Madonietis ARTŪRS KEISELIS, iespējams, daudziem saistās ar viņa augstajiem sasniegumiem karatē sportā. Tomēr jau daudzus gadus talantīgais jaunietis šim sporta veidam ir pateicis „uz redzēšanos!" un pašlaik darbojas krietni atšķirīgākā sfērā. 21 gadu vecais puisis paralēli transportbūvju studijām Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) strādā arī vienā no lielākajām un vecākajām ceļu būves firmām Latvijā – SIA „8 CBR".
– Kad pabeidzi Madonas Valsts ģimnāziju, uzreiz zināji, ko vēlies darīt?
– Principā jā, zināju, ka došos studēt uz RTU transportbūves. Šo profesiju biju izvēlējies tikpat kā 9. klases noslēgumā, pateicoties saviem draugiem un paziņām, kuri darbojās šajā sfērā. Viņi mani bija ieveduši šajā nozarē un parādījuši darba vidi, kura man ļoti iepatikās. Man vienmēr patika kaut vai tikai pabraukt garām vietām, kurās notiek ceļu remontdarbi, apskatīt to vietu, tas likās tik interesanti.
– Kāda ir tava ikdiena pašlaik?
– Šobrīd strādāju vienā no vecākajiem ceļu un tiltu uzņēmumiem Latvijā – SIA „8 CBR", esmu ceļu meistars jeb būvdarbu vadītājs. Protams, arī studēju RTU Būvniecības inženierzinātņu fakultātē. Drīz atsāksies studijas, tādēļ darāmo darbu kļūs vēl vairāk. Jau agrā bērnībā vecāki man pateica, ka pēc vidusskolas ir arī augstskola, un, lai arī, iespējams, viņiem bija nauda, par ko mani skolot, man tik un tā tika stingri pateikts, ka ir jāmācās tā, lai es tiktu budžeta grupā, jo citādi par studijām būs jāmaksā no paša kabatas. Tādēļ jau agrā vecumā apzinājos, ka man būs tikai tik, cik pats spēšu izdarīt. Pamatskolā un vēlāk arī vidusskolā centos izdarīt, cik vien spēju, un ar lielu atbildību izturējos pret mācībām.
– Kādas vēl izvēles iespējas biji pieļāvis?
– Tā kā agrāk daudz vairāk nodarbojos ar sportu, biju domājis arī par sporta ārsta profesiju, bet ātri vien sapratu, ka tik garu un grūtu ceļu nevēlos iet. Šī profesija liek ilgi gaidīt to punktu, kad vari justies droši. Es nebiju līdz galam gatavs ziedot tik daudz gadu studijām, iespējams, ka arī aicinājums kļūt par mediķi nebija tik liels. Citu variantu man vairāk nebija, un nekas manas domas nespēja iespaidot. Latvijā RTU ir vienīgā vieta, kur var iegūt augstāko izglītību transportbūvēs, tādēļ arī devos tur mācīties. Esmu apmierināts ar savu izvēli, man nav ienākusi prātā doma kaut ko mainīt. Patīk katru dienu aizbraukt uz objektu un redzēt, kas ir izdarīts iepriekšējā dienā. Dažkārt gan garais darbalaiks, kas pārsniedz arī 12 stundu, rada motivācijas zaudēšanu vakaros. Bet no rīta, ierodoties objektā, tā atkal ir atpakaļ.
– Sanāk, ka draugi tev dzīvē spēlē lielu lomu?
– Noteikti – jā. Man pārsvarā vienmēr ir bijuši gados vecāki draugi. Pāris no viņiem bija saistīti ar ceļu būvi, tā nu viņi arī mani pavilka līdzi šai profesijai. Šad tad tiku paņemts līdzi uz objektiem, jau tad mani tas viss ieinteresēja, zināju, ka arī es nākotnē vēlos darīt kaut ko tādu. Tā tas viss arī aizgāja – no viņiem ieguvu informāciju par to, kas jāzina, kas jādara. Jau no pirmās reizes, kad tiku paņemts līdzi uz objektu, zināju, ka šī ir mana profesija, interese par notiekošo tikai auga. Jo vairāk atrados objektos, jo labāk sapratu, ka vēlos mācīties šo specialitāti.
– Tavs darbs ir ļoti atbildīgs, tev nav no tā bail?
– Esmu būvdarbu vadītājs, augstāk ir atbildīgais būvdarbu vadītājs. Ja nu patiešām izdarīšu ko ļoti, ļoti nepareizu (kas gan līdz šim vēl nav gadījies), viņš risinās problēmsituācijas. Es arī apzinos to, ka man vēl ir daudz jāmācās, bet bez prakses un reālas pieredzes, sēžot skolas solā, nekā tāpat nebūs.
– Vai nav tā, ka reizēm tevi uztver nenopietni?
– Bieži ir tā, ka atbrauc apakšuzņēmēji un viņiem ir pateikts, ka būs tāds Artūrs, kas visu izrādīs un paskaidros. Tā nu viņi atbrauc un meklē Artūru. Kad saku, ka tas esmu es, tad kādam parasti rodas jautājumi par to, cik man gadu un ko es te daru – vai man ir studiju prakse utt. Ir arī cilvēki, kuri domā, ka esmu vietējais puika, paņemts no kādas skolas darbam vasarā. Pie šādām situācijām jau esmu pieradis, neko ļaunā neņemu, jo pēc neilga laika attieksme mainās. Uzņēmumā esmu jaunākais inženiertehniskais darbinieks, visi kolēģi pamatā ir vecāki. Man bija sevi ātri jāpierāda, jo zināju, ka nav variantu, negribēju, lai uz mani skatās ar šķību aci, vēlējos un vēl joprojām vēlos būt līdzvērtīgs darbinieks.
– Kas ir grūtākais, ar ko jāsaskaras?
– Ir atsevišķas lietas, kuras nav vieglas un kurām ir jāpievērš daudz uzmanības. Ir arī tādi būvniecības darbi, kuriem ir jāveltī lielākā uzmanība, to nedarot, var rasties lielas problēmas. Bet tai pašā laikā pie visa jau ir pierasts. Par lielāko problēmu uzskatu laika trūkumu, jo jāpaspēj būt vairākās vietās vienlaicīgi – ir jābūt sasniedzamam telefoniski, datorā, jābraukā pa objektiem. Kaut kur ir radusies kāda problēmsituācija, kura nekavējoties ir jāatrisina. Un tad, kad ir vairāki objekti, galīgi nav viegli.
– Esi agri sācis nopietni strādāt, nejūties kaut ko zaudējis?
– Noteikti – nē. Man visam sanāk laiks – gan mācīties, gan strādāt, kā arī atpūsties. Lai varētu atpūsties un izklaidēties, ir nepieciešami diezgan lieli līdzekļi. Tādēļ vienmēr esmu centies pats nopelnīt, man ārkārtīgi patīk tā izjūta, kad izdaru darbu un kontā ienāk nauda. Tad zinu, ka tā ir mana nauda un varu darīt, ko vēlos, ka esmu patstāvīgs. Mamma, protams, palīdz, bet sadzīviskās lietās, kad reizēm sanāk atbraukt mājās, ir ļoti patīkami, ja kāds ir pagatavojis ēst. Esmu pieradis sisties viens pats, iet un darīt, jo, kamēr pats nedarīsi, nekā arī nebūs. Katram dzīvē pienāk robeža, kad ir jākļūst patstāvīgam. Es vēl esmu pašā ceļa sākumā, lai arī apzinos, ka esmu soli priekšā vairumam manu kursabiedru, dažiem no viņiem grūtības sagādā vien doma, ka darba dēļ vajadzēs būt ārpus mājas.
– No kurienes tev tāda pašpārliecinātība un uzdrīkstēšanās?
– Darbā daudz esmu mācījies no saviem vecākajiem kolēģiem, viņi vienmēr ir bijuši atsaucīgi. Viņi man daudz iemācījuši, lai gan nekas tāds viņiem nebūtu jādara. Protams, vienmēr uztraucos par rezultātu, bet, kad dari, tad jau lietas sanāk automātiski un rodas arī uzticēšanās sev un savām zināšanām. Izeju uz ceļa un zinu, ko darīt, nav nekādas minstināšanās vai zvana draugam.
– Ko tu dari brīvajā laikā?
– Pēdējos sešus gadus aktīvi spēlēju florbolu florbola klubā „Madona". Esmu spēlējis florbolu arī Latvijas vīriešu virslīgā. Florbols jau vidusskolas laikos bija mana galvenā ārpusskolas aktivitāte, kura paņēma lielāko daļu brīvā laika. Pašreiz spēļu skaits, kurās piedalos sezonas laikā, ir krities, un domāju, ka tas tā arī turpināsies, jo laika kam tādam paliek aizvien mazāk.
– Kādi ir tavi nākotnes plāni?
– Man gribas nostabilizēties vienā darbavietā. Pašlaik visu laiku esmu uz riteņiem maršrutā Madona-Rīga un būvniecības objekti. Pēc bakalaura studijām noteikti vēlos studēt arī maģistrantūrā. Protams, arī ģimenes izveidošana, bet tas vēl netiek plānots tik tuvā nākotnē.
– Tev nešķiet, ka esi sev uzstādījis augstu latiņu un darāmā ir ļoti daudz?
– Nedomāju, ka tā ir augsta latiņa. Maksimāli cenšos no katras dienas iegūt vairāk pieredzes dažādās situācijās, kas arī pietuvina mani tuvāk mērķiem. Pēc 2019. gada beigsies Eiropas finansējums būvprojektiem, ceru, ka pēc tam man arī būs darbs un nenāksies mainīt profesiju. Galvenais, lai to sarežģīto periodu izdodas pārvarēt.
– Kā atpūties?
– Katrā brīvajā brīdī cenšos kaut kur aizbraukt un apskatīt kādu vietu Latvijā, dažkārt pat uz vienu un to pašu vietu aizbraucu vairākas reizes. Vispār domāju, ka katram tā valsts, no kuras cilvēks nāk, ir viņam vismīļākā. Man ļoti patīk Latvijas daba un viss, kas te atrodas. Ekonomiskā un politiskā situācija neietekmē manas domas par vietu, kur esmu audzis un attīstījies.
– Ir kāds īpašs cilvēks, kas tavā izaugsmē pelnījis paldiesvārdus?
– Kā jau vairums, arī es lielu paldies varu teikt saviem vecākiem, kas ir ielikuši dzīves pamatu un uztveri – nostādījuši dzīvē. Viņi mani jau no paša sākuma ir uzlikuši uz pareizajām sliedēm. Arī maniem draugiem, kuri ir dalījušies pieredzē, dažādās situācijās. Audzinājuši mani un izveidojuši par to, kas esmu. Tieši no viņiem esmu ņēmis piemēru, kā dzīvē jāskatās uz lietām. Ģimene un draugi man ir parādījuši to, ka nevar uz dzīvi skatīties vieglprātīgi – katram cilvēkam ir kaut kas, par ko ir jāuzņemas atbildība.
– Un kā tev ar vārdu „grūti", sanāk bieži to lietot?
– Viss, kas pagaidām ar mani noticis, ir bijis kā pa kalniem, bet tāda jau laikam tā dzīve ir. Zinu, ka nebūs tā, ka nedēļu, mēnesi vai gadu lietas ies ļoti labi, bez aizķeršanās. Katru dienu ir augšas un apakšas. Man pat, no vienas puses, grūtības patīk, jo, tās pārvarot, rodas lielāka pašpārliecinātība un ticība saviem spēkiem. Jo vairāk grūtībām tikts pāri, jo drošāk cilvēks iet pa dzīvi. Atsitieni un aizķeršanās katru norūda, kas ir ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa. Varētu teikt, ka esmu pilnīgi pārliecināts – ja cilvēkam nav grūtību dzīvē, tad vispār jāsāk domāt, vai viņš ir uz pareizā ceļa.
25.08.2017.