MĀRIS STIPRAIS ir madonietis. Pēdējos trīs gadus – īpašumu uzturēšanas nodaļas vadītājs Kalsnavas pagastā. Bet Māra sirdslieta ir fotografēšana, jo tikai tā viņš spēj atslābināties pēc ikdienas darbiem un ieraudzīt caur fotoobjektīvu to, ko ikdienas steigā neizdodas saskatīt.
Kalsnavas arborētums peoniju ziedēšanas laikā ir īpaša vieta, kuru viņš bieži apmeklē pēc darba. Ziedi mainās ne tikai katru dienu, tie ir kā dzīvi cilvēki, ik mirkli var noķert jaunas emocijas un apstādināt laiku, kas vairs neatkārtosies. Šobrīd šos mirkļus iespējams tvert Madonas slimnīcas gaiteņos, kur līdz pat maijam būs aplūkojamas Māra fotografētās peonijas.
– Aizvadītā gada vasarā Kalsnavas pagasta pārvaldes ēkā bija aplūkojamas manis fotografētās peonijas. Lielākoties visas uzņemtas Kalsnavas arborētumā, un vēlējos ziedu burvību un skaistumu parādīt citiem. Ir apbraukāti daudzi dārzi Madonas pusē, kur dažām audzētājām ir vairāk nekā 400-600 peoniju veidu. Šo gadu laikā ir safotografēts ļoti daudz skaistu puķu emociju, izceļot ziedu unikalitāti, žēl būtu neparādīt tās lielākai auditorijai. Tāpēc tika nolemts izveidot izstādi tieši Madonā. Uzrunājot Madonas novada bibliotēku un Madonas slimnīcu, saņēmu pozitīvu atbildi, ka labprāt plašākai apskatei kanvas tiks izliktas un ikviens tās varēs aplūkot un gūt baudījumu dvēselei. Līdz maija sākumam izstāde būs skatāma slimnīcas gaiteņos, bet pēc tam tā ceļos uz Pļaviņām un Kalsnavas arborētumu. Patīkami, ka fotoattēli tiek novērtēti un tie spēj iepriecināt. Īpaši šobrīd, kad visapkārt ir daudz bēdīgu notikumu, liekas, ka dzīve ir vienmuļa, daudzi jūtas noguruši, šīs kanvas iedveš krāsas, pozitīvas emocijas, prieku, un tas mums visiem pašlaik ir ļoti nepieciešams.
Arī ziema nepavisam vēl negrib atkāpties, bet ir tik patīkami raudzīties krāšņajos, dažādajos peoniju ziedos un gaidīt skaistu vasaru. Caur šīm fotogrāfijām vēlos nodot skaistumu, ko sniedz katrs zieds. Katrai bildei ir savs vēstījums, un katrs sev paņem to, kas konkrētajā mirklī ir nepieciešams.
– Par ko stāsta tavas fotogrāfijas?
– Neraugoties uz to, ko fotografēju, man nozīmīgas ir emocijas. Tās var būt jebkādas, arī bēdīgas. Arī peonijas var sniegt emocijas, piemēram, kad pa ziediem lido bites, prieks caurstrāvo gan peoniju, gan biti. Lietainā dienā zieds izskatās noskumis. Tās ir tās vērtības, kas caur bildēm tiek nodotas tālāk. Ne vienmēr ikdienas skrējienā cilvēks pamana dabas emocijas. Peonijām ir īpašs stāsts. Tieši sieva pamudināja paraudzīties uz lietām citādāk, fotografēt to, kas man nebija ierasts.
– Kā sākās tava aizraušanās ar fotografēšanu?
– Aptuveni pirms astoņiem gadiem iepriekšējā darbavietā klienti palūdza viņus nofotografēt. Runājāmies, fotografēju un jau nākamajā dienā pats braucu pirkt fotoaparātu. Tas bija ļoti interesants laiks un mirklis. Joprojām atceros pāri, kuru bildēju. Tā viss aizsākās, pašmācības ceļā apguvu fotomākslu. Manuprāt, apmeklējot kursus, pasniedzējs audzēknim māca to, kā viņš pats fotografē. Uzskatu, ka katram māksliniekam ir savs domugājiens, rokraksts. Katram pašam ir jāatrod savs virziens, knifiņi. Protams, ir lietas, ko nezina, bet vienmēr ir iespējams atrast nepieciešamo informāciju. Arī pats dažādās domubiedru grupās jautāju, lasīju atbildes un izvēlējos to, kas atbilst man. Pašam ir jāsaprot, ko un kā gribi bildēt. Skolotājs nestāvēs blakus ikdienā, ir jābūt savam redzējumam. Sākums nebija viegls, joprojām nav viegli, jo turpinu mācīties, tomēr ir ļoti interesanti.
– Fotografēšana sniedz lielisku iespēju būt dažādos pasākumos, apceļot ne tikai novadu, bet arī Latviju, pamanīt to, ko citi neredz.
– Mums katram ir savs skatpunkts, redzējums. Uz katru lietu mēs raugāmies citādāk, domājam citādāk.
Vēl pirms atnāca pandēmija, ar sievu sākām apceļot Latvijas pilis un muižas. Veidojām fotoreportāžas. Tas bija ļoti interesanti, izzinoši, arī dzirdējām pozitīvas atsauksmes. Tomēr pandēmija, degvielas cenu kāpums, laika trūkums ierobežo turpināt apbraukāt pilis. Tāpat pilis un muižas paliek arvien tālāk. Tomēr ļoti gribētos atsākt apceļošanu, šoreiz uz Kurzemes pusi. Manuprāt, izstāde ar pilīm un muižām varētu būt īpaši skaista.
Ceļošana ir lieliska iespēja ne tikai apskatīt mūsu skaisto zemi, bet arī vairāk būt kopā ar ģimeni, gūt kopīgas atmiņas un emocijas. Diemžēl ikdienas skrējienā, darbā nereti laiks ģimenei tiek nozagts.
Savulaik abi ar sievu devāmies arī uz dažādām pamestām vietām un ēkām, kas arī bija ļoti interesanti un uz lietām varēja paraudzīties no pavisam cita skatpunkta. Ar pamestajām ēkām nevar zināt, vai tā sabruks, vai kaut kur iekritīsi. Tas ir sava veida piedzīvojums, adrenalīns. Tagad, kad ir ģimene, svarīgāk tomēr ir nokļūt mājās.
Laika gaitā tehnoloģijas attīstās. Ne vienmēr vajag kaut kur ielīst, pietiek pacelt dronu – un atkal visu ieraugi pavisam citādāk. Tas ir pavisam cits rakurss un sniedz jaunus iespaidus un emocijas. Tehnoloģijas strauji attīstās, kas sniedz iespēju gūt labāku kvalitāti, interesantākus kadrus. Katrs mirklis, ko mēs izdzīvojam, ir neaizmirstams.
– Tev patīk ceļot ne tikai pa Latviju, bet arī ārpus tās robežām?
– Visi ceļojumi vairāk ir spontāni. Ceļojumus neplānojam – izdomājam un braucam. Tie noteikti nav ilgi, dažas dienas, un esam atpakaļ mājās. Nesaprotu, kā var plānot ceļojumu uz vairākām nedēļām. Ko tik ilgi tur darīt? Tāpat neviena ceļošana nav gulšņāšana. Vienmēr kustamies, apskatām vairākas vietas, jo katrai ir sava noskaņa, emocijas.
Mans sapnis ir doties uz Čornobiļu. Daudzus gadus esmu vēlējies uz turieni aizbraukt, bet nekad tā arī nav izdevies. Laikam tā neziņa, bailes atturēja. Diemžēl tagad karš ir ieviesis izmaiņas.
– Kā izdodas apvienot spontānās idejas, fotografēšanu un darbu īpašumu uzturēšanas nodaļā?
– Primārais, protams, ir darbs, rūpes par Kalsnavas pagastu. Kad darbs ir paveikts (tas nepavisam nav viegls) un ir iestājies morāls nogurums, laiku pa laikam man nepieciešams izvēdināt galvu, tad dodos visbiežāk uz arborētumu, kur izstaigājos, fotografēju. Tā ir vieta, kur relaksēties, jo visapkārt ir miers un klusums. Fotografēšana noteikti man ir atpūta. Kādam tā ir makšķerēšana vai pasēdēšana pirtī, man tās ir bildes.
– Kādi ir lielākie izaicinājumi tavā darbā?
– Vislielākais pārbaudījums noteikti bija kovidlaiks – ierobežojumi, ilgstoša nesaprašana, vai var un kā strādāt. Šobrīd noteikti tas ir cenu kāpums ne tikai degvielai, bet arī visiem materiāliem un darbam, komunālajiem maksājumiem.
Tomēr visgrūtāk laikam man pašam ir censties darīt tā, lai katrs iedzīvotājs būtu apmierināts. Zinu, ka tas nav iespējams, vienmēr būs kāds, kas nosodīs vai nebūs apmierināts, tomēr vēlos palīdzēt visiem. Manuprāt, ir ļoti nozīmīgi uzklausīt ikvienu pagasta iedzīvotāju, jo patiesi cilvēkiem ir lieliskas idejas, savs redzējums. Cenšamies iespēju robežās ieteikumus īstenot. Diemžēl nereti atduramies pret budžetu. Ir liels plānošanas darbs, lai, veicot darbus, visi iedzīvotāji būtu apmierināti.
Liels izaicinājums noteikti ir atrast labus darbiniekus. Diemžēl arvien biežāk nākas saskarties ar darbinieku vēlmi pēc alkohola. Tāpat labi, atbildīgi un strādātgriboši cilvēki jau strādā. Manuprāt, viss ir atkarīgs no paša cilvēka, katrs mēs esam savas laimes kalējs. Ja būs vēlēšanās strādāt, kaitīgie ieradumi tiks atmesti. Pašiem ir jāizvirza savas prioritātes.
– Kāpēc par savu darba vietu izvēlējies Kalsnavu nevis, piemēram, Mārcienu, kur pats dzīvo?
– Mans uzskats ir tāds, ka vietā, kur dzīvo, šādu darbu nevajadzētu darīt. Agrāk vai vēlāk darbs zaudēs kvalitāti, jo deķītis tiks vilkts uz savu pusi. Dzīvojot un strādājot uz vietas, redzi tikai to, kas tev ir apkārt, daudz kam nepievērs vairs vērību. Šobrīd, strādājot Kalsnavas pagastā, es varu salīdzināt, tāpat labāk pamanu, kas tur primāri ir jāpaveic, un redzu, kā viss mainās, kā uzlabojas. To var salīdzināt arī ar ceļošanu. Aizbraucot uz citu vietu, tu redzi, kā viss notiek tur, un mājās vari atvest kādu jaunu ideju.
– Ilgus gadus strādāji „Mārcienas muižā", vadīji restorānu. Kas pamudināja tik krasi mainīt nodarbošanos?
– Restorāna vadīšana man sniedza lielisku dzīves pieredzi, tur apguvu daudzas lietas, tostarp arī remontdarbus. Ja ko nezinu, nebaidos lūgt palīdzību. Ilgu laiku strādājot vienā vietā, jau ikdienā iezagās rutīna. Vēlējos dzīvē ko mainīt. Šīs izjūtas sakrita ar laiku, kad Kalsnavas pagasta īpašumu uzturēšanas nodaļā meklēja remontstrādnieku. Aizbraucu pie vadītājas, izrunājāmies, visu apskatīju un pieteicos vakancei, kur tiku apstiprināts. Pāris mēnešos sevi pierādīju, un, pirms vadītāja devās bērna kopšanas atvaļinājumā, piekritu būt viņas pienākumu vietas izpildītājs. Iestājos Jēkabpils Agrobiznesa koledžā un apguvu namu pārziņa profesiju. Īpašumu uzturēšanas nodaļas vadītāja darbs ir interesants, dinamisks. Tas ir izaicinājumiem pilns, bet man ļoti patīk.
Tomēr, kā jau katrā darbā, cilvēks nogurst un ir vēlme atpūsties. Citi izvēlas aiziet, citi rod risinājumu, kā atpūsties. Šis noteikti nav tas darbs, kuru gribētu pamest. Dinamiskais darba ritms neļauj ieslīgt rutīnā. Tas mūsdienās, manuprāt, ir ļoti nozīmīgi. Šajā darbā ļoti palīdz mana aizraušanās ar fotografēšanu. Ir cits redzējums uz pagasta vizuālo tēlu. Nereti izmantoju dronu, lai iegūtu kādas vietas bildi, kuru mājās vizualizēju, lai redzētu, kā idejas izskatīsies dzīvē. Tas lieliski palīdz saprast, vai kāds koks ir nepieciešams, kā izveidot puķu dobi vai kādu citu objektu.
Otra vissvarīgākā lieta noteikti ir komanda un komunikācija. Viens nav darītājs, īpaši šādā darbā. Komandā ir spēks – viens var visu izdomāt, bet ne izdarīt.
8.04.2022.