Septembra vidū skaistu dzīves jubileju sagaidīja dabas draugs un vides aktīvists, Madonas novada domes deputāts MĀRIS OLTE. Viņš daudziem asociējas ar dažādiem raidījumiem televīzijā un aktīvu rosīšanos Ērgļu stacijā. Daba vienmēr bijusi un joprojām ir viņa miera osta — tai piemītot varens spēks.
– Kas pamudināja jūs startēt deputāta amatam Madonas novada pašvaldībā?
– Pārvācāmies atpakaļ uz laukiem, jo puika bija jālaiž Ērgļu vidusskolā. Tad sākām apzināt domubiedrus, rakstīt Leader projektus, kuri Ērgļu novadā nekad nebija rakstīti. Veidojās domubiedri, biedrība "Ērgļu sirds", un tad sapratām – lai ko mainītu vairāk, jāiet novada domē, jāpiedalās vēlēšanās. Pienāca brīdis, kad sapratu, ka esmu izaudzis līdz tam, lai varētu un gribētu iesaistīties sabiedriskajā darbā, kas ir gana nepateicīgs, bet interesants. Mana galvenā doma, sākot darīt deputāta darbu toreizējā Ērgļu novada domē, bija konstruktīvi iekļauties pārējo kopumā ar to, ko daru, māku un varu. Divdesmit gadus veiksmīgi bija nostrādājis esošais domu gājiens un izpratne par lietām, nebija tā, ka no nulles sāktu šajā sfērā darboties. Mana kolēģe toreizējā Ērgļu novada domē Inga Bite reiz sacīja – ja vērtība ir ērtība, tad demokrātijā kaut kas nav kārtībā. Tikām pievienoti opozīcijā, palikām par tādiem kā muļķiem, kuros nav vērts ieklausīties. Diemžēl četrus gadus mans un manu kolēģu radošais potenciāls tā īsti arī netika izmantots, un par to manī joprojām ir palicis zināms rūgtums. Tā darīt nav godīgi, jo deputāti nāk kopā tāpēc, lai strādātu, nevis viens otru pazemotu. Nav godīgi, kā reizēm tiek izmantota vara. Tā gan no vienas puses nav mana darīšana, vien piemērs, kā nekad dzīvē nevajag rīkoties.
Pirms startēšanas uz Madonas novada domi zināju, ka, strādājot lielā novadā, jābūt klāt, jāspēj komunicēt ar cilvēkiem, lai risinātu problēmas. Madonas novads ir milzīgs, tas ir otrs lielākais novads Latvijā. Madonas pašvaldībā politiskais temperaments ir daudz augstāks, šeit neviens nesēž uz noturēšanos. Šeit ir darbīgs kolektīvs, kas apzina problēmas. Ja tās ir nopietnas, tiek rīkotas arī sēdes ārpus darba laika. Man patīk, ka domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs bieži Facebook stāsta cilvēkiem par to, ko esam darījuši sēžu laikā un ārpus tām. Manuprāt, ir ļoti labi un pareizi, ka cilvēkiem sakarīgā un jēdzīgā valodā tiek paskaidrots, kas un kā tiek darīts, un tas šajā sasaukumā šķiet simpātiski.
– Vai Ērgļu pievienošanu Madonas novadam vērtējat pozitīvi?
– Domāju, ka mēs varbūt neizprotam to, ko nozīmē strādāt lielās sistēmās, un tas vēl ir jāmācās. Esam pieraduši lietas kārtot un veidot citādāk, lielās pašvaldības jau ir izgājušas cauri tam, kam mēs pat nedomājām reiz iet cauri. Priecājos, ka Madonā ir daudz tādu speciālistu, kas mūsu darbību var papildināt un pieskatīt. Ir labi, pareizi, ja nepastāv ne pozīcija, ne opozīcija, bet ikviens, kurš ir gudrs un zinošs šajā jomā, spēj veikt konstruktīvu darbu, nevis tā vietā cenšas iegriezt otram par spīti ar pieņemtu vai nepieņemtu lēmumu.
– Neraugoties uz darbīgo ikdienu, jūs joprojām var redzēt arī TV ekrānos.
– Bieži vien galva reibst no tā, kas man jādara – jāspēj vienlaikus būt gan tētim, gan viedokļu paudējam, vēl arī apkopējam pa vidu un ne tikai. Dažreiz šķiet, ka jāpaliek trakam, bet es vēl turos. (Smaida). Un tā darbu dažādība arī ir visinteresantākais. Dzīvojot simts kilometru no Rīgas, ir jāsaprot, ka pilsētas vide pie tevis neatskries pati. Es vadu makšķerēšanas raidījumu "Makšķerē ar Olti", tas tiek raidīts kanālā Re:TV. Ja izdodas dabūt finansējumu, tad Re:TV man ir arī raidījums, kuru sauc "Meža veča emuāri", un tajā apskatāmo tēmu loks ir plašāks, interesants ikvienam – gan mežu lietas, gan citas. Ja cilvēkam nav hobija, viegli var aizmirsties un pazust, zaudēt interesi. Tādēļ katram ir jāatrod sava sirdslieta, kas piesaista. Ne vienmēr ir jāmācās no gudrām grāmatām, bet gan jāpaskatās, kas tepat dabā notiek – tā ir neticami brīnumains priekšā teicējs, ko arī cenšos cilvēkiem ieskaidrot.
– Dzīvojot laukos, nepietrūkst ierastās pilsētas vides?
– Es pilsētu uzskatu par diezgan lielu klīniku, un izbēgt no tās ir katra cilvēka spējā. Mēs ar ģimeni to izdarījām, un šis lēmums ne brīdi nav nožēlots. Jā, man patīk aizbraukt uz pilsētu, un tas, ka ikdienā tajā nedzīvoju, nenozīmē, ka nevaru to lietot. Madonā ir daudz vairāk iespēju nekā Ērgļos, bet man patīk, ka varu pats būt sev priekšnieks. Mūsu novadā ir tik daudz skaistu vietu, ka jūs pat nevarat to iedomāties. Ir jābūt dabā, jākustas, sevi jānodarbina, un tie, kuri to dara, ir daudz laimīgāki un mazāk čīkst. Vienmēr pastāv iespēja dzīvot ciešamajā vai darāmajā kārtā, un, protams, labāk un pareizāk ir dzīvot tieši darāmajā.
– Diemžēl daudzas lauku skolas ir spiestas aizvērt durvis. Vai, jūsuprāt, pastāv risinājums, kā pret to cīnīties?
– Skolas jau nav vainīgas, ka ir palicis tik maz cilvēku. Jāvaino ir bankas, kas piespiedušas viņus aizbraukt saistību dēļ, bet arī mēs paši esam diezgan lieli egoisti – viens vai divi bērni ģimenē ar domu, ka nevajag taču vairāk, jo kāpēc gan jāmokās? Un tad nav brīnums, ka skolas paliek tukšas. Tajā pat laikā, balsojot par Lazdonas pamatskolas slēgšanu, kad Madona ir pāris kilometru attālumā, tika pieņemts saprātīgs lēmums. Nav rentabli uzturēt ēku ar visām no tās izrietošajām izmaksām, kad blakus atrodas izglītības iestādes. Saprotu skolotāju izmisumu, kad sākumā šķiet: "Ko es tagad darīšu?", bet katrs taču ir ar saviem talantiem un spējām, un ikviens kādā vietā un darbā var būt noderīgs. Latvijā var pārmest daudz ko, bet pateikt, ka šeit ir maz iespēju, – to nu gan nevar. Apkārt ir daudz vietu, kuras piepildīt ar savu esību. Izeja ir vienmēr, tikai jāatrod, kas dvēselīti sauc vairāk.
– Ērgļu stacija kļuvusi ļoti iemīļota daudzu atpūtnieku vidū. Kā sokas ar darbiem tajā?
– Ar pozitīvu skatu un cerībām lūkojamies uz priekšu. Kad atvērsies slēpošanas kalns "Briežkalns", ceram, ka tas ietekmēs arī mūs un piesaistīs ciemiņus. Ērgļu stacija ir iemantojusi cieņu un labus novērtējumus par to, ka te ir iespējams gan garšīgi paēst, gan tiek saņemta sirsnīga un laipna attieksme. Staciju iekārtoju ar domu, lai cilvēki nāk pie manis ciemos. Negribu nevienu mācīt, bet varu izdarīt tā, lai mēģinātu iedvesmot, parādīt savu skatījumu uz dzīvi, bet neuzbāzt to otram. Esmu uzzīmējis daudz maršrutu, pa kuriem var staigāt apkārtnē, un priecājos, ka to izmanto arī tūrisma un informācijas centra meitenes. Tāpat iesaku arī svešiniekiem, kuri šeit ir pirmo reizi, vietas, ko ir vērts aiziet apskatīt. Divi no maniem trim dēliem palīdz man stacijas darbos, tas gan nenozīmē, ka trešais dēls nestrādā – viņš strādā, tikai savu izraudzītu darbiņu. Mazās meitiņas aug, un, runājot par sievu, jāsaka, ka bez stipras sievas nevar pastāvēt stiprs vīrs. Ģimenē ir gan gaišās, gan tumšās dienas, bet mēs vienmēr visu darām, plānojam un apspriežam kopā, un es citādāk nemaz to nevaru iztēloties.
– Nupat atzīmējāt 55. jubileju. Vai svētku dienā izdevās veltīt laiku sev un nedomāt par daudzajiem pienākumiem?
– Nemaz jau neesmu tādā skrējienā, varbūt no malas tā izskatās, jo parādos daudzās vietās. Tūrisma sezona sākas aprīlī un augustā šīs jomas pārstāvji jau intuitīvi sāk neko vairāk negribēt, jo viss šķiet apnicis. Bet tad nāk septembris un arī mana dzimšanas diena. Šogad to atzīmējām, kopā iedzerot kafiju, kas ir garšīgākā mūsu novadā, parunājāmies, un es ar savām meitiņām noraku kartupeļus. Varbūt, ka izklausās skumīgi, bet tūlīt jau klāt vārda diena, un tad varbūt patusēsimies vairāk. Lai gan es no savas ģimenes esmu tas, kurš vissliktāk māk ballēties.
22.09.2023.