SKAIDRĪTE AVENIŅA nu jau vairākus gadu desmitus dzīvo Cesvainē un visu šo laiku — kopš 1979. gada līdz pat pagājušā gada 30. jūnijam — viņas dzīve ir bijusi saistīta ar Cesvaines pirmsskolas izglītības iestādi „Brīnumzeme”. Pirmos septiņus gadus Skaidrīte nostrādāja par audzinātāju, tad 21 gadu — par metodiķi, bet pēdējos 17 gadus — par bērnudārza vadītāju.
Cesvaines pirmsskolas izglītības iestāde „Brīnumzeme" gan nav viņas pirmā darbavieta, un arī bērnības un skolas gadu atmiņas Skaidrītei saistās ar Lubānas klāniem, Degumniekiem, Meirāniem, veco Degumnieku skolu un Lubānas vidusskolu, kur ir mācījusies.
– Jā, tā ir mana dzimtā puse. Darba gaitas uzsāku Praulienas Gustavskolā, bet dzīvesceļš aizveda uz Dzelzavu, kur kādu laiku kopā ar vīru Andreju arī dzīvojām.
Tad Cesvaines bērnudārza vadītāja Anna Ķeire uzaicināja, lai es nāku strādāt uz bērnudārzu, kurā arī mūsu bērniem būšot vieta. Tolaik Cesvaines bērnudārzā bija vēl tikai sešas grupas. Strādāt es sāku ar pašiem mazākajiem – bērniem no 1,5 gada vecuma, bet, kad 1982. gadā tika uzcelts jaunais bērnudārzs 280 vietām, man uzticēja piecgadīgos bērnus. Tā bija trīspadsmitā grupa – jā, tieši tik daudz grupu tika izveidotas jaunajā bērnudārzā, kuru vienu brīdi apmeklēja pat vairāk nekā 300 bērnu. Taču pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tika piedzīvotas dažādas pārmaiņas un pamazām saruka arī bērnu skaits bērnudārzā – līdz 150, bet tagad tas ir nostabilizējies un pēdējos gados ir ap 100 bērnu, kas to apmeklē.
Cilvēki ļoti maina dzīvesvietu – nāk un iet. Īpaši tas jūtams augusta pēdējās dienās, kad daļa vecāku, kuri ir atraduši darbu tuvāk Madonai vai Cesvainei, vēlas, lai viņu atvases apmeklētu Cesvaines bērnudārzu. Pašvaldība ir ļoti labi nodrošinājusi bērnu un skolēnu pārvadājumus. Ir vairāki autobusi, kas viņus atved uz bērnudārzu vai skolu. Manuprāt, Cesvaines bērnudārzs labi kotējas, tāpēc vecāki to arī izvēlas. Viņi zina, ka tajā bērni tiks labi sagatavoti skolai.
Lai paaugstinātu zināšanas un savu kvalifikāciju, iestājos un neklātienē pabeidzu Liepājas Pedagoģisko institūtu. Bija jāstudē 5 gadi, bet tas bija tā vērts, jo Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, kur strādāja spēcīgi pasniedzēji, patiešām varēja iegūt ļoti labu izglītību. To beidzot, ieguvu pirmsskolas skolotāja specialitāti, apguvu arī bērnu psiholoģiju un fakultatīvi – logopēda specialitāti. Par bērnu psiholoģi neesmu strādājusi nevienu brīdi, kaut gan psiholoģija man ir ļoti tuva, bet par logopēdi gan.
– Kā kļuvāt par bērnudārza vadītāju?
– Pirmā, kas deva mājienu, ka šos pienākumus varētu uzņemties es, bija vadītāja Maija Skopāne, kas atklāja, ka izmantos iespēju doties priekšlaicīgā pensijā. Es to neuztvēru nopietni, domāju, ka Maija varbūt tomēr vēl strādās, bet viņa nepārdomāja. Pēc tam sekoja tikšanās ar domes priekšsēdētāju Vilni Špatu, un arī viņš izteica šādu priekšlikumu. Man tas nenoliedzami bija gan jauns izaicinājums, gan turpinājums iepriekšējai darba pieredzei bērnudārzā.
Sākums bija ļoti grūts. Tas ir mīts, ka savā iestādē ir vieglāk pārņemt tās vadību. Kā pēc tam sapratu, bērnudārzā bija darbinieki, kuri arī gaidīja, ka viņus uzrunās. Taču konkurss netika rīkots, jo tolaik tā bija pašvaldības vadītāja kompetence un lēmums, kā rīkoties šādā situācijā, un viņš varēja iecelt šajā amatā, konkursu nerīkojot. Tā kā es tomēr biju labprātīgi piekritusi uzņemties iestādes vadību, atklāti pateicu, ka pati būšu arī tā, kas izlems, kad un cik ilgi darbu turpināšanu.
Nezinu, vai par to ir jārunā, bet es uzskatu, ka pēc pievienošanas Madonas novadam es tajā nebiju tā ērtākā bērnudārza vadītāja. Katrā ziņā es ļoti iestājos un mani atbalstīja arī bērnudārzu vadītāji Lubānā un Ērgļos, lai pilna likme būtu gan mūzikas, gan sporta pirmsskolas skolotājiem, kā tas mūsu mazajos novadiņos bija pirms pievienošanās, un bērniem būtu pilnvērtīgas iespējas sevi pilnveidot.
Es par to iestājos ne tikai no iestādes vadītājas, bet arī no logopēdes pozīcijām, jo no tā lielā mērā ir atkarīga valodas attīstība. Lielā motorika, ko bērnam dod sports un mūzika, to ļoti uzlabo, jo tā ir elpošana, tā ir valodas skaņu atdalīšana, tas ir tāds palīgmateriāls, ko grēks neizmantot. Īpaši svarīgi tas ir bērniem ar runas traucējumiem, jo tas palīdz tos novērst un attīsta valodu. Taču ar mazām likmēm tas ir grūti panākams vai vispār nav iespējams.
– Kas, jūsuprāt, ir mainījies pēc pievienošanās Madonas novadam?
– Protams, lielā Madonas novada finansiālās iespējas tik labi nepārzinu, droši vien vajadzību ir daudz, bet es esmu par to, ka bērnudārziem ir jādod maksimālais gan valstiskā, gan pašvaldību līmenī. Ar bērniem jāsāk ļoti nopietni strādāt no piedzimšanas brīža jau ģimenē. Un tad, kad bērns ienāk pirmsskolas izglītības sistēmā, viņam ir jāsaņem viss, lai varētu ļoti spēcīgi un pilnvērtīgi attīstīties.
Par to savulaik diezgan daudz un karsti diskutējām ar domes priekšsēdētāju Vilni Špatu. Es nevarēju pieņemt, ka citām izglītības iestādēm piešķirtu lielāku finansējumu nekā bērnudārzam. Ar domes priekšsēdētāju kopumā mums izveidojās ļoti laba sadarbība, ar Vilni tiešām varējām visu izrunāt un vienoties arī par kompromisu, bet, ja arī pie kopsaucēja nenonācām, viens uz otru neapvainojāmies, jo es jau iedegos par savu iestādi, bērnudārza interesēm.
Man par to laiku, kad mums bija savs Cesvaines novads, ir ļoti jaukas atmiņas, jo mēs tiešām bijām kā saimnieki savā teritorijā. Man ļoti patika arī „Cesvaines Ziņas", kā tajās tika atspoguļotas bērnudārza aktivitātes. Tad nāca sociālie tīkli, feisbuki, ko visiem tik ļoti patīk izmantot un kuru nozīme informatīvajā telpā arvien palielinās.
Taču nenoliedzami, arī Madonas novadā ir daudz pozitīvā, kā, piemēram, daudzveidīgāks ir metodiskais darbs, jo, kad mēs bijām vieni paši, mums pašiem bija jāmeklē kontakti un pašiem tas un daudz kas cits jāorganizē. Priecē arī pašvaldības Izglītības pārvaldes darbinieku atsaucība, domes priekšsēdētāja vietnieka izglītības, kultūras un sociālajos jautājumos Zigfrīda Goras ieinteresētība un izpratne, iedziļinoties arī pirmsskolas izglītības problēmās un iespējās to pilnveidot.
Katrā ziņā darbs bērnudārzā ir interesants. Arī kā vadītāja izjutu gandarījumu, ka iestāde aug, ka pie mums strādā labas skolotājas, kuras nepārtraukti izglītojas, piedalās kursos, ir pabeigušas augstskolas, ieguvušas maģistru un savā profesijā veiksmīgi strādā. Uzskatu, ka Cesvaines bērnudārzā pedagoģiskais kolektīvs ir spēcīgs un tajā strādā personības.
– Kā esat iejutusies jaunajā statusā, vai domās un darbos tagad esat brīvāka?
– Pēc rakstura esmu enerģiska, man patīk būt kustībā. Pirmajās dienās, kad vairs nebija jāiet uz darbu, nezināju, ko īsti darīt, kaut gan man ir daudz vaļasprieku. Piedalos pašdarbībā. Aizraujos ar astrālo ģeometriju, un ir arī citi hobiji, bet tāpat likās, ka kaut kā tomēr pietrūkst. Tāpēc turpinu strādāt vienā no savām profesijām. Esmu logopēde Kusas skolā un arī Ļaudonas pagasta bērnudārzā „Brīnumdārzs", jo, kad augusta beigās piezvanīja tā vadītāja Ināra Krasnova un izstāstīja, ka viņiem ir ļoti nepieciešams logopēds, savai bijušajai kolēģei nevarēju atteikt.
Priecē, ka ļoti labi kolektīvi ir gan Kusā, gan Ļaudonā, bet laikam tā jau ir katra bērnudārza iezīme, jo citādāk nemaz nevar būt – viss sirdssiltums tiek atdots bērniem. Pret saviem pienākumiem darbinieki izturas ļoti atbildīgi, bērni savā vaļā netiek atstāti – vai nu notiek mācību nodarbības, vai tiek iesaistīti kādās pārdomātās rotaļās. Likmes, ko valsts nosaka logopēdiem, ir par mazu, jo bērniem traucējumi ir dažādi, vajadzīga individuāla pieeja, pēc vienas šnites ar visiem nevar strādāt.
Liela nozīme ir sadarbībai ar vecākiem. Arī viņiem ir jāzina, kā strādāt ar saviem bērniem, lai attīstītu viņu valodiņu. Vecākiem pa rokai ir jābūt alfabēta kartītēm, jo bērniem ļoti labi jāzina burti, bet grafisko attēlu veidā viņi to ļoti ātri apgūst, un tas palīdz pilnveidot un attīstīt valodu. Sava nozīme ir arī iedzimtībai. Piemēram, ja pats tētis sācis vēlāk runāt, arī dēlam varētu būt līdzīgi, bet meitas tas neskar.
Kā esmu novērojusi, meitenes vispār ātrāk sāk runāt un ātrāk arī attīstās.
– Atgriežoties pie hobijiem, esmu dzirdējusi, ka jums ļoti patīkot arī ceļot.
– Tas vairs nav tikai hobijs, tā jau ir atkarība, bet, protams, pozitīvā nozīmē. Man ir draudzene Ināra, kas uz to mudina, bet, kā reiz trāpīgi teica mans vīrs, ja es pati negribētu ceļot, tad jau nepiekristu un nebrauktu. To, ka esmu devusies tuvākos un tālākos ceļojumos (pat Amerikā esmu bijusi) neesmu nožēlojusi ne reizi. Ir ļoti daudz redzēts, tā ir lieliska iespēja tikties ar interesantiem cilvēkiem, iepazīt citu zemju un valstu kultūru, arhitektūru, virtuvi, dabu.
Ar Ināru izmantojam izdevīgos arī pēdējā brīža piedāvājumus. Ļoti interesants brauciens mums bija uz Islandi. Kā pēc tam smējāmies, mums vajadzēja aizbraukt uz Islandi, lai tur sastaptu latvieti, kuras mamma ir strādājusi Cesvaines skolā par skolotāju.
Arī šogad esam izplānojušas vairākus ceļojumus.
07.02.2025.