Pirms 25 gadiem oktobrī tika nodibināta Latvijas Tautas fronte (LTF) – organizācija un tautas kustība, kurai bija lemts apvienot tos, kas alka pēc Latvijas valstiskuma un neatkarības atjaunošanas. LTF, pateicoties tautas atbalstam, to arī izdevās īstenot. Par pirmo LTF priekšsēdētāju kļuva madonietis DAINIS ĪVĀNS, kas, līdzīgi kā daudzi citi tā laika radošās inteliģences pārstāvji, Atmodas periodā izvēlējās nevis klusi un samiernieciski noraudzīties uz sabiedriskajiem procesiem no malas, bet pašam uzņemties iniciatīvu. LTF jubilejas reizē piedāvājam sarunu ar viņu.
– Sabiedrības uzmanības lokā nonācāt pēc tam, kad kopā ar Artūru Snipu organizējāt kampaņu pret Daugavpils HES celtniecību. Vai nebija pārsteigums, ka par Daugavas ielejas saglabāšanu cīņā citi bija jāsauc jums – literatūras kritiķim un žurnālistam, nevis enerģētiķiem un vides speciālistiem?
– Tolaik avangardā atradās radošie un kultūras cilvēki, kuriem varbūt bija vairāk drosmes un pilsoniskās atbildības. Tehnokrāti, tostarp latviešu, mums ar Artūru Snipu veidoja spēcīgu opozīciju. Viņiem šķita, ka dzīvojam desai – padomju režīms mūs līdz minimālajai robežai pabaros, bet pārējais ir vienalga. Mūs tolaik atklāti apņirdza. Runājot par šo laiku, vienmēr atceros Viktora Daugmaļa rakstu „Cīņā" par tēmu –
kurš celsies otrais? Viņš rakstīja, ka visos laikos bija disidenti, taču vienmēr ir trūcis to, kas pieceļas kājās un aizstāv viņu viedokli. Cīņa par Daugavu bija tas brīdis, kad parādījās šie „otrie", kas piecēlās aiz mums. Daugavas aizstāvības kampaņā šis bija pats nozīmīgākais brīdis. Beidzot mums – tiem, ko iepretim pragmatiķiem, tehnokrātiem, speciālistiem un partijas kadriem dēvēja par jefiņiem, sprukstiņiem, pļāpām, kas neko nesaprot, – pēkšņi radās spēcīga aizmugure. HES cēlājiem parādījās opozīcija latviešu enerģētiķu rindās, kas pierādīja spēkstacijas celšanas nelietderību, cēlās kājās Zinātņu akadēmijas zinātnieki, kas runāja par to, kādas neatsveramas vērtības mēs iznīcinām, ierunājās arī filozofi un sāka publicēt socioloģiskos pētījumus par latviskās identitātes zaudēšanu, kas tiem laikiem bija netipiski. Nodrošinājāmies ar atbalstu arī no Maskavas zinātnieku puses. Kopīgiem spēkiem Daugavpils HES celšanu, kas jau bija sākusies, izdevās apturēt.
– Cīņa par Daugavu piešķīla dzirksteli citiem nozīmīgiem procesiem sabiedrībā, tostarp LTF izveidei.
– Atminos, ka bērnībā mans dzīves sapnis bija izmācīties un strādāt par Lāčplēsi. Kad LU Lielajā aulā tiku ievēlēts par LTF priekšsēdi, cīnoties ar mulsumu un neveiklību, atcerējos šo sapni. Lai stātos pretim impērijai un to sagrautu, bija nepieciešams pārdabisks spēks, jo atminēsimies, ka tolaik Latvijas teritorijā atradās 135 000 liels padomju armijas kontingents, bija neskaitāmas militārās bāzes un smalks VDK aģentūras tīkls. Latvija faktiski bija nožņaugta. Tobrīd mūsos, šķiet, iemiesojās simboliskais Pumpura un Raiņa Lāčplēsis un sniedza šo spēku. Es nerunāju tikai par sevi. Par „lāčplēšiem" kļuva visi cilvēki, kas bija aktīvi Atmodas laikā. No simbola tas kļuva par reālu spēku.
Ideja par to, ka vajag apvienoties, ka šī stihiskā pretošanās režīmam, cenšoties aizsargāt valodu, kultūru un dabu, nebūs efektīva, ja nebūs organizācijas, kas to visu darīs, jau lidinājās gaisā, jo par to aktīvi runāja Igaunijā. Igauņi izsvieda šo ideju, un tā bija kā degošs sērkociņš pie degvielas mucas. Visiem tas bija uz mēles, bet bija svarīgi to līdz galam pateikt. Atkāpties tad, kad bijām pateikuši šo vārdu, vairs nevarēja. Pats atminos rakstu, kura publicēšana iezīmēja manu pāreju no vides aizsardzības uz nacionālās atdzimšanas jautājumiem. Tā nosaukums bija „Kaunīgie latvieši", ko publicēja „Padomju Jaunatne". Rakstā atsaucos uz Krišjāņa Valdemāra savulaik rakstīto par kaunīgajiem latviešiem, velkot paralēles ar mūsdienām, ka nav vairs „kārklu vāciešu", bet ir „kārklu krievi".
Varbūt manas aktivitātes iemesls bija tas, ka nāku no latviska nova-
da – Madonas. Pirmā morālā trauma bija vidusskolas laikā, atbraucot uz Rīgu un ieraugot tās krievisko vidi. Pajautājot latviešu valodā dzelzceļa stacijas kasē, lai man iedod biļeti līdz Madonai, pirmais, ko dzirdēju no kasieres, bija, lai runāju kārtīgā, cilvēciskā valodā. Arī vēlāk, studējot Rīgā, centos ar madonisko latviskumu ik pa laikam spītēt pretī šai videi. No tā veidojās mana pretestība. Pienākot laikam, kad tu beidzot jūti, ka savos uzskatos neesi vienīgais, ka ir arī tie „otri", kas tevi atbalsta, sapratu, ka arī pats nevaru atkāpties, jo tad atkāpsies citi.
„Liktenīga", lai kļūtu par LTF priekšsēdētāju, bija mana runa Mežaparka manifestācijā 1988. gada 7. oktobrī. Tajā runāju par piedošanas tēmu, ka pietiekami ilgi ne savas vainas dēļ esam aizmirsuši Latviju un nu tai jālūdz piedošana. Kādā runas brīdī pacēlu acis un redzēju, ka notiek kaut kas jocīgs. Estrādē valda kapa klusums, un cilvēki sāk celties kājās. Tobrīd pat nedaudz nobijos, jo tā ir pārdabiska, neiedomājama saikne un sajūta, ka tavs vārds 100 000 cilvēku raisa tādas izjūtas. LTF kongresā vēl nenojautu sev draudošās briesmas, jo, ja būtu iepriekš uzrunāts, visticamāk, būtu atteicies kandidēt, taču, pateicoties Jāņa Petera, ko visi uzskatīja par galveno pretendentu uz priekšsēdētāja vietu, viltībai (pašam atsakoties kandidēt un izvirzot manu kandidatūru), kļuvu par LTF priekšsēdētāju. Tas man bija liels kultūršoks un trieciens, jo cilvēkam, kurš līdz tam nebija vadījis nevienu kolektīvu, tagad bija jānostājas 110 000 biedru lielas organizācijas priekšgalā. Jaunajam amatam līdzi nāca kāds personīgi diezgan grūts brīdis – piepeši biju atpazīstams. Atminos, kā pēc pirmās preses konferences, nodūris galvu, devos caur Vērmaņdārzu uz mājām. Piepeši man pieskrēja klāt jauna sieviete un vaicāja, kādēļ es tik bēdīgs – „ja jūs bēdājaties, tad arī mums liekas, ka kaut kas slikts notiek". Tobrīd sapratu, ka turpmāk būs jādomā par katru pasacīto vārdu un izturēšanos, jo tam ir ārkārtīgi liela ietekme. Tā mani Atmodas gadi arī pagāja, bieži vien sakot kaut ko tik pozitīvu, kam pats pat īsti neticēju, taču nevarēju mazināt cilvēkos optimismu. Varbūt tāda arī bija mana Atmodas laika misija – noturēt cilvēkus tajā citkārt neiespējamajā līmenī, jo tikai tā mēs varējām iespēt to, kas tika paveikts.
– Atmodas laikā LTF stājās pretim režīmam, kam nesagādāja grūtības cilvēkus garīgi un fiziski iznīcināt. Vai nebija baiļu par savu likteni?
– Toreiz ne. Tagad gan iedomājos, kā viss varēja izvērsties. Pat vecāki no Madonas tolaik rakstīja vēstuli, sakot: „Dēliņ, met ātrāk plinti krūmos!" Viņi, kā arī citi tās paaudzes cilvēki bija pārdzīvojuši padomju represijas un zināja, ko nozīmē šis režīms. Varbūt tā arī bija mūsu veiksme un panākumu atslēga, ka par Atmodas līderiem kļuva mana vecuma cilvēki – 30 un 40 gadu vecie. Mums nebija tās baismīgās režīma pieredzes, nezinājām, kas īsti ir izsūtīšana. Protams, tiku saukts uz čekas māju, un patīkamas izjūtas tas neradīja, taču bija jau Mihaila Gorbačova pasludinātā „atklātības" ēra, un mums drosmes, visatļautības un eiforijas izjūta bija lielāka nekā vecākajai paaudzei. Par sekām tik daudz nedomājām. Tolaik, jo īpaši spēkus uzņemot Daugavas glābšanas kampaņai, klusībā domāju – ko man var izdarīt? Esmu kļuvis par tik populāru personu, ka specdienesti, mani novācot, sataisīs sev daudz lielākas ziepes. Biju režīmam pārāk neērts. Te arī parādās nevardarbīgās cīņas spēks – vara, kas visu pieradusi darīt slepus, ar vardarbīgām metodēm, saskaroties ar šādu pretestību, pēkšņi vairs nevar tās pielietot. No čekas darbiniekiem jau vēlāk uzzināju, ka mani novēroja un uzmanīja, drīzāk lai sargātu.
Tā laika izjūtas pa īstam izpratīs tikai tie, kuri paši aktīvi piedalījās Atmodas procesos un tos izdzīvoja. Šķita, ka tu vairs neesi indivīds, bet daļa no lielāka tautas „ķermeņa". Pat tava privātā nāve neko kopējā notikumu gaitā nemainīs. Dabā to varētu pielīdzināt populācijas izdzīvošanas instinktam, kas ir spēcīgāks par privātām emocijām un pārdzīvojumiem. Tad es vairāk baidījos no tā, lai nenobīstamies, nekļūstam ļengani un nepadodamies vietējās, kā arī Maskavas komunistu varas spiedienam.
– Jau labu laiku esat prom no aktīvās politikas. Vai šobrīd netrūkst to izjūtu, ko sniedza piedalīšanās Atmodas laika aktivitātēs?
– Esmu laimīgs, ka vairs nav Atmoda un ka pēc Šķēles, Kalvīša laikiem mums ir iestājies kaut kas, ko var dēvēt par normālu dzīvi. Mums ir valdība, ko varam un pat vajag kritizēt, taču tā darbojas pietiekami civilizēti, un esmu drošs, ka lielus podus tā nenogāzīs. Droši vien ir jāpalielina aizsardzības budžets un stingrāk jāstāv par Latvijas nacionālajām interesēm, taču man vismaz šķiet, ka kopumā ejam pareizā virzienā, tādēļ nesaskatu nepieciešamību pašam nodarboties ar pasaules lāpīšanu. Ir darbi, ko protu labāk izdarīt un kas man arī rada lielāku komfortu. Esmu atgriezies savās tēvutēvu „Īvānu" mājās. Atminos, ka vēl studiju laikā, braucot pie vecvecākiem, prātoju, ka tajās dzīvot būtu mans sapnis. Tagad tas ir piepildījies. Šobrīd strādāju par pašnodarbināto. Esmu sapratis, ka brīvība un valsts neatkarība ir tik nenovērtējamas lietas, ka viss pārējais salīdzinājumā ar to ir nieks. Tādēļ arī daru to, kas, manā skatījumā, ir vērtīgāks nekā bikšu deldēšana Saeimā vai kādā valsts amatā.
Darbu, ko vēl vēlos izdarīt, nav mazums. Atmodas kontekstā runājot, man stāv pilna pažobele ar nozīmīgiem dokumentiem. Vajadzētu tos sakārtot un nodot arhīvam vai muzejam. Saprotu, ka, ja to nedarīšu, zudībā var iet nozīmīgas liecības par mūsu vēsturi. Ir saglabājušies arī daži parādi pret Daugavu. Vēlos tos apkopot kādā grāmatā vai plašākā aprakstā. Kopā ar fotomākslinieku Ilmāru Znotiņu tikko pabeidzām veidot grāmatu, kuras atvēršana plānota 22. oktobrī. Ir izdevēji, kas vēlas papildinātā izdevumā izdot arī manu pirmo grāmatu „Gadījuma karakalps", jo tas, ko mēs, Atmodas laika aculiecinieki, vēl varam pastāstīt, būs ļoti nozīmīgi tām paaudzēm, kas nāks pēc mums. Ja jau pat nozīmīgi nevardarbīgās pretošanās pētnieki, kā Džīns Šārps, uzskata, ka tas ir nebijis, unikāls paraugs, ko citas tautas savās brīvības cīņās var izmantot, tas ir jānovērtē arī mums pašiem.
Vēlos sakārtot arī savu īpašumu, kur mūsu dzimta, pēc baznīcas grāmatām, dzīvojusi vairāk nekā 300 gadu, bet ļoti ticams, ka tie ir visi 1000, jo viduslaikos cilvēki daudz nepārvietojās. Pieļauju, ka arī šis fakts ir vērtējams kā fenomens, kas pierāda, ka par spīti visiem laikiem, kādi bijuši, esam spējuši turēties pie savas zemes un bijuši tai uzticīgi.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto