NELLIJA GAIDLAZDA dzīvo Ļaudonā kopš 1974. gada, kad sāka strādāt par Ļaudonas tautas nama vadītāju. Neraugoties uz to, ka jau labu laiku neveic šos pienākumus, viņa joprojām aktīvi iesaistās dažādu pasākumu organizēšanā un piedalās pagasta kultūras dzīvē. Arī patlaban gatavojas sieviešu kluba „Mežrozīte" jaunās sezonas atklāšanas pasākumam. „Mežrozīti" viņa vada kopš tās dibināšanas jau vairāk nekā 10 gadu.
– Iepriekšējos gados darboties sākām nedaudz agrāk, bet šogad laikapstākļi vasarā nelutināja, un arī rudens ir lietains. Darbi ir nedaudz aizkavējušies, līdz ar to uz pirmo nodarbību sanāksim novembrī. Man jau vairākas kluba dalībnieces ir zvanījušas un interesējušās, kad atsāksim darbu.
– Pastāstiet, lūdzu, par klubiņa aktivitātēm un ko jums pašai nozīmē „Mežrozīte"!
– Tā man nozīmē ļoti daudz, jo pasākumu vadīšana ir mana sirdslieta jau kopš bērnības. Atceros, kad tos rīkojām skolas gados, mamma nevarēja vien sagaidīt mani mājās, brīnījās, kāpēc tā kavējos. Man vienmēr ir ļoti paticis arī teātris. Arī bez tā nevaru sevi iedomāties.
Es neesmu mājās sēdētāja, man vienmēr ir paticis būt cilvēkos, varbūt tāpēc kultūras jomā esmu nostrādājusi visu mūžu. Tagad it kā varētu ļauties mierīgākam dzīves ritmam, bet pavisam malā paiet nevaru. Par to pārliecinājos, kad aizgāju no darba kultūras namā un gadus četrus arī mūsu klubiņā „Mežrozīte" iestājās klusums. Es gan aicināju pārējās dalībnieces uzņemties klubiņa vadību, bet man viņas teica, ka ir gatavas iesaistīties dažādās aktivitātēs un mani visādi atbalstīt, bet klubiņš tomēr esot jāvada man.
Dalībnieku skaits klubiņā katru gadu atšķiras. Ir bijuši gadi, kad tajā ir iesaistījušās ap 15-20 dalībnieču, un ir bijis arī mazāk. Pirmā nodarbība novembrī parādīs, cik daudz dalībnieču būs šogad. Taču jebkurā gadījumā darbosimies, būs gan interesantas tikšanās, gan nodarbības, dosimies arī pieredzes braucienos un kādā ekskursijā, gan sumināsim gaviļnieces. To, kādām aktivitātēm konkrēti pievērsīsimies šogad, vēl pirmajā nodarbībā pārrunāsim. Daudzas interesē praktiskas lietas, iespējams, šogad pievērsīsimies arī tamborēšanai.
Tas, ko mēs, darbojoties klubiņā, iemācāmies, iet līdzi un dzīvē noder gan attiecībā uz ēdienu gatavošanu, dāvanu iesaiņošanu, gan citām praktiskām lietām. Īstenojot projektus, esam tikušās arī ar lektoriem, īpašu interesi vienmēr raisa lekcijas par veselību.
Braucam arī ar koncertiem, gūstam pieredzi un arī citus aicinām pie sevis ciemos. Pa šiem gadiem daudz kas ir piedzīvots. Ir daudz jauku atmiņu, un mūs vieno arī dziesma. Kad uzstājāmies Skrīveros, bijām ļoti pārsteigtas un sajūsminātas, redzot, ka uz koncertu kuplā skaitā (arī ratiņkrēslos) bija ieradušies pansionāta ļaudis. Viņi ar tādu aizrautību un sirsnību dziedāja līdzi, ka mūs saviļņoja līdz sirds dziļumiem.
Mums ir bijuši dažādi periodi. Ļoti pārdzīvojām, kad aktīvi klubiņā vairs nevarēja darboties Malda Eglīte, bet tad mūs izglāba madonietes, laba sadarbība izveidojās ar akordeonisti Anitu Priževoiti. Joprojām uzturam kontaktus ar bijušo sāvēnieti Aiju Razgali, kas tagad dzīvo Lubānas pusē. Neaizmirstams ir arī laiks, kad Ivars Andrejevs mums mācīja līnijdejas un daudzviet arī koncertējām. Jauka sadarbība turpinās ar Meirānu „Sietiņu", sieviešu klubiņiem gan tepat Madonas reģionā, gan citviet Latvijā. Vienīgi žēl, ka vairs nenotiek tādi sieviešu klubiņu salidojumi, kādus savulaik organizēja Anita Markova.
Aicinot uz nodarbībām jaunas dalībnieces, es vienmēr atceros, kā mani savulaik uzmundrināja toreizējā Ļaudonas pagasta padomes priekšsēdētāja Līga Calmāne, ka nevajag norakstīt sevi, tāpēc arī citām saku – nepavadiet savās mājās laiku vientulībā, bet nāciet un darbojieties! Iesaistoties klubiņā, kaut uz brīdi beidzas pelēkā ikdiena un nav jāsēž vienam četrās sienās.
– Uz Ļaudonu jūs atveda vēlme strādāt kultūras jomā. Kas ir jūsu dzimtā puse, kādi bija pirmie iespaidi, pirmoreiz atbraucot uz Ļaudonu?
– Esmu no Preiļu puses, bet uz Madonas rajonu strādāt vispirms atnācu uz Liezēri, kur aizvietoju kluba vadītāju viņa dienesta laikā, bet tad, kad viņš pārnāca no armijas, darbs bija jāmeklē citur.
Uzzināju, ka tautas nama vadītāja ir nepieciešama Ļaudonā. Sazvanījos, un jau no pirmās sarunas sapratu, ka Ļaudonā man veiksies un būs viegli strādāt.
Tā arī notika. Cilvēki te patiešām bija ļoti atsaucīgi, un mani tas patīkami pārsteidza. Arī es biju ļoti priecīga, ka darbu varu turpināt tieši kultūras jomā.
Atceros, kā, atnākot strādāt uz Ļaudonu, bija jāsagatavo pirmais koncerts. Tuvojās 23. februāris, un tolaik tā saucamajai vīriešu dienai par godu bija jānotiek kādam pasākumam. Neticēju, ka tik ātri dažās dienās kaut ko iespējams sagatavot, bet izrādījās, ka pat viencēlienu var iestudēt. Uz mēģinājumiem visi nāca ar atvērtu sirdi un tādu patiku, ka sapratu – Ļaudonā ir iespējams viss!
Pirmoreiz atbraucot uz Ļaudonu, man uzreiz ļoti iepatikās arī daba. Ieraudzīju tādu plašumu, ceļus, kas veda uz visām pusēm, un, protams, Aivieksti. Daba jau vispār ir ļoti liela vērtība.
Arī tagad priecājos par parku, to, ka Ļaudonā ir ļoti darbīga dārzniece Inga Zālīte. Parkā var rast dvēselisku mieru. Es pat brīnos, kā parku, kas bija tā aizaudzis, varēja tik ļoti sakopt. Tagad ir gan celiņi, gan skaistas puķu dobes. Var vienkārši apsēsties uz soliņa un baudīt mieru, klusumu, dabas skaistumu.
– No jums staro tāds optimisms…
– Vislielāko prieku man tagad sagādā darbošanās klubiņā „Mežrozīte", puķes, bērni un mazbērni. Pa šiem gadiem esmu iemīļojusi Ļaudonu un šīs puses ļaudis.
Bet savā dzīvē esmu piedzīvojusi arī grūtus brīžus, pārdzīvojusi vairākas nelaimes. Mani dzīve šai ziņā nav žēlojusi, bet esmu tikusi tam pāri. Vienkārši nedrīkst sevī noslēgties, ir jāmeklē iespējas, kā sevi uzmundrināt. Tagad, kad blakus ir mazbērni, viņi man nemaz neļauj nodoties bēdīgām pārdomām. Pietiek apsēsties un kļūt nopietnai, kā viņi tūlīt ir klāt, un visas skumjas pazūd kā nebijušas, un es atkal smaidu.
Es cenšos dzīvot ar devīzi – pasniedz roku veiksmei, atver durvis priekam, un tad tev pašam arī veiksies. Ja izdodas iepriecināt bērnus, mazbērnus, kaimiņus, tāpat klubiņa dalībnieces, sarīkojot kādu jauku pasākumu vai tikšanos, man tas palīdz justies laimīgākai. Ja citi būs laimīgi, arī es būšu laimīga.
Arī kaimiņš reiz man teica, ka es dzīvojot tikai priekš citiem, domājot, kā prieku sagādāt viņiem, pat puķes neaudzējot sev, bet lai tās dāvinātu. Taču, manuprāt, cilvēks laimīgs ir tad, kad rod prieku, to dāvinot citiem.
– Jūs minējāt, ka lielu prieku sagādā puķes un dārzs.
– Bez puķu dārza es droši vien nevarētu dzīvot. Tāpat kā bez cilvēkiem. Vientulība mani nomāc. Esmu uzaudzinājusi sešus bērnus, un man ir desmit mazbērnu, mazākajam novembrī būs trīs gadi.
Jā, es ļoti mīlu puķes, bet visvairāk man patīk gladiolas. Glābjot tās no lietavām, nogriezu un saliku vāzēs, lai tās izziedētu līdz pašām galotnītēm. Esmu lasījusi, ka gladiolas ir kā cilvēka dzīve, arī tās, lai izziedētu katrs ziediņš, cīnās līdz pēdējam un nepadodas.
Gladiolas gan ir diezgan grūti saglabāt, tāpēc beidzamajos gados uz to tik ļoti neiespringstu, bet katru pavasari Madonas tirgū pie pazīstamiem gladiolu audzētājiem tās nopērku. Šķirnes nav galvenais, svarīgi, lai tās ziedētu dažādās krāsās, īpaši mīļas man ir saulainās krāsas.
Vēl man ļoti patīk dālijas, un tās šoruden ilgi zied. Pēc gladiolām tās ir manas otras mīļākās puķes. Tāpat cenšos, lai dārzā augtu un ziedētu citas puķes. Man ir arī viena lilija, ko dievinu. Savulaik to iegādājos no stādu audzētāja Putniņa. Pirmajās divās vasarās tā izauga manā augumā, bet tad ar katru gadu kļuva mazāka, taču joprojām zied, priecē un smaržo jau no tālienes.
– Pērn jūsu darbs guva arī augstu Madonas novada pašvaldības novērtējumu, saņēmāt apbalvojumu – Pateicību. Vai jums tas bija negaidīti?
– Man pašai tas bija liels pārsteigums, ka mans darbs ir novērtēts arī novada pašvaldības līmenī. Bet, protams, visu savu dzīvi esmu atdevusi darbam kultūras jomā. Tagad jau daudz kas ir citādāk. Savulaik mums bija tā, ka bija jānostrādā pilna darba diena un arī vakaros, kad notika pašdarbības kolektīvu mēģinājumi, bija jābūt klāt, līdz ar to bieži vien mājās pārnācu dziļā tumsā. Katrā ziņā kultūras darbiniekiem darba diena bija ļoti gara.
Arī tad, kad piedzima vecākā meita, mājās nodzīvoju tikai trīs mēnešus, bet, tā kā dzīvoju blakus klubam, darbu varēju apvienot ar meitas audzināšanu, kā saka, ar vienu kāju biju darbā, ar otru – mājās.
Kultūras darbs jau ir ļoti interesants. Nedrīkst atkārtoties, vienmēr ir jāmeklē kas jauns. Arī tagad, vadot „Mežrozīti", daudz ideju klubiņa darbībai smeļos internetā.
Datorprasmes apguvu pašmācības ceļā. Bet tā man ir bijis visu dzīvi – to, ko vajag, es vienmēr iemācos un apgūstu.
20.10.2017.