18. janvārī pēc teju 35 darba gadiem prokuratūrā izdienas pensijā devās Madonas rajona
prokuratūras virsprokurors VILNIS BURKA, kas Madonas prokuratūrā strādāja kopš 1985. gada.
Lai gan dzimis Ērgļos, audzis Taurupē, nu jau vairāk nekā 30 gadu par savu pilsētu uzskata Madonu. – Madonā pa šiem gadiem esmu iedzīvojies. Ieguvis daudzus labus draugus, kaimiņus, ar kuriem esam kopā gan priecīgos, gan skumīgos brīžos. Jūtos te kā savējais. Sevišķi labi pazīstu likuma pārkāpējus, pat vairākās dinastijās, – nosmej Vilnis ar sev raksturīgo humoru.
– Kā ceļi atveda uz Madonu?
– Uz Madonas rajona prokuratūru par prokurora vietnieku mani pārcēla 1985. gada 1. novembrī. Pirms tam piecus gadus biju nostrādājis Gulbenes rajona prokuratūrā par izmeklētāju. Prokurora vietnieka pienākumos toreiz ietilpa tā saucamā vispārējā uzraudzība – braukājām pa saimniecībām, pa kolhoziem, uzņēmumiem, skaidrojām,
kāpēc teļi krīt, kāpēc vistas olas nedēj tik, cik plānots utt. Uz tiesu bija jāiet retu reizi, jo tas bija prokurora palīga pienākums. Madonā tajā laikā prokurors bija Jēkabs Krembergs, kura pārziņā bija izmeklēšanas uzraudzība, bet par prokurora palīgu strādāja Ādolfs Liepiņš.
Tad sākās reformas gan policijā, gan prokuratūrā. Tagad pirmstiesas izmeklēšanu veic Valsts vai Finanšu policija, savukārt prokurors sākumā uzrauga lietas izmeklēšanu. Kad tā
pabeigta un savākti nepieciešamie pierādījumi, lieta tiek nosūtīta kriminālvajāšanai
uz prokuratūru. Ja prokurors uzskata, ka pierādījumu vainas pierādīšanai ir pietiekami,
persona tiek saukta pie kriminālatbildības un lieta nosūtīta uz tiesu, kur prokurors uztur valsts apsūdzību. Mainījies arī prokuratūras tehniskais „bruņojums" – 80. gados prokuroram vienīgais palīglīdzeklis bija rakstāmmašīna, ko pats klabināji un sastādīji nepieciešamos dokumentus. Tagad viss datorizēts, skeneris, internets utt. Informācijas
tehnoloģijas straujiem soļiem iet uz priekšu un atvieglina ikdienu arī prokuratūrā.
– Kāpēc izvēle bija par labu jurisprudencei un kļuvi tieši par prokuroru?
– Tajos gados, kad mācījos Taurupes vidusskolā, bija ļoti interesanta pieredze jauniešu ieinteresēšanā dažādās profesijās. Tostarp, piemēram, pa vidusskolām braukāja prokuratūras darbinieki un centās ieinteresēt topošos absolventus studēt jurisprudenci, aicinot pēc tam strādāt prokuratūrā. Un droši vien mani kaut kas ļoti uzrunāja šajā profesijas izvēlē, jo īstenībā uz juristiem gāju mērķtiecīgi – Latvijas Universitātē stājos pat divas reizes. Pirmo reizi – tūlīt pēc vidusskolas, diemžēl pavisam nedaudz punktu
pietrūka. Sāku strādāt „Somdarī" Ērgļos. Pēc tam sekoja dienests padomju armijā (divus gadus), bet pēc atgriešanās vēlreiz kārtoju iestājeksāmenus juristos, šoreiz – veiksmīgi. Skaidrs, ka priekšstati, saskaroties ar reālo darbu, mazliet mainījās, taču savu izvēli nekad neesmu nožēlojis.
Biju beidzamajā kursā, kad man un vēl trim puišiem piedāvāja paralēli mācībām klātienē arī strādāt prokuratūrā, jo toreiz katastrofāli trūka darbinieku. Tā sāku strādāt Gulbenes rajona prokuratūrā. Režīms diezgan skarbs – trīs dienas strādāju un divas dienas braukāju
uz studijām Rīgā. Bet – no otras puses – tas bija ļoti svētīgi, jo viena lieta bija teorija, ko apguvu studijās, otra – prakse. Tagad, piemēram, ir citādāk – jaunieši pēc augstskolas
4-5 mēnešus stažējas. Vispirms iepazīstas ar veicamajiem pienākumiem un tikai tad uzsāk patstāvīgi strādāt. Toreiz – kā mācējām, tā strādājām.
Pēc izlaiduma universitātē 1981. gadā darbu Gulbenē turpināju. Piecus gadus biju nostrādājis, kad piedāvāja darbu Jelgavas starprajonu prokuratūrā vai Madonas rajona
prokuratūrā. Kaut kā pavilka uz Madonu, laikam tāpēc, ka tuvāk dzimtajai pusei. Atceros, sākumā prokuratūra atradās tur, kur tagad policija un tiesa, – Avotu ielā. 1993. gadā sākās reformas tieslietu jomā – palielināja štatus, vajadzēja meklēt jaunas telpas, un tā mēs pārcēlāmies uz tagadējām telpām M. Riekstas ielā.
– Katrā darbā ir sava garoza, kas ir prokurora biezākā garoza?
– Biezākā? Darbs ar cilvēkiem, un diemžēl ne jau ar to labāko kontingentu. Tas ir ļoti grūti – emocijas nedrīkst ņemt virsroku, jo viņi ir pārkāpuši likumu – izdarījuši noziegumu.
Protams, jāsaprot, kāpēc tas ir noticis. Piemēram, 90. gados ļoti daudz parādījās tādi noziegumi kā nelikumīga meža izciršana. Bija gadījumi, kad cilvēks nocirta mežu, lai palaistu septembrī bērnu uz skolu, jo nebija naudas, ar ko visu vajadzīgo skolai sagādāt.
Reti, bet ir gadījumi, kad zinām vainīgo, bet diemžēl neizdodas iegūt pietiekamus pierādījumus, lai viņu sauktu pie kriminālatbildības, un vainīgais paliek nesodīts. Tad
katrā ziņā ir liels sarūgtinājums.
Bez tam ne jau tikai ar tiesu lietām nodarbojamies. Arī ikdienā tīri reāli cenšamies cilvēkiem palīdzēt. Atnāk, piemēram, cilvēks uz pieņemšanu par sasāpējušām darba lietām, par dzīvokļiem, ja vien var, palīdzam šīs lietas ofi ciāli sakārtot, un prieks, ja tas izdodas. Diemžēl par mums vairāk sūdzas priekšniecībai, nekā labu vārdu pasaka.
Beidzamajos divdesmit gados, kopš strādāju par virsprokuroru, darbs vairāk bija ar kolektīvu, saskarsme ar policiju, tiesu, lai viss būtu saskaņots.
– Sveicot ar LR ProkuratūrasGoda zīmes saņemšanu, darbabiedri tevi salīdzināja „ar lielisku pulksteņmeistaru, kurš mācējis noregulēt pulksteņa mehānismu un sekot sava pulksteņa darbībai", piebilstot, ka paši strādājuši „kā mazi zobratiņi, nejūtot, ka kāds viņus uzmana un ik pa laikam uzvelk, lai pulkstenis neapstājas"…
– Es uzskatu, ka labus rezultātus var sasniegt tikai ar kolektīvu darbu. Galvenais ir kolektīvs, un man patiešām prieks, ka visi mūsu prokuratūrā ir strādīgi, zinoši, perspektīvi. Ir prokurori ar lielu pieredzi, kā Jolanta Tropa, kam šobrīd esmu nodevis virsprokurora stafeti, tāpat Silvija Pīzele, Sandris Kaparkalējs un pārējie prokurori. Šobrīd Madonas prokuratūrā strādā virsprokurors un pieci prokurori, kā arī divi Vidzemes apgabalprokuratūras prokurori, kuri veic kriminālvajāšanu un piedalās arī tiesas
procesā. Mums ir ļoti laba sadarbība gan ar policiju, gan ar rajona un Vidzemes
apgabaltiesu, tāpat Finanšu policiju. Ja tas tā nebūtu, tad nebūtu arī panākumu.
Taču, neraugoties uz to, ka Madonas rajona prokuratūrā jau ilgstoši strādā vairāki pieredzējuši prokurori, esam nodēvēti par republikas prokuratūras darbinieku kadru kalvi. Šobrīd ap 20 mūsu kādreizējo darbinieku veiksmīgi strādā pa visu republiku. Vairāki – pat
augstos amatos. Pastrādā pēc studijām pie mums 2-3 gadus, uzkrāj pieredzi – un prom. Ņemot vērā, ka mums ir samērā mierīgs rajons – nav ne robežu, ne krustpunktu, kur
satiekas lielie tranzītceļi, jaunajiem prokuroriem te uzsākt darba gaitas ir vieglāk.
– Nav mazliet žēl, ka pašabērni nav sekojuši tēva pēdās?
– Nē, abi dēli ir izvēlējušies savu ceļu un ir prom savā dzīvē. Gan Gints, gan Ingus ir precējušies. Mēs ar Laimdotu esam jau vecvecāki. Iespējams, bērni juta, cik daudz negāciju ir manā darbā, varbūt viņus vienkārši šī profesija neieinteresēja. Es nemaz neskumstu, ka tā nav viņu izvēle. Galvenais, lai viņi savā jomā gūtu gandarījumu.
Savukārt man vislielākais paldies jāsaka manai sievai par to, ka esmu varējis sevi veltīt izvēlētajai profesijai. Mēs ar Laimdotu apprecējāmies jau studiju laikā. Esam kopā jau 38. gadu. Gints piedzima, kad vēl studēju. Un viņai vajadzēja tikt ar daudz ko galā vienai, jo man toreiz bija gan studijas, gan darbs. Arī vēlākie gadi nebija neko vieglāki, bieži biju prom no mājām. Taču visus šos gadus viņa mani ir sapratusi un atbalstījusi, neraugoties uz to, kādā garastāvoklī reizēm biju, un galvenais – rūpējusies, lai man katru dienu būtu tīrs, balts krekls (smaida).
– Vai ir kāda lieta vai notikums, kas, atskatoties uz aizvadītajiem darba gadiem, palicis visspilgtāk atmiņā?
– Tā grūti uzreiz pateikt. Viss kas ir piedzīvots. Ir bijis tā, ka pašam kājas, rokas trīc. It īpaši, kad vēl Gulbenē strādāju par izmeklētāju un vajadzēja izmeklēt sevišķi smagus noziegumus, braukt uz notikuma vietu, kur bieži vien bija jāsastopas ar letālām sekām. Kopš esmu virsprokurors, mazāk ar to iznācis saskarties, bet, tā kā prokuroriem pa kārtai ir iknedēļas dežūras un, ja dežūras laikā ir kāds negadījums, ir jābrauc uz nozieguma vietu, tāpat iznāca viskautko pieredzēt. Piemēram, smagi un nepatīkami atcerēties notikumu pirms vairākiem gadiem Vādzola ezerā, kur makšķernieks bija ieraudzījis uzpeldējušu koferi, kurā izrādījās sazāģētas sievietes ķermeņa daļa. Turpat tālāk atrada
arī otru koferi…
– 35 gadi prokuratūrā – tas ir ilgs laiks?
– Gadiem ritot, tā īpaši par šo jautājumu nebiju aizdomājies, bet, kad jaunajiem prokuroriem sāku stāstīt, kā tas bija 80. gados, un viņi tikai uz mani skatās lielām acīm,
sapratu, ka tiešām esmu pārdzīvojis veselu ēru prokuratūrā un varbūt pienācis laiks nākamajiem. Lai nāk jaunie, jo darbs un spriedze tiešām izdedzina un negribu aiziet pensijā ar galīgi sabeigtu veselību. Ne jau velti prokurori var iet izdienas pensijā no 50 gadiem, ja darba stāžs nav mazāks par 20 gadiem. Es jau sen esmu šai robežai pāri, lai arī vispārējās pensionēšanās vecumu sasniedzis vēl neesmu. Jāsāk beidzot baudīt dzīvi un darīt savus darbus, kas lielākoties ir atlikti laika trūkuma dēļ, jo sestdienās, svētdienās jau tikai to nepieciešamāko var pagūt izdarīt. Pirmais mēnesis brīvā dzīvē būs aizvadīts, jūtos ļoti labi – nekādas problēmas pa galvu vairs nejaucas, naktīs varu mierīgi gulēt,
miegs nāk, bet tā īsti vēl nesaprotu, vai tas ir atvaļinājums vai pa īstam.
Taču tagad varu mierīgi visu saplānot, biežāk doties uz dravu pie savām bitītēm. Pavasaris jau nav aiz kalniem…