Tā sarunas laikā, tiekoties Indrānu pagastā lauku saimniecībā IK
"Bestland-L", rezumēja saimnieks, domājot par veicamajiem darbiem,
pienākumiem un skriešanu, lai visu ieplānoto paspētu un paveiktu. Laukos
darbu ir tik daudz, ka visu vienkārši nav iespējams padarīt, ir
jāizšķir svarīgākās prioritātes. Pavasarī prioritāte ir sēja, tagad –
būs zāles pļaušana un lopbarības gatavošana, pa vidu – krūmu ciršana un
jaunaudžu kopšana, malkas sagāde u. c.
Lauksaimnieku godināšanas
pasākumā Lubānas novada IK "Bestland-L" saimnieks KRISTAPS LIBERTS
saņēma pateicību par paveikto lauksaimniecībā. Saimnieks ieguva
nomināciju par veiksmīgu un inovatīvu nelauksaimniecisko palīgnozari
lauku saimniecībā.
Atzinīgi vērtējams tas, ka, sniedzot hidrosējas pakalpojumu, tiek popularizēts Lubānas novads un pakalpojums tiek sniegts ne tikai mūsu reģionā, bet visā Latvijas teritorijā. Saimniecības nodarbošanās – gaļas liellopu audzēšana, hidrosēja jeb ainavu veidošana un uzturēšana.
Aicināju Kristapu Libertu iepazīstināt ar savu lauku saimniecību.
– Vai sen saimniekojat laukos?
– Kopš 2010. gada. Ja nemaldos, tas bija septembrī, kad pārcēlāmies. Nākam no Rīgas, nebūt ne lauksaimnieki, bet tagad esam kļuvuši par lauku saimniekiem. Rīgā labi ir jaunībā, un kādreiz dzīvoju namā uz A. Čaka ielas stūra. Sākumā Lubānā īrējām dzīvokli, bet sapratām, ka jānāk dzīvot uz veco māju. Zemi un māju mantoja sieva, un bija jāsāk saimniekot. Laukos vajadzēja visu sākt no nekā. Kad te atbraucām, viss bija krūmos aizaudzis. Darbos tika iesaistīti visi – sieva Kristīne, dēli Kristaps un Ernests. Bija zināma vecās mājas vieta, tuvumā – vecā ferma, kur kopsaimniecības laikos bija nobarojamo buļļu audzētava. Arī tas jau netieši norādīja, ar ko jānodarbojas. Citi sāk ar lopiņiem, ar fermu, mēs – ar māju, lai pašiem būtu, kur dzīvot. Izrakām pamatus, un pamazām namiņš tika uzrauts. Vēl jau darba daudz, plāni nāk klāt, un – kā smejos – nav vietas, kur krāt daudzos dokumentus, kas jāglabā. Mūsu izvēle – turēt gaļas liellopus – tika īstenota, jau tajā laikā gaļas liellopu audzēšana tika daudzināta kā perspektīva. 2014. gadā no vietējās saimniecības SIA "Hereford" tika nopirkti 8 ‘Hereford' šķirnes liellopi, pēc tam – vēl divas ragainās. No pirmajiem 10 lopiņiem palikuši trīs, jo ganāmpulkā viss mainās. Sākumā gribējām turēt aitas, pamēģinājām, bet neatmaksājās – aitas gaļa ir vērtīgāka, nekā uzpircēji samaksā. Gaļas lopus realizējam sadarbībā ar Izsoļu namu. Tālāk lopus aizved uz Lietuvu, Poliju, Vāciju… Herefordi ir arī pamats šķirnes liellopu saimniecībai. Neaudzējam to, ko nevaram. Tāpēc pie mājas ir tikai nedaudz dobju, jo kartupeļus labāk nopirkt no zemnieka, kas tos prot izaudzēt. Jābūt kaut kādai specializācijai – visi visu nevar.
– Ieinteresēja saimniecības nosaukums IK "Bestland-L", kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē ‘vislabākā zeme'.
– Tas bija 1999. gadā, kad biju Amerikā, un tur saimnieks nodarbojās ar hidrosēšanu. Tāpēc arī izvēlējos savai lauku saimniecībai šo nosaukumu. Arī hidrosēšanas metodi atvedu uz Latviju, ko apguvu no sava Amerikas saimnieka. Atgriezos no Amerikas un sāku piedāvāt hidrosējas pakalpojumu ar agregātu, ko tur iegādājos. Tā visa ir amerikāņu tehnoloģija. Amerikā hidrosēju uzsāka 1953. gadā, sakot, ka pamatā ir teiciens "Slinkum, laid mani vaļā!". Var jau ņemties ar rokām un ar grābekļiem, un tad sētais sadīgst puduriem. Ar hidrosējas agregātu strādājot, viss sadīgst vienmērīgi. Protams, visā Latvijā ir vietas, kur bez hidrosējas pakalpojuma neiztikt. Pats hidrosējas pakalpojumus sāku piedāvāt no 2007. gada. Pagājušajā nedēļā biju Valmierā, kur Olimpiskajā centrā ceļ jaunu BMX trasi, un tur vajadzēja apsēt nogāzes. Ir bijis jābrauc pat uz Ventspili, Liepāju, Kuldīgu, jo šis pakalpojums, lai arī tagad pieejams, nav populārs. Hidrosēja notiek arī vasaras vidū un rudenī – pēc vajadzības. Strādāju ar "Krastmaļu" sēklu maisījumiem – gan hidrosējai, gan ganībām.
– Kādas platības ar hidrosējas agregātu ir bijis jāapsēj?
– Labākais bija 2018. gads, kad ar hidrosēju tika apsēti 6 ha. Sliktākais – 2016. gads, kad tika apsēti 2000 kvadrātmetru. Arī šogad ir pieprasījums, darbi vēl turpinās. Arī hidrosēju ietekmē laikapstākļi, un šajā pavasarī – sausais laiks, sētais slikti sadīga. Darbs nav pastāvīgs – vienā gadā daudzmaz normāli, citā – nav pieprasījuma.
– Arī laukos atspoguļojas laikapstākļi?
– Šajā sausajā pavasarī ganības bija pilnīgi plikas, jo zemē pilnīgi nebija mitruma, vēl no pagājušā ekstrēmi sausā gada. Taču pagājušajā gadā sienu izdevās sagādāt pietiekamā daudzumā. Apsaimniekoju ap 100 ha zemes. Pie mājas ap 35 ha aizņem ganības. Šogad gribēju pārsēt ganību zāli, taču atturēja sausais pavasaris. Tagad, kad uzlija, zāle ir krietni paaugusies, drīz jau pļaujama. Tomēr izskatās, ka šogad būs laba zāles raža.
Arī zemais ūdens līmenis akā pērn lika domāt par ūdensapgādes problēmu. No kaimiņa iegādājos mucu, lai atvestu ūdeni no upes lopiem. Bija jāatjauno dziļurbums, būs jārisina arī ūdensapgāde mājai.
– Kā vērtējat – kā Indrānu apkaimē attīstās lauki?
– Vēl jau ir dzīvība, bet, manuprāt, tas ir kapitālisms, kas liek doties tur, kur var vairāk nopelnīt un labāk dzīvot. Lauki kopumā kļūst tukšāki. Kādas investīcijas gan ir redzamas Indrānu ciemā? Vienīgais, kas te ir uzlabots, – elektrības vadiem nav vajadzīgi stabi. Protams, no katra paša daudz kas ir atkarīgs, arī tas, lai mājās būtu mūsdienīgi apstākļi. Arī tas, vai ir izmantota Eiropas Savienības piedāvāto fondu nauda. Ar LAD starpniecību par ES fondu naudu īstenoju projektu, lai saimniecībai iegādātos tehniku – traktoru, zāles lopbarības sagatavošanas tehniku. Ja nav savas tehnikas, ir grūti, jo pakalpojumi izmaksā dārgi un tos var dabūt tad, kad tehnikas saimnieki paši saviem lopiņiem sagādājuši barību. Gaidi nu rindā. Bija doma pretendēt arī uz LEADER projektu atbalstu, iegādāties kādu jaunu iekārtu, bet beigās tomēr atturēja nosacījumi.
– Jūs savulaik arī pabijāt ārzemēs, bet tomēr atgriezāties.
– Brālēns, ar ko kopā aizbraucām uz Ameriku, palika. Māsa arī aizbrauca, apprecējās ar vietējo, palika. Ciemos gan bija pagājušajā gadā atbraukusi. Ir teiciens "Nekad nesaki nekad", un kas zina, kā dzīve iegrozās. Bieži domāju – kas ir jādara laukos, lai nopelnītu, kur ir tā zelta ādere. Pagājušajā gadā liellopu saimniecībā bija labs rezultāts, sadzima teļi, labi nobarojās, pat nezinu, kā tas izdevās. Tiem, kas dzīvo pilsētās, nesaprast, ka laukos biznesam ir tik daudz nosacījumu.
– Kas ir tas, kas nepatīk?
– Daudzās pārbaudes. Reiz uz pirkstiem mēģināju saskaitīt, kas var atbraukt uz lauku saimniecību, lai ko inspicētu un pārbaudītu. Sanāca, ka rokām pirkstu par maz. Var atbraukt visi. Tā kā esam šķirnes saimniecība, notiek lopu pārraudzība, jāizpilda Pārtikas un veterinārā dienesta nosacījumi. Izvēloties saimniekot bioloģiski, atkal – jāizpilda virkne nosacījumu, ja īsteno projektu – notiek uzraudzība, lai sasniegtu izvirzītos mērķus.
– Kā vērtējat ES platībmaksājumus?
– Lai vai kā gaužamies, ka tie ir vismazākie Eiropas Savienības valstu vidū, tas tomēr ir pluss. Iedomāsimies, kā būtu, ja atbalsta nebūtu.
– Ko ieplānots darīt tuvākajā laikā?
– Atkal jācērt krūmi, bet vismaz būs iztīrīts viens stūris. Īstenoju jaunaudžu kopšanas projektu. Vēl 8 ha ir jāizkopj. Meža pavisam ir 16 ha. Īpaši neskrienu, bet plānoju, kas ir kurā dienā jāizdara, vai ir piemēroti laikapstākļi.
– Vai ir kāds aizraujošs hobijs?
– Pašdarbība mani nesaista. Patīk medības. Laukos nodarbošanās ir darbs, darbs un vēlreiz darbs. Tūlīt būs jāsāk presēt zāli, un, ja darbs ir arī hobijs, tad jābūt laimīgam.
31.05.2019.