieki dzīvo un strādā Latvijā, visi ir kristīti. Kad esam kopā ar mazdēliem, bieži lūdzamies Rožukroni.
Pirms vairāk nekā diviem gadiem draudzei no Polijas atceļoja Cerību Dieva Mātes statuete. Reiz nolēmu to paņemt pie sevis. Mans vecākais mazdēls, to ieraugot, izteica vēlēšanos Dieva Mātes figūru uzņemt savā dzīvoklī. Dieva Mātes klātbūtni piedzīvojām 9. decembrī, bet 9. septembrī mazdēla Artūra ģimenē piedzima puisītis. Lūk, kādu svētību ienesa Cerību Dieva Māte!
– Kā sākās kalpošana baznīcā?
– Man vienmēr paticis palīdzēt. Arī tad, kad strādāju algotu darbu, piedalījos baznīcas sakopšanas talkās. Aizejot pensijā, sapratu, ka mana vieta ir baznīcā. Tas dod prieku un jaunus impulsus. Pensijas cilvēki nereti no visa atslēdzas un pagurst. Darot un kalpojot baznīcā, man ir enerģija un prieks. Pateicība Dievam, ka ir veselība, ka varu te būt. Kur vien vajag, tur eju – vies-priesteriem pasniedzu pusdienas, uzklāju tējas galdu, kopju baznīcu, mazgāju un gludinu altārdrēbes, kārtoju sakrālos tērpus. Patīk, ka ministrantiem komžas ir baltas, priesterim albas – tīras un spožas. Vienmēr, kad strādāju, darbs mudina uz lūgšanu, lūdzos arī tad, kad gatavoju ēdienu.
– Vai ticībā jūtams padziļināšanās process?
– Bērnībā zināšanas bija virspusējas, bez lielākas izpratnes. Esmu pateicīga draudzes prāvestam priesterim Pāvilam Kamolam par Bībeles stundām, kas palīdz iet dziļumā. Esmu tuvāk Kristum, un sevišķi mīļa man ir Dievmāte, ar kuru kopā esmu ik brīdi. Kā īpašu laiku atceros svētceļojumu uz Aglonu, draudzes nakts adorācijas Aglonas bazilikā. Tās mani paceļ, iztaisno mugurkaulu, manus sagumušos plecus. Jau braucot no Aglonas, vienmēr ir možs garastāvoklis, kaut nakts nav gulēta, ir iekšējs gandarījums un pacilātība.
– Ikdienā ir dažādas lūgšanu apņemšanās, bet kā ir ar atbildēm? Vai tādas ir bijušas?
– Žēlastības bijušas ļoti lielas. Pirms gadiem bija problēmas ar veselību. Bija jādodas uz operāciju, un priesteris Rihards Rasnacis deva slimnieku sakramentu. Gāju mūsu baznīcā pie Dievmātes – Kristīgo palīdzības – svētgleznas, lūdzos, un operācija bija ļoti veiksmīga. Pagājuši daudzi gadi, un viss ir kārtībā. Kad pēc operācijas devos uz Aglonu izteikt pateicību Dievmātei, redzēju, ka Viņa smaida. Biju uz ceļiem svētbildes priekšā, raudāju, un Dievmāte reizes četras man uzsmaidīja. Tas ir neticami, bet tā toreiz saņēmu zīmi, ka viss būs kārtībā.
– Šobrīd kristīgajā pasaulē ir Lielā gavēņa laiks, Klusā nedēļa. Kā tiek izdzīvotas šīs īpašās dienas un ko gribas novēlēt Lieldienās – Kristus Augšāmcelšanās svētkos?
– Klusajā nedēļā vairāk esmu pievērsusies lūgšanai, gandarīšanai un klusai iekšējai dzīvei. Domājot par Lieldienām, jāapzinās, ka līdz ar Jēzus Augšāmcelšanos arī cilvēku dzīvē notiek pārmaiņas. Var daudz ko iesākt no jauna, atmest vecos paradumus, kas cilvēku gremdē vai ierobežo, tiekties pretim gaišai, labai dzīvei. Lieldienās, ko šogad sagaidīsim 21. aprīlī, gribu vēlēt, lai ģimenēs valda saticība, mīlestība, lai bērni ir darbīgi un lai vairāk ikviens no mums uzticētos Dievam. Dieva palīdzība un svētība nepieciešama katram, to arī lūgsim Lielajā piektdienā, ejot ekumenisko Krusta ceļu cauri pilsētai, par to atcerēsimies un pateiksimies Dievam vienmēr.
17.04.2019.