1941. gada jūnija deportācijās no Latvijas tika izsūtīti vairāk nekā 15 000 cilvēku. Viņi tika notiesāti ne par ko — vienkārši tādēļ, ka bija latvieši un mīlēja savu zemi, tajā dzīvodami un strādādami. Izvestie cilvēki pēc apsūdzības tika iedalīti divās daļās: arestētie, kas izdoti izmeklēšanai un tiesāšanai labošanas darbu kolonijās, un sociāli bīstamie elementi un to ģimeņu locekļi, kurus izsūtīja uz mūža nometinājumu attālos PSRS apvidos, kur viņiem PSRS Iekšlietu ministrijas speckomandantūru uzraudzībā galvenokārt bija jāstrādā lauksaimniecības vai mežrūpniecības uzņēmumos.
Necilvēcīgi apstākļi, smags darbs, bads – to visu izjuta gan jauni, gan gados veci, gan mazi. Izsūtītāji nežēloja ne bērnus, ne jaundzimušos, ne sievietes, ne vīriešus, ne sirmgalvjus. Okupantu režīma acīs viņi visi bija Dzimtenes nodevēji, kuriem pienākas sods par „pārāk labu dzīvošanu" un savas zemes patiesu mīlēšanu.
93 gadus vecais ZIEDONIS HAGEMANIS dzimis 1931. gadā Valkā, bet Kraukļu pusē uz dzīvi apmeties pēc atgriešanās no izsūtījuma Sibīrijā. Ziedoņa kungs no Dzimtenes izsūtīts ticis vairākas reizes, bet šodien, tiekoties ar viņu, atminamies un pārstaigājam 1941. gada 14. jūnija atmiņu takas, kad pirms 83 gadiem Ziedonis ar māsu un abiem vecākiem tika deportēts. Toreiz viņam bija desmit gadi.
– Kādu atceraties 1941. gada 14. jūniju?
– Manu ģimeni pamodināja agri no rīta ar smago mašīnu pagalmā iebraukušie zaldāti, kuri dauzīja pie durvīm. Atvērām durvis, viņi ienāca istabā ar ieročiem rokās. Mums neviens neko neteica – kur vedīs, kas notiks tālāk? Īsā laikā vajadzēja sapakot mantas; ko varējām, to paņēmām. Tēvs bija policists, viņam mugurā bija policijas šinelis, es pat neatceros, vai zābaki bija kājās, vai nē. Mūs kopā ar daudziem citiem aizveda uz Valkas dzelzceļa staciju, iesēdināja vagonos. Kad bijām pie Urāliem, pretī brauca kara ešaloni ar krievu karavīriem. Kopumā ceļā uz izsūtījuma vietu pavadījām mēnesi. Šur tur pa ceļam vilciens piestāja, atsevišķās vietās varējām dabūt karstu ūdeni dzeršanai. Kad nonācām Krasnojarskā, mūs iesēdināja kuģītī un veda uz ziemeļiem pa Jeņiseju līdz Galaņenai Kazačenskas rajonā. Kad tikām izsēdināti šajā pieturvietā, sadalīja, kur kurš dosies tālāk, kur strādās, ko darīs. Tēvu uzreiz nošķīra no mums. Mēs nokļuvām ceļa daļā, tur strādāja arī sievietes, kuras ar lāpstām meta iekšā smagajā mašīnā granti ceļu būves darbiem. Vienu laiku pastrādāju šajā ceļa daļā pie celtniecības darbiem, māju remontiem. Es nebiju vienīgais latvietis, sapazinos ar Vili Kušķi no Siguldas (viņš bija gaļas skārņa tirgotājs), vēl bija arī Platači – brālis ar māsu. Darbs tur bija diezgan smags, kalām arī sasalušu zemi elektrostacijā, lai varētu ražot elektrību. Lauksaimniecības izmēģinājumu stacijā arī strādāja latvieši, tur es pārcēlos strādāt līdz 1956. gadam, kad tika saņemta atļauja atgriezties Latvijā. Tā kā ziņa par iespēju doties prom no trimdas nāca pēkšņi un negaidīti, mājās atbraucu 1957. gadā. Mani nosūtīja arī uz autoskolu, kur gatavoja šoferus, kuri māk remontēt arī mašīnas, motorus un pārzina visu, kas ar šo braucamrīku saistīts. Visu mūžu pats arī remontēju savas mašīnas – žiguli, golfiņu un japāņu Suzuki. Tiesa gan, pēdējā laikā to vairs nedaru.
– Bieži vien vietējo attieksme pret latviešiem bija naidīga un nicinoša…
– Kad ieradāmies Rizačenskā, mūs izlaida ārā no vagoniem, tur dalīja skābo maizi. Daudzi saslima ar caureju un tādēļ nomira. Atceros, ka apkārt bija šķūņi, nojumes. Liela daļa nemaz netika zem jumta, slapjumā, kad lija lietus, izmirka slapji. Plosījās dizentērija, tā arī atņēma daudzu cilvēku dzīvības. Tad no Rizačenskas manu ģimeni veda līdz Bogotovai un tālāk – līdz Tjukņetai. Pa ceļam piedzīvojām sliktus laikapstākļus, slapjdraņķi. Vienā ciematā piestājām, tur vietējie mūs padzirdīja, ielaida mājās un pabaroja – vismaz mazliet, bet tomēr. Tjukņetā mūs nomitināja bijušajā baznīcā un kultūras namā un vēlāk aizveda uz septiņus kilometrus attālu pilsētiņu. Liela daļa cilvēku bija naidīgi noskaņoti, bet tomēr bija arī tādi, kas kaut ko palīdzēja. Mammīte prata šūt, viņa vietējiem sašuva drēbes, jo viņi paši to neprata. Ciema vecākais brauca uz Tjukņetu un veda siltu maizīti. Bet ar šūšanu vien, protams, iztikt nevarēja, un arī mamma darīja smagus darbus. Vasarās bija jāpļauj smaga zāle zirgiem, jāpilda norma. Vajadzēja cirst sveķu koku zarus un pēcāk no tiem ar lieliem nažiem cirst nost skujas un zariņus. Tad tos lika iekšā lielās mucās, laida iekšā karstu gaisu un tecināja terpentīnu. Savukārt ziemā viņa un arī pārējie gāja zāģēt bērzus – tas viss bija kara vajadzībām. Dzīvojām pie kādas tantes, kurai dēls bija armijā un kura atļāva mums pie viņas palikt. Tantīte turēja istabā vistiņas un citus mazus lopiņus, lai tie aukstumā kūtī nenosalst. Atceros, kā tante vakaros lūdza Dieviņu, lai viņas dēls atgriežas mājās, lai arī ievainots. Kad viņš pārnāca mājās, mēs dabūjām doties prom uz kādu citu mājiņu pie viena onkulīša. Es skatījos, kā viņš pina murdus un vīzes no kārklu mizām. Ciematiņš bija mazs, neliels, tur nebija daudz māju. Kokos kāpām, lasījām ciedru riekstus.
– Vai laikā, ko pavadījāt izsūtījumā, apmeklējāt arī skolu?
– Nē, nekādu mācību man tur izsūtījumā nebija. Vienu gadu biju mācījies Smiltenē, bet vēl vienu gadu nomācījos Bilskas pagastā. Kad tēvu atbrīvoja no darba policijā (Smiltenē), mūs no dzīvokļa izlika, un tā mana ģimene pārcēlās uz Bilskas pagasta lauku mājām, no kurām tikām izsūtīti 14. jūnijā.
– Kādas bijušas jūsu dzīves gaitas pēc atgriešanās Latvijā?
– Pēc tam, kad biju atgriezies mājās no izsūtījuma, neilgu laiku pastrādāju Rīgā, un tad uzzināju, ka Krasnojarskā ir darbs. Tur bija aizbraukusi arī māsa ar savu vīru – viņi bija ekspedīcijā, un deva man ziņu, lai pievienojos, ja gribu. Tā nu es sakrāmēju mantas, konteinerī savietoju mēbeles un devos pie savējiem. Ekspedīcijā dabūju darbu, man apsolīja šofera amatu. No ekspedīcijas atgriezos 1964. gadā. Atgriežoties Latvijā, ilgi nevarēju atrast darbu.
Man bija trīs meitas, viena, diemžēl, ir jau mirusi. Viņa piedzima ar neārstējamu slimību, kuras dēļ mocījās ar lielām sāpēm un beigu beigās palika uz gultas. Dzīvē ir piedzīvoti dažādi smagi un nepelnīti brīži, un visvairāk sāp netaisnība. Taču vismaz prieks par to, ka man ir daudz mazbērnu un mazmazbērnu, ļoti kupls pulciņš – esmu bagāts. Viņi mācās, strādā, izauguši par labiem cilvēkiem. Daudziem jau ir pašiem savas ģimenes. Svētku reizēs vienmēr centāmies sanākt kopā, bet kopš vīrusa laikiem mūsu satikšanās tradīcija ir pajukusi. Ikšķilē vienu gadu satikāmies ģimenes salidojumā. Es smejos, ka maniem radiem visiem ir tādi poliski uzvārdi – Dembovski, Pavlovski. (Smejas).
– Ar ko aizpildāt brīvo laiku?
– Savulaik esmu daudz laivojis, bieži devos uz upi. Uzliku mašīnai uz jumta savu alumīnija laiviņu un prom – tas bija mans hobijs un sirdslieta, taču nu jau labu laiku ar šo izpriecu vairs nenodarbojos, dzīvoju mierīgi, bet ar auto gan braucu joprojām.
14.06.2024.