Virkne vērienīgu tautas mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu pasākumu bija iemesls, kāpēc uz pārnovadu devos satikt Ērgļu novada pašvaldības kultūras darba speciālisti Sandru Avotiņu. Mūsu saruna skāra gan pašdarbības kustību Ērgļos, gan Sandras mīlestības darbu, kas Ērgļu saieta namā rit dienu no dienas.
– Nozīmīgākais gada pasākums vietējiem un apkārtējo novadu dejotājiem ir „Jautrā pastaliņa". Kad īsti vidējās paaudzes dejotāju sadancošana notiks šogad?
– Pasākums pārcelts uz 2. aprīli. Kopš 1997. gada šis sarīkojums notiek ar lieliem panākumiem, un tā idejas autore ir deju skolotāja Antra Grinberga. Sākuma gados tas izteikti bija jaunrades deju konkurss, laikā, kad idejas sāka apsīkt, izveidojām pasākuma variantu „Jautrais dancis pastalās". Pēdējos trīs gadus īstenojas sadancošana bez īpaša konkursa. Trīs reizes kausu „Jautrā pastaliņa" saņēma Sarkaņu pagasta vidējās paaudzes deju kolektīvs „Labākie gadi". Šogad kauss tiek gatavots no porcelāna (autors – keramiķis Jānis Ronis), un katru nākamo gadu veidosim atšķirīgu kausu. Šajā gadā specifiski ir tas, ka žūriju veidos tautas modrā acs. Tie kolektīvi, kuriem ir iestudēta jaunrades deja, dejos autordeju, pārējie koncertā piedalīsies ar skaistu priekšnesumu. Esam aicinājuši pašmāju dejotājus – kolektīvu „Erla" un viesus: Sarkaņu pagasta deju kolektīvu „Labākie gadi", Ļaudonas kolektīvu „Divi krasti", kolektīvu „Saikavieši", Vecpiebalgas deju kolektīvu „Mudurainis", Suntažu deju kolektīvu „Sunta", „Miķeli" no Skujenes, „Vidzemes seniorus" no Madonas, kopu „Amata" no Amatas novada un citus.
Sākuma daļā vērosim koncertnumurus, pēc tam sekos saviesīgā daļa. Katru gadu pasākumam ir sava tēma, šogad tās nosaukums ir „Mans sapnis". Līdz ar to katram kolektīvam būs sarūpēts čemodāns, kurā būs „ielikts" kolektīva sapnis. Ar to dejotāji dalīsies pasākuma gaitā. Koncerts nebūs akadēmisks, līdzās dejošanai dalībnieki izklāstīs savus sapņus. Pērn pasākumu vadīja klauns un uzstājās vietējais iluzionists, šogad to vadīs Čaplina tipa vīrelis un meitene, kas alkst ceļojumu. Savulaik pasākumam „Jautrā pastaliņa" bija Kultūrkapitāla fonda atbalsts, tāpat Madonas rajona padomes finansējums. Tagad to atbalsta Ērgļu novada pašvaldība, ir noteikta arī dalības maksa.
– Vai rajona posma iztrūkumu jūtat jo īpaši?
– To īpaši neizjūtam, vienmēr esam varējuši pastāvēt paši. Protams, gribas satikties ar kolēģiem, un šī iespēja lielā mērā ir mazinājusies. Tagad braucam uz Vidzemes plānošanas reģionu, kur notiek sanāksmes, kur mums tiek piedāvāti semināri par noteiktu tēmu (piemēram, autortiesībām). Apstākļos, ka līdzekļi ir ļoti jāplāno, Valmiera nav tas tuvākais tikšanās punkts.
– Viens no Ērgļu stabilākajiem deju kolektīviem „Pastalnieki" aprīlī svinēs 65 gadu jubileju.
– Ērgļu saieta nama deju kolektīvs „Pastalnieki" turpina darboties jau 65. darba sezonu. Laika gaitā mainījies kolektīva sastāvs, taču Ērgļu jaunieši allaž ir dejojuši. Ilgus gadus kolektīvu vada Mārīte Taškāne, viņas vadībā „Pastalnieki" aktīvi koncertē un piedalās festivālos ārpus Latvijas robežām.
– Ērglēnieši vairākus gadus iesaistījušies arī Eiropiādes kustībā.
– Uz Eiropiādi brauc Antras Grinbergas vadītie kolektīvi. Jauniešu deju kolektīvs „Rūdis" ir ilggadējs starptautiskā festivāla „Eiropiāde" dalībnieks, pērn jaunieši devās uz festivālu Itālijā, Bolzano pilsētā. Ciešas draudzības saites kolektīvu vieno arī ar Niederntudorfas draugiem Vācijā un Kohilas jauniešu deju kolektīvu, kas tāpat ir Eiropiādes dalībnieki.
– Nevaru nepieminēt, ka 26. martā pirmizrāde plānota Ērgļu teātrim.
– Mūsu teātra kolektīvs ir ar senām tradīcijām. Neviens ērglēnietis nevar iedomāties Līgo vakaru vai pagasta svētkus bez teātra spēlētas izrādes. Šajā sezonā izlēmām, ka uz Teātra dienu uzdrošināsimies iestudēt klasiku – Hellas Vuolijoki darbu „Niskavuori saimnieces jaunība" – "Nams uz klints". Gribējās ko pamatīgu, protams, tas no kolektīva prasa ļoti daudz. Jauka sadarbība mums izveidojusies ar Valmieras teātri, kur strādā mans klasesbiedrs – uzvedumu direktors Guntars Grāvelsiņš. Viņa kundze ir Ērgļu meitene, tā ka mums ir savstarpēji siltas jūtas. Guntaram jāpateicas par to, ka mūsu izrāde „Meldermeitiņa" bija tik skaista – Valmieras teātris Ērgļu teātrim bija veltījis savas dekorācijas. Arī šoreiz lugas „Niskavuori saimnieces jaunība" eksemplāru iedeva tieši šis profesionālais teātris. Mēs esam amatieri, tāpēc darbs pie izrādes rit ļoti saspringti.
– Vai skatē par gada izrādi piedalāties?
– Mums pret skatēm ir īpaša nostāja. Reiz bijām uz teātru skati, no kuras atbraucām ar tik lielu sarūgtinājumu, ka vairāk konkursos piedalīties negribam. Laiki ir mainījušies: ja mūs atbalsta Ērgļu novada pašvaldība, ja mūs mīl skatītāji – neko citu nevajag.
Priecājos, ka mūsu kolektīvā labi iesaistās skolu jaunieši. Jaunajā lugā darbojas viens arodvidusskolas skolēns un vidusskolas 12. klases skolniece – Elīna Taškāne. Režisore ir Terēze Kaimiņa, piedalās visu paaudžu aktieri. Cilvēkiem, kas darbojas teātrī, patīk būt kopā, un tas nav mazsvarīgi.
– Līdzās teātra spēlei Sandra Avotiņa dzied Ērgļu jauktajā korī un vada sporta dejas.
– Sporta dejas ir mans mīlestības darbs, faktiski viss, ko te daru, ir mīlestības caurausts. Tādēļ jāpateicas ģimenei, kas mani izturējusi un vēl joprojām neiebilst pret saspringto darba grafiku.
Kopš 1985. gada, kad atnācu uz Ērgļiem, strādāju ar sporta dejām. Sākotnēji lielāka popularitāte Ērgļos bija tautas dejām, tagad varu teikt, ka iecienītas ir arī sporta dejas. Konkurss „Ērgļu vizbulīte" ir atjaunots un 1. maijā regulāri notiek jau septiņus gadus. Šobrīd trenējas 17 pāri – dejotāji vecumā no 4 līdz 11 gadiem. Ir bijuši arī pieaugušo pāri, jaunieši, kas dejo savam priekam.
– Vai ģimene arī iesaistījusies pašdarbībā?
– Mana ģimene ir vairāk uz sportu. Mums ir lauku māja, kur tiek ielikts manu vīriešu – vīra un dēlu – brīvais laiks. Kad pašai ir skopie brīvie brīži, arī es tur līdzdarbojos. No sportiskām aktivitātēm varu pieminēt slēpošanu, nūjot gan neejam, mēs ar vīru dodamies garās pastaigās. Dažreiz nostaigājam līdz pat 20 kilometru garu maršrutu.
– Sandra, jūs esat arī deputāte Ērgļu novada domē.
– Tas tiesa. Esmu deputāte, un tāpat kā citur arī saieta namā esam ļoti pārvētījuši visu notiekošo. Esam atteikušies no vienas apkopējas štata vietas, jo vēlējāmies saglabāt visus 17 kolektīvus. Mums vadītāji ir sava darba fanātiķi, bez tam ļoti laba ir sadarbība ar skolu. Esam viena saime, saieta nams ir mājvieta mums visiem.
– Kā var raksturot sadarbību ar ārzemju partneriem?
– Ērgļu novada pašvaldībai ir cieša sadarbība ar Oststellingverfas pašvaldību Nīderlandē un Ķelnes-Reizīkes pašvaldību Vācijā. Uz Ķelni-Reizīki pagājušajā gadā devās jauktais koris „Ērgļi", tagad aicināta grupa saistībā ar jaunsargiem.
– Domājot par apmeklētājiem, svarīga ir mūsdienīga vide. Kā saieta namā klājas ar šiem jautājumiem?
– Lielo zāli izremontēja pirms trim gadiem, aktiertelpas remontējam šobrīd. „Simtlatnieku" programmas ietvaros notiek kosmētiskais remonts trijās telpās un koridorā. Divas telpas jau kārtībā, palicis pavisam nedaudz. Ar gandarījumu varu teikt, ka novada dome mūs atbalsta, apmaksā algas tautas mākslinieciskās jaunrades kolektīvu vadītājiem. Brīvā laika saturīga pavadīšana ir cilvēku mūža izglītība: viņi iet, dara, kontaktējas un attīstās. Apmeklējot amatiermākslas kolektīvus, veidojas apļa efekts, jo visiem no tā ir ieguvums: ir labas emocijas pašiem, un ar tādām cilvēki dodas pie saviem darba kolektīviem un ģimenes.
– Vai ērglēnieši darba meklējumos devušies arī uz ārzemēm?
– Jaunā paaudze jau brauc. Arī no kora viens vīrietis aizbrauca. Mani dēli tāpat ir prom – jūrā. Viņi ir jūrnieki, tāda profesija. Viens pagaidām vēl praksē, otram ir darba līgums. Ja jaunībā kāds teiktu, ka bērni būs jūrnieki, es neticētu, tagad tā ir realitāte. Vecākais dēls šai lietai piegāja pragmatiski – būs darbs, būs maize – tāda nopietna pieeja. Bet, runājot par jauniešiem kopumā, varu teikt, ka viņi Ērgļos ir jauki. Vismaz aktīvā daļa noteikti ir lādzīgi un dzīvē nostāsies savās īstajās vietās. Jūlija beigās, kad Ērgļos ir novada svētki, visi tālie putniņi salido mājās, tad ar visiem arī tiekamies.
– Sandra, pastāstiet par savu izglītību.
– Esmu beigusi Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu (tagad – Latvijas Kultūras koledža). 2000. gadā Liepājas Universitātē pabeidzu kultūras darba vadības studiju programmu. Sastapties ar saviem amata brāļiem un kolēģiem bija ļoti vērtīgi. Tāpat šajos laikos lieti noder iegūtās zināšanas menedžmentā un producēšanā.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto