4. maiju pie balti klātiem galdiem vai citā atmosfērā esam aizvadījuši. Vēl pirms svētkiem tikāmies ar MIĶELI GRUZĪTI, aicinot viņu dalīties atmiņās par vairāk nekā 25 gadus senajiem, Latvijas pastāvēšanā tik nozīmīgajiem notikumiem. Ilgus gadus, dzirdot vārdu „Lubāna", pirmais, kas iešāvās prātā, bija Miķelis Gruzītis vai arī viņa apdziedātā Aiviekstes upe ar tās krastos augošajiem ozoliem. Jau aptuveni sešus gadus Miķelis Gruzītis, pēc 34 šajā (pirms tam gan – ciema un pilsētas padomes) amatā pavadītiem gadiem, vairs nav Lubānas novada pašvaldības domes priekšsēdētājs. Arī par aktīvu dziesminieku viņš sevi vairs nevēlas saukt, lai gan ar nelielu uzplīšanos no Miķeļa Gruzīša var ārā dabūt ne tikai kādu tautā jau labi zināmu dziesmu, bet arī kaut ko no jaunrades.
Šobrīd lielāko daļu laika viņš pavada, saimniekojot dzimtas īpašumā zemnieku saimniecībā „Lettes", kur darāmā netrūkst – labības sēšana un novākšana, kādas saimniecības ēkas būvēšana, teritorijas labiekārtošana u. c. darbi. Par savu pieķeršanos šai vietai viņš būtu gatavs runāt stundām, taču sarunu ar Miķeli Gruzīti centos ieturēt 4. maija noskaņās. Kā vienmēr, Miķelis Gruzītis savos izteikumos bija tiešs, bez lieka izskaistinājuma.
– Ar ko jums saistās 4. maijs un tā notikumi?
– Ļoti labi atminos to brīdi, kad tika gaidīts Augstākās Padomes balsojums un gan televīzijā, gan radio paziņots tā rezultāts. Pēc tā paziņošanas sabiedrībā valdīja kaut kas līdzīgs eiforijai, un plašāk izskanēja lozungs „Kaut pastalās, bet brīvi!". Taču šī eiforija ilgi nesaglabājās, jo nāca „mežonīgais kapitālisms" ar tā nestajām nedienām. Pirmais negatīvais moments bija nepārdomātā privatizācija, kas pārvērtās par liela apjoma prihvatizāciju. Sekoja tādu lielu uzņēmumu kā VEF likvidēšana, lai arī VEF gan pirms tam, gan vēl tobrīd augstu kotējās Padomju Savienības valstīs un Vidusāzijā. Manuprāt, VEF bija iespēja turpināt savu pastāvēšanu. Tālāk jau sekoja apkures problēmas un Godmaņa taupības krāsniņas, banku krīze u. c. nebūšanas. Tolaik sākās arī pabalstu izmaksa iedzīvotājiem. Pirmajā gadā devām pabalstus, otrajā gadā tie jau no mums tika gaidīti, bet trešajā jau nāca un vaicāja „Kur mans pabalsts?". Ar šādu sistēmu mēs daļēji degradējām sabiedrību un nestimulējām iedzīvotājus domāt par darbu, tā vietā viņi varēja rēķināties ar pabalstu. Visā šajā jūklī 4. maijs kaut kur pazuda un kā nopietns atzīmējams notikums nefigurēja, vien bija atgādinājums, ka šajā dienā tika pieņemta deklarācija. Šķiet, pat 16. marts bija atpazīstamāks. Kā svētki un nozīmīgs atzīmējams notikums sabiedrības apziņā 4. maijs parādījās tikai pirms dažiem gadiem.
Mans ieteikums būtu 4. maiju pieminēt ar trieciendarbu, bet svinīgo daļu atstāt vakarpusei, kad lauku un mājas darbi padarīti. Tad var pulcēties un pie skaisti klāta galda runāt un pieminēt tā laika notikumus. Neklājas jau no rīta klāt baltus galdautus, atkorķēt šampanieti un sākt svinēt. Ir notikumi, pret kuriem mums jāizturas nopietni, un 4. maijs ir viens no tiem. Jāatzīst, ka 4. maija atzīmēšana mūsu ģimenē ir dubulti svētki, jo šajā dienā dzimusi vecākā no mazmeitām.
– Kādu atminaties to laiku? Bija uztraukums, ka neatkarību atgūt var neizdoties un tad var iznākt rēķināties ar negatīvajām sekām?
– Īpaši uztraucies nebiju, bet sieva gan – ik pa laikam pārdomāja, kas var notikt vienā vai otrā gadījumā. Tolaik smejoties teicu: „Man ir divi šaujamie un spainis patronu, gan jau kādu laiku noturēšos." Jāatzīst, ka tā laika notikumi ir vērtējami kā fenomens, jo parasti bez asinsizliešanas varas maiņas nenotiek. Latvijas valsts gadījumā tā tiešām bija dziesmotā revolūcija.
Man gan ir daži, kā lai saka, nelieli pārmetumi saistībā ar to, ka daudzu tolaik aktīvu cilvēku devums tā arī nav līdz galam atzīts un novērtēts. Piemēram, „Baltijas ceļa" laikā mums pienāca informācija – kādam jābūt uz vietas pie tālruņa, jāuzklausa priekšlikumi, kur un cik cilvēku nepieciešams sūtīt. Barikāžu laikā tas pats. Atminos, ka sūtījām cilvēkus uz Ulbrokas radio torni un Ministru Padomi. Es nebiju vienīgais, kas pildīja šādu koordinētāja funkciju, taču, katru reizi runājot par tā laika notikumiem, šos cilvēkus parasti nepieminam. Neuzskatu, ka mūs būtu nepieciešams kā īpaši izcelt uz pārējo dalībnieku fona, taču šķiet, ka pret mums attiecas saskaņā ar principu „Moris savu ir padarījis, moris var iet". Esam palikuši otrajā plānā, vien ik pa laikam pavaicā, lai meklējam informāciju un sadzenam rokā kaut vai tos pašus barikāžu dalībniekus.
– Vai pats tolaik domājāt, ka viss notiks bez lieliem upuriem?
– Sākumā šķita, ka var būt visādi, taču, kad sākās pirmās diplomātiskās sarunas ar armijas lielajiem vīriem, radās zināma pārliecība, ka Latvija savu neatkarību varēs atgūt mierīgā ceļā. Vismaz man uztraukuma nebija.
– Lai tas notiktu, bija nepieciešams Augstākās Padomes balsojums. Arī no Madonas puses ievēlētajiem kandidātiem bija jābalso „par".
– Pirms vēlēšanām pie mums atbrauca divi kandidāti. Tikšanos organizējām vecajā Lubānas kultūras namā. Kandidāti, jo īpaši Jānis Gavars, atstāja pārliecinošu iespaidu, ka viņi balsos „par". Šobrīd gan Gavars ir iekūlies kaut kādās ziepēs, par ko gan esmu pārsteigts, jo savulaik uzskatīju viņu par lāga vīru. Te vietā ir teiciens „Ja vēlies kādu pārbaudīt, iedod viņam varu un naudu"; mana šī teiciena versija ir „Iedod cilvēkam varu, naudu viņš pats sadabūs".
– Nu jau aptuveni sešus gadus vairs nevadāt pašvaldību. Kāds ir jūsu skatījums uz to, kā Lubānas novads attīstījies pēcreformas periodā?
– Par reformu un tās rezultātiem grūti spriest. Nevaru piekrist uzskatam, ka lieli novadi nes lielāku labumu iedzīvotājiem. Pašvaldības būtība ir atrasties pēc iespējas tuvu savam iedzīvotājam, šis princips mazā novadā darbojas veiksmīgāk nekā lielā. Jāatzīst, ka pēdējos gados no pašvaldību jautājumiem esmu ļoti attālinājies. Protams, ikdienā iedzīvotāji, kas mani uz ielas atpazīst, nāk klāt un vaicā viedokli, taču, ja pašu kāds jautājums interesē, dodos uz pašvaldību, aprunājos ar Tāli Salenieku vai kādu citu darbinieku. Kad pēc 34 gadiem devos prom no darba, bija cilvēki, kas teica – tu jau nemaz bez šī darba nespēsi izturēt, taču pirmos trīs mēnešus dzīvoju kā Dieva ausī, un arī pārējā laikā esmu spējis tīri labi iztikt.
– Ja pašvaldības darbs jūs šobrīd ne pārāk saista, vai ir interese par aktuālajiem notikumiem iekšpolitikā?
– Ikdienā cenšos tiem sekot līdzi. Pašreizējā Ministru kabinetā man simpatizē finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola. Kā jau Latvijas čempione šahā, viņa ir skaidri domājošs cilvēks, gan šahā, gan savā darbā spēj prognozēt notikumus vairākus gājienus uz priekšu. Vai viņa spēj paveikt visu, ko iecerējusi, tas jau ir cits jautājums, jo daudz ko nosaka komanda, kas ir ap tevi, un ne vienmēr tu pats simtprocentīgi to veido. Viņas nopelns ir kaut vai 50 miljonu atrašana ministrijās. Izglītībai un veselībai līdzekļu trūkst, bet te pēkšņi 50 miljoni ieekonomētu eiro. Sekoju līdzi arī tam, kas notiek ar VID, lai gan tas, ko mēs zinām, ir vien aisberga redzamā daļa. Man gan nav skaidrs, kas tā par rotāciju. Ja esi vainīgs, tava vienīgā rotācija var būt uz cietumu. Tas ir tāpat kā viens otrs demisionējis ministrs pēc pilnvaru nolikšanas atgriežas Saeimas deputāta amatā. Johaidī, ja neesi derīgs ministra amatam, kāds tu vairs deputāts!
– Ārpolitika un jautājumi, kas skar Latvijas drošību, jūs uztrauc?
– Sekoju līdzi arī ārpolitikai, un teorētiski draudi Latvijai pastāv, taču par praktiskiem tos nevēlos saukt. NATO aizsardzība ir ļoti nopietns arguments – tas nav tikai tāds papļāpāšanas aizsegs. Neuzskatu, ka mēs varētu zaudēt neatkarību, un arī vilkt paralēles ar Ukrainu nav īsti pamatoti, jo Ukrainas situācija ir būtiski atšķirīga. Līdzīgi kā Baltkrievija Ukraina saglabāja ciešas saites ar Krieviju, palika Neatkarīgo valstu savienībā. Latvija un Baltija kopumā tomēr atradās un atrodas pilnīgi citā situācijā, līdz ar to esmu pārliecināts, ka ar mums kaut kas līdzīgs kā Ukrainā nevar notikt. Smejot varu teikt līdzīgi kā pirms 25 gadiem, tikai tagad man ir jau trīs šaujamie un spainis patronu.
– Vai, jūsuprāt, Latvija šos neatkarības gadus gājusi pareizā virzienā?
– Varu piekrist tiem, kas saka, ka virziens ir bijis pareizs, taču – kāds tas izpildījums? Visvairāk mani uztrauc tas, ka esam tādā purvā iestiguši ar korupciju. Nudien agrāk tik traki nebija. Pat VID ir kļuvis par korupcijas perēkli, citu apzīmējumu nevar atrast, redzot, ka nu jau iestādes darbiniekus sāk arestēt.
Jāatzīst, ka mani jau valstiskās neatkarības atjaunošanas sākumposmā, kā jau minēju, neapmierināja tas, ka ejam tā dēvēto mežonīgā kapitālisma ceļu. Bija taču iespēja mācīties no tādu valstu kā Polija piemēra un neatkārtot viņu pieļautās kļūdas. Otrs aspekts, ko vēlos atzīmēt, ir naudas spēks. Cilvēkiem ļoti iepatikās nauda, un tika meklētas visas iespējas, kā pie tās tikt, tas sev līdzi nesa 90. gadu nedienas ar reketu un organizēto noziedzību. Jāatzīst, ka mani arī jau tolaik sāka kaitināt pārspīlētās demokrātijas izpausmes. Es balstījos uz uzskatu, ka otram ir tiesības darīt daudz ko, taču šīm tiesībām jābeidzas tur, kur tās sāk traucēt pārējai sabiedrībai.
Šis laiks ir nesis arī jaunus izaicinājumus, kā, piemēram, migrācija un terorisms, kas sasaucas ar manis iepriekšminēto tiesību jautājumu. Sekojot līdzi tam, kas notika pēc teroraktiem Briselē, biju neizpratnē par likumsargu pieeju – tos, kuri tika turēti aizdomās, nedrīkst traucēt no pulksten 11 vakarā līdz 5 rītā. Johaidī, ja man ir zināms, ka aiz durvīm, iespējams, sēž pats nelabais, kurš tevi nelaiž iekšā, tad kādas tiesības! Tavas tiesības beidzās brīdī, kad sāki citus slaktēt.