VIESTURS RIKVEILIS šobrīd kalpo Madonas evaņģēliski luteriskajā draudzē. Ik svētdienu uzrunā ļaudis no Lazdonas baznīcas kanceles un mudina viņus iet rokrokā ar Kristu, uzticēties Viņam, kalpot ar sirdi un dvēseli.
Tuvojoties Lieldienām jeb Kristus Augšāmcelšanās svētkiem, biežāk aizdomājamies par savu ticības ceļu.
– Kāds tas bijis tev? Zinu, ka tas nebūt nav bijis taisns – daudz esi bijis meklējumos.
– Esmu dzimis Gulbenē, bērnībā un jaunībā dzīvoju Stradu pagastā. Māte bija skolotāja Stradu astoņgadīgajā skolā, tēvs strādāja celtniecībā. Man ir arī divus gadus jaunāka māsa Sarmīte.
1974. gadā pabeidzu Stradu astoņgadīgo skolu, pēc tam – Gulbenes 1. vidusskolu. Gadu nostudēju celtniecību RPI, tomēr eksaktās zinātnes nebija mana stiprā puse, un šim gadam sekoja dienests Padomju armijā, celtniecības bataljonā Novgorodā.
Kad 1980. gadā atgriezos Latvijā, iestājos LVU Svešvalodu fakultātē, jo vēlējos apgūt vācu valodu. Kaut arī ārēji tas bija mierīgs laiks, apkārt sajutu spriedzi, Latvijas Republika de iure bija okupēta de facto, un valdošā ideoloģija spieda šo varu slavināt gandrīz vai pastāvīgi, garīgā dzīve bija ļoti ideoloģizēta, tas nebija tā kā šodien, kad visam pāri skan ražojumu reklāmas. Bija sajūta, it kā atrastos svešā ābeļdārzā, visapkārt ir sēta, saimnieks vēl nav parādījies, bet viņa ierašanās ir tikai laika jautājums. Šis stress izpaudās arī manā uzvedībā, es nebiju nekāds labais tajā laikā, ko tagad nākas nožēlot. Daudz lietoju alkoholu, bieži uzvedos bezatbildīgi, sāpināju savus tuviniekus un līdzcilvēkus, es nepazinu īsto ceļu, nepratu nest savu krustu. To, ka arī aizliegtā (de iure) augļa ēšana (de facto) Paradīzes dārzā bija pretruna, toreiz vēl neapjautu.
1981. gada maijā apprecējos. Ar Nadeždu (Nadīni) biju iepazinies jau pirms armijas, tobrīd gan par ģimenes veidošanu nedomāju. Rudenī piedzima pirmais bērniņš, pārgāju studēt uz neklātieni, lai būtu kopā ar ģimeni. Strādāju gan rūpniecībā, gan celtniecībā, bet, kad 1985. gadā valstī sākās pārmaiņas, uzdrošinājos uzsākt darbu savā specialitātē par skolotāju. Gribējām veidot savu dzīvi patstāvīgi, tāpēc meklēju vietu kaimiņu rajonā, kur mani arī pieņēma darbā par vācu valodas skolotāju Praulienas pamatskolā. Kad ieradāmies Praulienā, bijām jau četri, jo tajā vasarā piedzima otra meita, bet divus gadus vēlāk – arī dēls. Praulienā mēs dzīvojam vēl tagad.
– Astoņdesmito gadu beigās aktīvi iesaistījies Atmodas procesos.
– Jā, sākoties Atmodai, aktīvi piedalījos dažādos pasākumos. Biju viens no Praulienas LTF nodaļas dibinātājiem, braucu uz lielajām demonstrācijām Rīgā, biju Rīgā arī barikāžu laikā un stāvēju "Baltijas ceļā". Kad skolā paziņoja, ka iet vai neiet baznīcā nu ir katra sirdsapziņas lieta, jau nākamajā svētdienā ar visu ģimeni devos turp. Mācītājs Madonas (tolaik Lazdonas) draudzē bija Viesturs Vāvere. Un, tiklīdz kā antikvariātā varēja nopirkt Bībeli, to arī izdarīju. 1989. gadā Gulbenes baznīcā mācītājs Oto Baltiņš svētīja mūsu laulību un kristīja visus trīs bērnus. Nepilnu gadu vēlāk viņš arī izvadīja manu tēvu.
Baznīcā turpmāk gāju regulāri, kopā ar visu ģimeni. Gājām kājām. Tomēr iekšējās pārmaiņas, kas manī notika, bija pārāk dziļas un spēcīgas, piedzīvoju spēcīgus sātana uzbrukumus, netiku ar tiem galā pats. Pārdzīvoju smagu personības krīzi, no 1994. gada janvāra līdz maijam ārstējos. Ar pateicību pieminu mācītāju Osvaldu Miglonu ar ģimeni, tāpat mācītāju Valdi Strazdiņu, kā arī draugus Vācijā. Sapratu, ka Jēzus Kristus ir miris un augšāmcēlies par maniem grēkiem, samaksājis par tiem ar savām asinīm, lai es varētu dzīvot.
Pēc šīs krīzes reintegrēties iepriekšējā darbavietā vairs neizdevās, un arī skolotāju alga bija niecīga – par septembri saņēmu vien 27 latus, ģimeni ar to uzturēt nebija iespējams. Tāpēc reģistrēju individuālo darbu – svešvalodu pasniegšanu, īrēju telpas Madonas bibliotēkā. Darbojos arī kā tulks pašvaldību starptautiskās sadarbības pasākumos.
– Šī krīze ietekmēja tevi arī garīgi?
– Jā, nenoliedzami, arvien vairāk pievērsos ticības ceļam. Uzsākām lūgšanas ģimenē, vesperes, galda lūgšanas, lasīju bērniem priekšā bērnu Bībeli. Šī tradīcija ir saglabājusies vēl joprojām, kad bērni ir pieauguši un patstāvīgi un ar mums vairs nedzīvo, lūgšanas notiek attālināti. 1996. gadā piedzima jaunākais dēls. 2000. gadā pie mācītāja Ingus Dāboliņa kristījos un iesvētījos, arī meitenes iesvētījās, sieva un dēli nedaudz vēlāk, kad paaugās. 2004. gadā kopā ar katoļu baznīcas kustību Pro Sanctitate biju svētceļojumā uz Romu.
1997. gadā situācija izglītības nozarē bija stabilizējusies, un es sāku strādāt Madonas vidusskolā, kas ir mana darbavieta arī tagad. Pirmajos gados mācīju vācu valodu, bet 2001. gadā pabeidzu LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāti un kvalificējos kā angļu valodas skolotājs. 2008. gadā sāku mācīt arī franču valodu Madonas Valsts ģimnāzijā.
Laika gaitā, pieaugot ticībā, kļuva skaidrs, ka manai sievai Nadeždai īstā vieta būtu viņas dzimtajā pareizticīgajā baznīcā. Pavadīju viņu uz turieni un biju līdzās vairākus gadus. Bet tad negaidīti saslimu ar sirds iekaisumu, endokardītu. Skolā nebiju veselu gadu, tas nu arī bija mans sabata gads.
– Kā notika tava atgriešanās luteriskajā baznīcā?
– 2015. gadā mūžībā tika aizsaukta mana māte, un es pēc sarunas ar toreizējo Madonas draudzes mācītāju Hansu Jensonu atgriezos luteriskajā baznīcā, ko māte vienmēr bija vēlējusies. Kad 2017. gadā savu kalpošanu Madonā uzsāka mācītājs Rolands Pētersons, viņš mani ieteica lektoru kursiem Gregora kalpošanas skolā Saldū. Lektoru kursus pabeidzu 2018. gadā, tajā pašā gadā iestājos Lutera Akadēmijā, ko pabeidzu šovasar. Kopš 2020. gada februāra biju evaņģēlists Madonas draudzē, pērnā gada 4. septembrī tiku ordinēts palīgmācītāja pakāpē.
Pirmā kalpošana bija Madonas kapusvētkos 2017. gadā, kopš tā laika esmu vadījis gan dievkalpojumus, gan svētbrīžus, gan kristījis jaunpiedzimušos, gan izvadījis aizgājējus. Kalpošana Dievam man sagādā patiesu prieku, un, kaut arī tagad de iure daudzviet nav de facto, tas mani vairs neuztrauc, jo es zinu, ka „Tas Kungs man ir kļuvis par stipru pili un mans Dievs par klinti, kur paglābties" (Ps 94:22). Viņam lai viss gods, slava un pateicība.
– Joprojām esi ceļā?
– Jā, protams, kristietība ir pēc savas būtības ceļš, tā arī to sauca vispirms – hodos, ceļš pie Dieva, ceļš uz pestīšanu. Tā ir sekošana Kristum, kas izpaužas ikdienas dzīvē kā cenšanās Viņu atdarināt. Apustulis Pāvils 1. vēstulē korintiešiem 11:1 raksta: „Atdariniet mani, tāpat kā es Kristu." Ne vienmēr pasaule to saprot, un arī man pašam ne vienmēr viss ir skaidrs, bet tāds nu ir ticības ceļš, paļāvība uz Dieva vadību. Priecājos, ka tiku ordinēts kā mācītājs, tagad varu kalpot Dievam pilnvērtīgāk.
– Mēs visi esam liecinieki Dieva darbiem. Kādos brīžos tu visvairāk esi izjutis Dieva klātbūtni?
– Dieva klātbūtne mūsu dzīvē ir pastāvīga, bet ne vienmēr mēs to varam apzināti sajust. Visbiežāk – lūgšanā, kādos negaidītos pavērsienos, kad redzi, ka viss ir sakārtojies daudz labāk, nekā es to būtu izdarījis ar savu prātu. Kad atskatos uz savu līdzšinējo dzīvi, redzu, ka Dievs man ir stāvējis līdzās un pasargājis visgrūtākajos brīžos. Nesis uz saviem pleciem, kā tajā līdzībā, par pēdām smiltīs.
– Palīdz arī tas, ka esat kristīga ģimene?
– Jā, sieva Nadežda regulāri apmeklē dievkalpojumus pareizticīgo baznīcā, priecājos, ka arī viņa ir atradusi savu ticības ceļu un stiprina mani ar savām lūgšanām. Jaunākais dēls Miķelis studē teoloģiju. Viņš ir tikai sava ceļa sākumā.
– Ir Lieldienu laiks, kas nāk ar vēsti: „Kristus ir Augšāmcēlies!" Kā piedzīvot šo vēsti sevī?
– Tas ir jauns sākums katra kristieša dzīvē. Kristus pie krusta paņēma uz sevi visus mūsu grēkus, pretī dodot savu taisnīgumu. Līdz ar kristību mēs esam miruši grēkam, lai kopā ar Kristu augšāmceltos mūžīgai dzīvībai. „Es dzīvoju un jums ar dzīvot būs" – tie ir vārdi, kas skaidri izsaka Lieldienu vēsti. Lai priecīgas Lieldienas visiem!
6.04.2023.