Lubānas pilsētas sporta dzīves galvenais uzturētājs, vides gids, aktīvās atpūtas un sporta biedrības „Aborieši" vadītājs MĀRIS VALAINIS ir pārliecināts, ka, dzīvojot saskaņā ar dabu, cilvēkam tiek dota iespēja sevi tajā meklēt un arī atrast.
Lielāko ikdienas daļu viņš pavada dabā, par to rūpējoties un mācot cilvēkiem būt ar dabu kā vienam veselam. Šoruden Māris saņēma „Latvijas lepnuma" balvu nominācijā „Novadnieks", kuru viņam pasniedza basketbolists Agnis Čavars, atzīstot – Māris nerunā daudz, bet ļauj darbiem runāt viņa vietā.
– Lubāna ir jūsu dzimtā puse. Pastāstiet par savu piederību šai vietai (ģimene, dzimtas saknes utt.)!
– Lubānā dzīvoju kopš dzimšanas, manas dzimtas saknes meklējamas tieši šeit. No tēva puses vecvecāki ieradās Lubānā saistībā ar meliorācijas darbiem. Mans vectēvs bija nopelniem bagāts meliorators, viņš bija ļoti strādīgs un daudz ko tika darījis apkārtnes labā. Tā nu maniem vecvecākiem iepatikās Lubāna, tās apkaime, un viņi uzbūvēja šeit māju un palika uz dzīvi. Savukārt no mammas puses mani otri vecvecāki arī dzīvoja netālu no Lubānas – skaistā vietā, meža vidū mazā mājiņā, ko sauca par „Kremli". Vēlāk, kad bija gana izbaudījuši mežā piedāvātos labumus, arī pārnāca dzīvot uz pašu uzceltu māju Lubānā. Tā nu es savu dzīvi arī esmu sasaistījis tieši ar šo pilsētu. Jāpiemin, ka esmu ļoti lielā mērā līdzīgs sava tēva tēvam. Arī dzimšanas datums mums ir vienāds – 28. janvāris. Varu šīm dzimtām pateikties par darba gēnu, ko ielikuši man šūpulī, – kā zināms, lielākajai daļai mums, latviešiem, darbs ir pielīdzināms baudai, nevis verdzībai.
– Ko jums nozīmē Lubāna, un ar ko tajā lepojaties?
– Visvairāk lepojos ar čakliem un darbīgiem cilvēkiem, kuri ir man apkārt, kuri nebaidās no darba un grūtībām, ir atsaucīgi un vairāk vai mazāk piedalās dažādos radošos projektos. Protams, ļoti lepojos ar skaisto apkārtnes dabu un Aiviek-
stes upi, kas tek cauri pilsētai, jo man kā Ūdensvīram ir svarīgi, lai tuvumā būtu tekošs un dzīvs ūdens. Kā indiāņi saka – upē iekāpt vienā un tajā pašā ūdenī nav iespējams. Man Lubāna ir vieta, kuru būtu grūti pamest un kurā jūtos labi. Vienu laika posmu esmu padzīvojis ārpus Lubānas, protams, tepat Latvijā, bet visu laiku mani velk atpakaļ uz šejieni, lai varētu atkal sazemēties. Esmu par Latvijas laukiem, jo pašreizējā sistēma valstī un pasaulē cenšas visus ielikt pilsētas rāmjos, kurā mēs esam spiesti maksāt par visu un lēnām kļūstam par patērētāju sabiedrību. Laukos cilvēks var būt vairāk vai mazāk pats no sevis atkarīgs un brīvs.
– Daudz laika veltāt dažādām aktivitātēm dabā, to sakopjot un labiekārtojot (šeit jums jāpastāsta par visu, ko šai sakarā darāt).
– Patiesībā tas aizsākās diezgan nevainīgi. Es dzīvoju upes tuvumā un iesāku kopt takas gar tās krastu, kur pastaigāties ar suni. Tad kādā brīdī darbam pieslēdzās Lubānas vidusskolas jaunieši. Ilgs laiks pagājis, kopš sāku ar to nodarboties –
gadi trīspadsmit vai četrpadsmit. Laikam ejot, viss izvērtās arvien plašāk. Jo vairāk darījām, jo vairāk tas man patika, redzēju, ka mūsu darbam ir rezultāti, ka cilvēku vidū arvien vairāk aug pieprasījums pēc sakoptas vides, kurā pavadīt savu brīvo laiku. Tā nu mēs šo sniega bumbu vēlām arvien lielāku un lielāku, kamēr tā izripoja ārpus robežām un ieripoja kaimiņu pagalmos, kas turpina velt to tālāk, kopā. Sākotnēji mēs iekārtojām pastaigu takas, tad ziemā pārvērtām par distanču slēpošanas trasēm, velotakām, lai cilvēkiem visu gadu būtu iespēja aktīvi atpūsties. Blakus atrodas upes, tajās var laivot, bet tās grib arī būt tīras no atkritumiem un koku sagāzumiem, tie ir darbi, kas jāpaveic attiecīgajā laika posmā. Piedāvājam laivu braucienus, laivošanas apmācības, vasarā notiek arī vingrošanas nodarbības brīvā dabā. Tas viss cilvēkiem ļoti patīk, un nemitīgi tiek papildinātas dažādas aktivitāšu iespējas. Organizējam arī pārgājienus, kuros cilvēkus vedam ar mērķi parādīt neskarto dabu, izbaudīt (izdzīvot) nakti mežā, liekam saprast, ka lielāki dzīvības draudi ir otrpus meža – pilsētā. Visiedvesmojošākie un atmiņā paliekošie ir reālie stāsti no dzīves, kuros esi pats dabūjis ar grābekļa kātu pa pieri. Ko darīt un kā rīkoties ekstrēmos apstākļos, stāstu, no kā vajag piesargāties un uzmanīties, kā attiekties pret dabu, kā būt ar to vienā veselā.
– Ikdienā vadāt arī sporta biedrību „Aborieši" un esat sporta dzīves organizators. Pastāstiet par savām sportiskajām aktivitātēm/gaitām!
– Biedrību vadu kopš tās pirmsākumiem. Pateicoties LEADER un vietējo iedzīvotāju iniciatīvas projektiem, esam veiksmīgi īstenojuši dažādas ieceres. Viens ir izdomāt labu ideju un dabūt finansējumu tās realizēšanai, bet pavisam kas cits – noturēt tās darbību līmenī un pilnveidot to. Jo vairāk šādu projektu, jo vairāk darba jāiegulda un vairāk jādara, reizēm neatliek laika pašam sev. Arī šobrīd daudz laika paiet, veidojot slēpošanas trases un slidošanas laukumu. Es mēdzu nodoties dažādām sportiskajām aktivitātēm, nav tā, ka vairāk tuvs ir ziemas sports. Galvenais, lai esmu kustībā un ar nelielu adrenalīna devu. Ik pa laikam izmēģinu ko jaunu, ne jau tāpēc, lai kādam kaut ko pieradītu, bet gan tāpēc, ka man patīk. Ko vairāk gribas attiecīgajā periodā, to arī daru, viss atkarīgs no sajūtām. Ja nav kustības, nav attīstības.
Patlaban saistībā ar kovida laiku ir sabremzējusies pasākumu organizēšana, bet pakalpojumi, kas tiek piedāvāti saistībā ar hokeju, slidošanu, slēpošanu, ir pieejami. Arī vasarā visas sportiskās aktivitātes tiek nodrošinātas. Protams, rīkojam dažādus mazos pasākumus, piemēram: vingrošanas, pārgājienus, basketbola nodarbības, orientēšanās sacensības. Parasti viena gada laikā, kad situācija to ļāva, notika ap četrdesmit dažādu pasākumu. Atpazīstamākie no tiem – „Lubānas džunglis", kur piedalījās 300 dalībnieku, kas ir ievērojams skaitlis Lubānai; tāpat arī sacensībās „Lubāna piedzīvojums" pēdējo reizi piedalījās aptuveni 40 komandas; Lubānas ģimeņu dienā – 28 ģimenes.
– Šā gada novembrī ieguvāt „Latvijas lepnuma" balvu nominācijā „Novadnieks". Kurš jūs izvirzīja šai balvai, un ar kādām izjūtām to saņēmāt?
– Nekad neesmu tiecies pēc darba vērtējuma un ordeņiem vai medaļām, bet izjūtām pēc padarītā darba, sagādājot prieku sev un apkārtējiem. Sākumā, kā jau latvietim pelēkajam, šķita – kāpēc man tāda balva? Par ko esmu to nopelnījis, daru taču tikai savu darbu. Gribēju atteikt došanos uz Rīgu, bet iekšējā balss saka – nedrīkst, tas ir mūsu visu kopējs nopelns. Emocionāli tas, protams, bija ļoti jauks un patīkams brīdis. Trīs dienas pirms došanās uz Rīgu gāju 75 km pārgājienā – purvi, meži, upes, ezeri, pļavas (skaisti!) un neviena cilvēka apkārt. Gāju, meditēju, pārdomāju daudzas lietas, kas pēdējā laikā notikušas. Savā ziņā balvas saņemšana mani mudināja uz iekšējām pārdomām, vēlmi attīrīties. Man bija ļoti svarīgi, ka uz ceremoniju līdzi devās meita Marta, kas man ir liels atbalsts un kurai bija svarīgi šādā brīdī būt blakus savam tētim. Pieteicēji vēlējās palikt anonīmi.
– Vai ir kāds, kam vēlaties pateikt paldies par atbalstu (ģimene, draugi)?
– Kā jau sacīju, balva, kuru saņēmu, nav tikai mans nopelns. Tā pienākas visiem – maniem vecākiem, ģimenei, lubāniešiem, iestādēm, uzņēmumiem, kuri mani ir atbalstījuši un palīdzējuši. Nosaukt vārdā visus nevaru, jo baidos kādu aizmirst. Kāds palīdz vairāk, cits mazāk, palīdzīgās rokas izmēram nav nozīmes, galvenais – redzēt kopējo rezultātu un mērķi, uz ko ejam.
– Ikdienā sastopat un sadarbojaties ar dažādiem cilvēkiem. Kādas īpašības viņos vērtējat visaugstāk?
– Laikam jau visvairāk es cilvēkos vērtēju cilvēcību, iejūtību, atbildības izjūtu pret to, ko dara, un pareizu izpratni attiecībā uz darbu, kas nav saistīts tikai ar materiālo aprēķinu. Mēs varam lepoties ar vietu, kurā esam, un ar to, ko tajā darām, bet nedrīkstam paši kļūt lepni, jo lepnība nav laba rakstura īpašība.
– Daudz laika pavadāt dabā. Kur vēl smeļaties enerģiju un iedvesmu?
– Enerģiju visvairāk smeļos tieši dabā un dienās, kad esi atvērts sev, apkārtējiem, radot viņos prieku. Daudz klausos mūziku (atbilstošu noskaņojumam), bet patīk arī pabūt klusumā. Televizorā jau kādus trīs gadus nelūru. Nevar sacīt, ka norobežojos no tehnoloģijām, jo reizēm tās man ir nepieciešamas darbā, bet daba ir tā vieta, kas sniedz man enerģiju un iedvesmo.
LINDA OZOLA
29.12.2021.