RITVARS TOČS un viņa "Vilnas studija" Barkavas pagasta Stalīdzānos pagājušajā gadā bija viena no populārākajām un apmeklētākajām tūrisma apskates vietām mūsu novadā. Kopš amatnieks atklājis senas baltu prasmes – izgatavot vilnu no
apkārtnē esošajiem kokiem, krūmiem un augiem -, viņš nepārtraukti pilnveido gan savas zināšanas, gan prasmes dažādu izstrādājumu tapšanā, kā arī nostiprina pārliecību par koku vilnas ārstnieciskajām īpašībām.
Arī pandēmijas diktētajos nosacījumos un ierobežojumos Ritvars Točs nevis sūkstās par to, ka vietējais tūrisms ir uz pauzes, bet laiku izmanto lietderīgi – strādā, lai taptu pavisam jauna koku "Vilnas studija" ar visām ērtībām. Arī ideju par to, kā pilnveidot tūrisma pakalpojumu sniegšanu, viņam ir pilna galva, turklāt dažas no tām jau tiek īstenotas un šogad, tiklīdz visi epidemioloģiskās drošības apstākļi ļaus atkal atsākties aktīvākai interesentu kustībai, tiks piedāvātas apskatei. Par to, ka ekovilnai un dzijai no ķīmiski neapstrādātas koksnes šķiedras ir liela vērtība, Ritvars var stāstīt pāris stundu garumā.
– Mūsu senči aitas vēl neaudzēja, bet izejmateriālu gan goda, gan darba tērpiem ieguva no šajā reģionā pieejamajiem kokiem. Laikam jau kādi spēki mani iedvesmoja, stāvēja klāt un lika uzņemties to, ko neviens vēl nebija darījis, – uzsver koku vilnas meistars, amatnieks un diplomēts keramiķis.
Mūsu saruna ar Ritvaru Toču par darbiem "Vilnas studijā" norisinājās attālināti, jo ziemā viņš strādā arī celtniecības objektos, kā pats saka – maizes darbu.
Viņa stāsts par vilnas iegūšanu no nātrēm, dadžiem, ugunspuķēm, niedrēm, kārkliem, vītola, kļavas, ābeles, pīlādža, apses, ozola u. c., par vilnas izmantošanu audeklu aušanā, cepuru, cimdu, kreklu, kāju filču, roku locītavu un muguras ārstniecisko saišu, zīļu vainagu u. c. izgatavošanā – jau plaši aprakstīts daudzos preses izdevumos. Liekas, kas gan vēl jauns var būt, taču Ritvars Točs tieši šoziem gatavo savas koku "Vilnas studijas" lielās pārvērtības.
– Kā notiek gatavošanās jaunajai tūrisma sezonai?
– Visas vecās lietas būs saglabātas, bet top arī kas jauns. Pagājušajā sezonā tūrisma grupu uzņemšanai kalpoja vecā lapene, kur saspiežoties varēja ietilpt 40-50 cilvēku, tagad tā jau ir gandrīz nojaukta. Tūristu pieplūduma laikā sapratu, ka "Vilnas studijai" ir nepieciešama lielāka ēka. Tas būs "siltais" variants, lai tur var darboties arī ziemā, ne tikai vasarā. Koku "Vilnas studija" būs izvietota divās ēkās. Viena kalpos par vietu, kur auditoriju uzņemu un stāstu par savu darbu koku vilnas iegūšanā, taču klāt nāks arī ekspozīcija ar manekeniem, kas attēlos apģērba kultūru, kāda agrāk ir bijusi, parādot audumus. Varēs uzskatāmi redzēt, kādas izskatās gan villaines, gan kroņi, agrākie audumi. Manekenu ir daudz, un visi ir jāapģērbj, lai izveidotu ekspozīciju. Būs vēl arī papildu ekspozīcija – Stalīdzānu arheoloģijas stendi, jo ilgus gadus nodarbojos ar novadpētniecību, braucu ekspedīcijās, meklēju arī senus priekšmetus. Tur būs liecības no akmens, vēlā dzelzs laikmeta, priekšmeti, kas atrasti tieši Stalīdzānos. 90. gadu sākumā te atrasti gan akmens cirvji, gan trauki, gan kauli. Izrādās, ka Stalīdzānu ciems ir izveidots uz Islienas vecās gultnes, un kultūrslānis ir diezgan bagāts, par ko strādnieki nav zinājuši, kad cēla mājas. Daudz ko esmu atradis arī Latvijas Vēstures muzejā, arī dāvājis muzejam.
– Atklājiet, kā dzimst idejas, varbūt ir kāds sadarbības piemērs?
– Jau būs vairāk nekā 20 gadu, kopš sadarbojos ar muzejiem. Saprotu, ka no atrastajiem priekšmetiem varbūt nekas TĀDS nav, bet visam senajam vērtība ir liela.
Piemēram, atrasts pulksteņa mehānisms, kas ir vairāk nekā tūkstoš gadu sens, tādi nekur Latvijā nav atrasti. Tāpēc arī tūristiem veidoju papildu ekspozīciju no tā, kas atrasts vecajā Islienas gultnē, tā būs daļa vēstures, ko varēs aplūkot. Arī Barkavas mednieku kolektīva mednieks Valdis Seržāns, kas nu jau ir mūžībā, uzdāvināja savus atradumus no rezervāta teritorijas. Viņa aizraušanās ar apkārtnes vēstures pētīšanu ir aizrāvusi arī mani. Vēl būs arī projekts manā īpašumā – viens skatu tornis, kur no augšas varēs labi apskatīt Aiviekstes pietekas Islienas apkārtni. Būs izveidota arī dabas taka uz Islienas pusi.
– Ko šajā bargajā ziemā esat pārdomājis vai atklājis par kokiem, to vilnu?
– Kovida laikam ir arī savi plusi – vairāk laika darboties pašam. Tauta vairāk interesējas par taustāmām lietām – koku vilnas jostām, kādu interesē galvas pīnes. Gatavoju apses vilnas jostas pret muguras sāpēm, un apsei ir spēja noņemt sāpes. Pret psoriāzi var pamēģināt cīnīties ar ozolu, bet visa nātres vilna aiziet pīnēs, ko likt ap galvu – nekas pāri nepaliek. Ziemā ir laiks gatavot un rakstīt jaunus projektus. Sadarbojos ar Latvijas Valsts mežzinātnes institūtu "Silava", kopīgi gatavojam projektus. Darbs notiek pie dažādu produktu izstrādes veselības jomā, praktiski – Eiropas tirgum. Domāju, ka šogad kaut ko varēs realizēt ārvalstīm, jo pieprasījums pēc visa dabiskā ir ļoti liels. Piemēram, muguras saites no apses vilnas esam sūtījuši pat uz Franciju prezidentam, jo Francijā strādā arī mūsu tautieši – pasaule nemaz nav tik liela. Jau Latvijā ir liels pieprasījums, nemaz nevar tik daudz saražot. To pašu apsi prasa uz desmit vietām vienlaicīgi.
– Tas nozīmē, ja ir runa par dabiskajiem līdzekļiem veselībai, robežu nav?
– Domāju, ka tagad daudzi pieņem lēmumu iet dabisko ceļu, kas aizved prom no ķīmijas. Tāpēc arī gatavojam kopīgus projektus biomedicīnā, kas ir dabiskā farmācija.
Katram kokam ir sava recepte, un senie cilvēki to zināja. Ziemā gatavoju ozolzīļu veselības dzērienu, jo bija ievākta zīļu raža, gatavoju zīļu kafiju. Garšīgs ir arī melnalkšņa čiekuru dzēriens, kas ļoti labi attīra organismu, kalpo arī tiem, kam ir asins slimības, stiprina imunitāti. Lai ražotu šo dzērienu vairāk, būs jāpērk iekārtas, bet kovids mani nobremzēja. Pie manis griežas arī audzēju slimnieki, kam ir pēdējā cerība. Es jau recepti neslēpju, stāstu visai pasaulei, arī tad, kad varēja tikties ar interesentiem kultūras namos, un pamatu pamats ir ozola izvilkums kopā ar rapsi, vilkakūlu.
– Jums pietiks materiāla, ja pieprasījums palielināsies?
– Tagad ziemā ir klusais miera periods, un sala mēnesī neko nevar darīt. Taču, kad sāksies atkusnis, apse tiks vākta lielos daudzumos. Vilnu iegūst no gadu vecas apses koksnes, kas ir norūgusi mežā. Kas tad ir koku vilna? Tas ir īpašos apstākļos nogatavojies vai nogatavināts šķiedru slānis starp koksni un mizu. Kokam izmirkstot vai pūstot, notiek rūgšana un citi procesi, kuru gaitā izdalās miecvielas. Tās ļauj šim slānim kļūst tik mīkstam un elastīgam, ka tas ir plēšams, mazgājams, sukājams un citādi apstrādājams. Tālāk to var vērpt, aust vai filcēt, gatavot zeķes, cimdus, cepures, kamzoļus un visu pārējo sadzīvē vajadzīgo. Patlaban var aktīvi vākt nātres. Ir vietas, kur ir lielas nātru plantācijas ar labu šķiedru vilnas iegūšanai. Šogad ir plānots ievākt ap 7 tonnām nātru. Abi ar brāli strādājam celtniecībā, pārsvarā dzīvojam pa jumtiem, siltinām ēkas, bet no darba brīvajā laikā braucam vākt nātres, kas aug savvaļā. Palīdz arī ģimenes. Arī māte ļoti daudz palīdz šūt jostas, aproces, saites, kas prasa gan laiku, gan pacietību. Mamma tur arī divas gotiņas, jo siers arī būs vajadzīgs.
– Jūs senākajās intervijās teicāt, ka mīļākais koks ir vītols.
– Vītols – tas laikam ir mans koks. Audums vītolam ir ļoti mīksts un ļoti skaists, vairāk uz gaišu pusi. Senāk no vītola vilnas austi krekli, kas bijuši ne vien mīksti, bet arī veselīgi. Izrādās, ka vītols visas dzīves garumā cilvēku arī ārstēja un uzturēja pie veselības. Vītols lielu iespaidu arī atstājis man. 2014. gada pavasarī stāvēju uz Islienas kraujas, kāja paslīdēja, un, nespēdams noturēties, sāku šļūkt lejā. Kritienu apturēja vītols – pretī izslējies koka zars. Atceros, tobrīd bija divējādas izjūtas – gan bailes, ka tūlīt zaudēšu aci, gan impulss, ka vītols taču ir dievišķs koks un man tiek dota kaut kāda zīme. Kā atgādinājums par šo notikumu man vēl tagad pie acs ir tikko pamanāms plankumiņš. Taču man vītola zars kaut kādu gudrību deva, jo viss mainījās jau otrajā dienā. Pats nezinu, no kurienes nāca atskārsme, ar ko jānodarbojas. Gatavojot koku vilnu, esmu atjaunojis daudzu koku, arī kārkla, vērtību, jo visas villaines no kārkla var aust, arī citi koki noder zeķēm, cimdiem, un tas viss cilvēkiem ir jāparāda.
– Kas lai zina, kāda izvērtīsies jaunā tūrisma sezona?
– Taču ne jau mūžīgi šī pandēmija turpināsies. Jau uz vasaru lielās tūrisma kompānijas piesaka grupas, lai varētu pieņemšanas laiku saplānot. Man ir cerība, ka situācija normalizēsies jau aprīlī, kad cilvēki sāks rosīties. Ja kāds kaut ko vēlas pasūtīt, mani atrod, un reklāma nav vajadzīga – cilvēki uzzina viens no otra.
– Varbūt ir kādi ieteikumi, kā ar dabiskajiem līdzekļiem stiprināt imunitāti?
– Esmu jau daudziem stāstījis receptes. Dzērienam noderēs tā pati ozolzīle, melnalkšņa čiekuriņš, lazda. Daudziem cilvēkiem ir miecvielu trūkums organismā, kas ietekmē imunitāti. Gatavoju 7 veidu dzērienus, no zīlēm, melnalkšņa, ozola, izmantoju kaltētas ozola mizas, gatavoju nātru kvasu. Spēcīgs un garšīgs dzēriens izdodas no lazdas, kas stiprina locītavas. Martā vislabākais būtu dzert lazdas tēju – no pirksta resnuma rīkstes nokasa mizu, apkaltē, grauzdē, samaļ miltos, vāra pusstundu, izkāš un dzer. Ja dzēriena tā pavairāk, var arī uzglabāt ledusskapī. Pēc veselības ir jāiet dabā.
19.02.2021.