Madonas novadā ir divdesmit divas publiskās bibliotēkas, astoņas no tām skārusi reorganizācija, tajā skaitā viena ir slēgta. Vairākas pārmaiņas bibliotēku dzīvē būs arī turpmāk, bet līdzās saspringtajai ikdienas dzīvei ir arī svētku mirkļi.
Madonas novada bibliotēkas metodiskā darba vadītāja DAIGA PUĶĪTE tikko saņēmusi Madonas novada Gada balvu kultūrā nominācijā "Gada cilvēks literatūrā un bibliotēku nozarē". "Stars" viņu aicināja uz plašāku sarunu.
– To, ka man patīk grāmatas, secināju jau bērnībā, – atceras Daiga Puķīte. – Man bija draudzene, kurai mamma strādāja mazas lauku skolas bibliotēkā, un mēs bieži tur dzīvojāmies, izbaudījām bibliotēkas gaisotni. Pēc vidusskolas pirmā doma, ko sāku īstenot, bet ne līdz galam – iestājos Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē studēt latviešu valodu un literatūru. Ceļš uz darbu bibliotēkā tā caur interesi par grāmatām, literatūru un valodu ir gājis. Priecājos, ka tikko veiktais pārskats par bibliotēku darbību 2022. gadā apliecina, ka šajā laikā ir pieaudzis bibliotēku lietotāju skaits. Bez tam labā ziņa ir tā, ka bibliotēkās pēc kovida ierobežojumiem ir atgriezušies bērni. Neapsīkst "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas" darbs, pagājušajā gadā šajā projektā iesaistījās 28 novada bibliotēkas, tai skaitā 12 skolu bibliotēkas.
– Augstāko izglītību esi ieguvusi tieši bibliotēku nozarē?
– Daudzus gadus strādāju par skolotāju Ošupes pamatskolā un arī skolas bibliotēkā. Kad gaisā sāka virmot vēsmas, ka skolu varētu slēgt, kaut skolotājas darbs man ļoti patika, aizdomājos, ka visu dzīvi ar skolu tomēr saistīt nevēlos. Darbs ar bērniem mani iepriecināja (ar audzināmajām klasēm aizvien ir labas attiecības un satikšanās), bet sapratu, ka darba dzīvē kaut kas jāmaina, turklāt pedagoģijā augstākās izglītības man nebija.
Skolas bibliotēkā strādāju kopš 1990. gada, bet, protams, tā bija pilnīgi cita pieredze nekā tā, ko ieguvu publiskajā bibliotēkā Madonā. Lai varētu turpināt strādāt, iestājos Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē Bibliotēku nodaļā, manas studijas aizritēja neklātienē. Un interesanti, ka novadpētniecības datu bāzē vieni no pirmajiem bibliogrāfiskajiem ierakstiem, kas tapa bibliotēku informācijas sistēmā ALISE Madonas bibliotēkā, bija mans bakalaura darbs par Lubānu.
– Jau tolaik un arī tagad dzīvo Lubānā, līdz darbavietai ik dienu pārvari prāvu attālumu.
– 11. martā būs divdesmit pirmais gads, kopš darba gaitās mēroju ceļu uz Madonas bibliotēku, un ceļā redzu tik daudz! Redzu to, ko neierauga pilsētnieki, kas pār Madonas pakalniem uz darbu dodas kājām. Pamanu, kā mainās daba, laikapstākļi, klimatiskās zonas. Pie Silenieka kalna ir robeža – līdz kalnam ir vieni laikapstākļi, aiz tā – gluži citi. Izbraucam no Lubānas, spīd spoža saule, uzbraucam Silenieka kalnā – nevar Madonu pat ieraudzīt, jo apkārt ir milzu miglas vāli. Redzam, kā plaukst koki, puķes, pirmie vizbuļi, pamanām, kad atlidojušas dzērves, un tas varenais dabas rezervāts, kas ir pa ceļam, ikreiz iedvesmo. Ceļš bez tam ir laiks pārdomām, arī šai ziņā tas ir ieguvums. Turklāt atšķirībā no Rīgas, kur šoferiem bieži jāsēž sastrēgumos, mēs samērā precīzi varam paredzēt laiku, cikos ieradīsimies darbā.
– Kādu, uzsākot darbu, ieraudzīji Madonas bibliotēku?
– No augstskolas uz šejieni jau biju nākusi strādāt praksē, turklāt Madonas bibliotēka organizēja un joprojām to dara – aicina uz semināriem gan publisko bibliotēku, gan skolu bibliotekārus. Līdz ar to nozares sistēma man bija pazīstama.
– Kādi ikdienā ir tavi darba pienākumi?
– Esmu metodiskā darba vadītāja, tas nozīmē, ka manā atbildībā ir metodiskais darbs pagastu un pilsētu bibliotēkās gan Madonas, gan Varakļānu novadā. Reizi mēnesī rīkojam seminārus, kuros pārrunājam dažādus ar darbu saistītus jautājumus un aktualitātes. Katrā seminārā piedomāju arī par to, lai šai dienā būtu kāda izzinoša tikšanās. Tā 8. martā pie mums viesojās bijusī Ļaudonas bibliotēkas vadītāja Ruta Bērziņa, un notika viņas grāmatas "Baltās takas" atklāšana.
– Kā ar problēmsituācijām, kad bibliotēku kādā no pagastiem slēdz vai pārveido?
– Reorganizācijas process ir noticis, tā sekas tikai redzēsim. Tas, ko saka kolēģes mūsu abonementa nodaļā – Madonas bibliotēkā grāmatas sākuši lasīt cilvēki, kuri kādreiz lasīja savās bibliotēkās. Tagad tur apkalpo reizi nedēļā, pie mums atnākt esot ērtāk. Novadā reorganizētas septiņas bibliotēkas, viena – Mēdzūlas bibliotēka – ir slēgta.
Ar prātu saprotot, ka iedzīvotāju un bibliotēku apmeklētāju vairāk nekļūst, tas tāpat ir sāpīgi vietai un cilvēkiem, kur tas noticis. Neatkarīgi no tā, vai bibliotēka ir Sāvienā, Lauterē, Aizpurvē, Saikavā, cilvēki nāca tur saņemt ne tikai bibliotekāros pakalpojumus, bet arī nomaksāt rēķinus un vienkārši aprunāties. Tā bija satikšanās vieta cilvēkiem. Tagad tā pieejama tikai vienu dienu nedēļā, un, protams, tas atstās ietekmi.
Nākamais tuvākais process ir centralizācija – šo lēmumu dome pieņēma februārī. Reorganizācijas process jāpabeidz līdz 14. aprīlim. Pagastu bibliotēkas vairs nebūs pagastu pārvaldes struktūrvienības, tās būs Madonas novada bibliotēkas struktūrā. Ja kādā bibliotēkā būs vajadzīgs darbinieks, to darbā pieņems Madonas novada bibliotēka, savukārt lietas, kas saistās ar saimniecisko dzīvi – ēkas un telpu uzturēšanu -, būs pagasta pārvaldes pārziņā. Vēl ir daudz neskaidrību, un viss nezināmais, jaunais rada kādu nedrošību, bet Latvijas mērogā šo pieredzi esam apzinājuši, un satraukumam nav pamata. Ja vēlamies, lai attīstība visās bibliotēkās būtu vienmērīga un izlīdzināta, uz to ir jāiet.
– Pēc darba gadiem tikko esi saņēmusi augstu novērtējumu – Gada balvu kultūrā bibliotēku nozarē. Kā juties balvas pasniegšanas pasākumā?
– Pasākums bija ļoti skaists, emocionāli aizkustinošs un ļoti pārdomāts. Kultūras darbinieki šādu pasākumu sen bija pelnījuši un varēja no sirds izbaudīt. Paldies idejas autoriem un realizētājiem! Iepriekš kultūras nozares cilvēki Madonas novadā kopā bija pulcējušies ļoti sen. Klubu vadītāji, bibliotekāri, muzeju pārstāvji kopā sanāca mūsu bibliotēkas izstrādātā projekta aktivitātē "Mācīsimies sadarbību jeb Kopā varam vairāk" 2016. gadā. Tas bija neformālās izglītības pasākums, kurā piedalījās speciālisti no visas Vidzemes, un lekcijas lasīja ievērojami lektori: Uldis Pāvuls, Pauls Irbins, vēl citi.
Katrs bibliotekārs savā pagastā, vietējā kopienā ar kolēģiem, protams, sadarbojas, bet lielākā grupā nebijām pulcējušies. Paldies par šo iespēju!
Kā zināms, sapņi ir mazas sudraba karotītes, ar ko var paēst bez naudas, kultūras nozarei lieli līdzekļi līdz šim nav atvēlēti, tāpēc uz mirkli bija prieks būt sapnī.
– Kā īstenosi iegūto balvu?
– Par balvu – iespēju noskatīties kādu koncertu vai teātra izrādi – ir liels prieks. Starp citu, nesen nopirku biļetes uz Valmieras teātra izrādi "Kalendārs mani sauc" – braukšu uz Latgales vēstniecību "Gors" to skatīties. Izvēli noteica tikšanās ar grāmatas autoru Andri Kalnozolu Madonas bibliotēkā. Šī grāmata un pati tikšanās bija vieglā, nepiespiestā veidā, skarot daudzas ļoti nopietnas lietas. Strādājot bibliotēkā, tā vispār ir liela priekšrocība tikties ar radošiem, erudītiem dažādu jomu pārstāvjiem. Arī tikko Valsts Kultūrkapitāla fonds ir atbalstījis mūsu bibliotēkas divus iesniegtos projektus, un bibliotēkā būs tikšanās ar grāmatu autoriem: Ilonu Balodi, Zani Daudziņu, Maiju Krekli, Lindu Šmiti, Baibu Zīli. Tāpat būs iespēja organizēt tikšanos ar vairākām bērnu grāmatu autorēm – Ilzi Skrastiņu, Agnesi Pastari, Loti Vilmu Vītiņu un Rebeku Lukošus. Daļa no nosauktajiem Bibliotēku nedēļā viesosies Grāmatu svētku laikā 21. aprīlī. Tikšanās ar radošām personībām Madonas bibliotēkā Grāmatu svētkos izveidojusies par labu tradīciju. Bibliotēku nedēļas moto šogad ir "Svinam kopā!". Tas tāpēc, ka Latvijas Bibliotekāru biedrībai līdzīgi kā Madonas novada bibliotēkai šogad aprit 100 gadu.
– Ko vari teikt par darba kolektīvu, jo jebkurš projekts taču ir komandas darbs.
– Gatavojoties kādam pasākumam, strādā viss kolektīvs. Liekam kopā idejas, ir ideju virpuļi, prāta vētras, un rezultāts ir komandas kopīgs darbs. Arī Grāmatu svētkos vienota mērķa dēļ katram būs savi pienākumi un uzdevumi, lai mūsu apmeklētāji justos gaidīti un aicināti.
– Kādi ir tavi atpūtas mirkļi?
– Tā ir izkustēšanās, garākas pastaigas, vasarā – dārzs, meža veltes. Vienmēr esmu bijusi kāra grāmatu lasītāja, apmeklēju arī koncertus, teātra izrādes. Beidzamais, ko skatījos Cēsīs, bija Vidzemes koncertzālē apmeklētais grupas "Pērkons" koncerts kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri.
Aizvadītajā sestdienā televīzijā savukārt noskatījos balvas "Boņuks" pasniegšanas ceremoniju. Tur parādījās problēma, kas izgaismojusies jau brīdi iepriekš, – kultūras notikumu cenzēšana un to uzspiešana. Lai atceramies Ogres muzeja darbinieku konfliktu ar vietējās pašvaldības vadītāju. Uzzināju, ka no Rēzeknes teātra "Joriks" repertuāra savukārt izņemtas režisora Mārtiņa Eihes izrādes. Tas nudien nav labs signāls.
10.03.2023.