Šovakar publicists un vēsturnieks vestēnietis, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris VISVALDIS LĀCIS Madonas kultūras namā kopā ar teju pussimt novadniekiem saņems Madonas novada pašvaldības apbalvojumu.
Viņam, sagaidot Latvijas simtgadi, par ieguldījumu Latvijas neatkarības atjaunošanā un aktīvu sabiedrisko darbību piešķirts novada pašvaldības augstākais apbalvojums – Goda diploms un goda zīme.
Nākamgad martā Visvaldis Lācis svinēs 95. dzimšanas dienu, taču viņš joprojām ir ar asu dzīves uztveri, strādā pie savas akadēmiskās disertācijas, fiziski aktīvs – gandrīz katru dienu, ja nav jādodas prom no mājām, nosoļo vairāk nekā sešus kilometrus. Pērn kā vecākais dalībnieks nogājis visus 42,195 kilometrus Berlīnes maratonā. Reizēm pats sevi dēvē par ideālistu un fatālistu, it īpaši runājot par armijas un leģiona gaitām.
Taču diemžēl tik rimti, kā varētu iedomāties, sirmā kunga dienas vis nerit. Divas reizes, viņam neesot mājās, meistarīgi atslēgtas durvis un aiznesti vērtīgi dokumenti. Tagad ar šo lietu nodarbojas policija. Un tas nav vienīgais, kas satrauc viņa prātu: nupat, gaidot Latvijas simtgadi un klausoties Latvijas Radio 1. programmā daudzos simtgadei veltītos raidījumus, viņu kā cilvēku, kurš pats bijis latviešu leģionā, pārņēmusi neizpratne, kāpēc nevienā programmā nav ne vārda par leģionāriem, viņi taču nav tiesāti ne par noziegumiem pret cilvēci, ne kara noziegumiem, lai tā ignorētu.
Pēc neatlaidīgas zvanīšanās pa dažādiem kanāliem beidzot ticis pie Latvijas valsts simtgades biroja pārstāves Lindas Pastores tālruņa numura un vaicājis, kas tad īsti nosaka raidījumu tematiku. Pēc ļoti ilgas minstināšanās saņemta atbilde –
Ministru kabinets. Lācis par to ir sašutis un savu viedokli paudis sociālajos tīklos.
Bez fiziskām aktivitātēm neiztikt
Jautāts par to, kas palīdz uzturēt možu garu un labu fizisko veselību, Visvaldis Lācis atzīst: „Es vienmēr esmu sapratis, ka bez fiziskām aktivitātēm cilvēks iztikt nevar. Jau no 11 gadu vecuma nodarbojos ar sportu. Un nav neviena gada, kad es to nebūtu darījis, varbūt izlaižot tikai pāris mēnešu. Arī padomju laikā spēlēju basketbolu, rokasbumbu, braucu uz „Vārpas" sporta spēlēm, savu futbola komandu skolas zēniem Vestienā noorganizēju, jo pats kādreiz pēc kara spēlēju Latvijas virslīgas labākajās komandās. Arī šobrīd joprojām aktīvi soļoju un klausu ārstiem. Katru dienu pierakstu noietos kilometrus un vidējo ātrumu, kas ir ļoti svarīgi. Eju apmēram ar ātrumu 4,2-5 km stundā. Savā ziņā mans elks ir amerikānis Pols Bregs, kas ar savu veselīgo dzīvesveidu un kustībām un sportu centās pierādīt, cik tas ir svarīgi. Diemžēl viņu 96 gados, braucot ar vējdēli, okeānā apraka vilnis. Es esmu tāds pats."
Strādā pie doktora disertācijas
„Esmu Zinātņu akadēmijas goda doktors par visām manām grāmatām un publikācijām un jau vairākus gadus strādāju pie akadēmiskās disertācijas, ko ceru pabeigt, ja vien redze to atļaus. Tā saucas „Latviešu leģiona būtiska izpratne". Mans zinātniskais vadītājs ir profesors Inesis Feldmanis, vienīgais vēsturnieks, kuram ir ZA akadēmiķa tituls. Mēs sākām ļoti vēlu – 2007. gadā, kad biju Saeimas deputāts un man nebija tik daudz laika. Materiāli ir apkopoti. Vairāk nekā 50 apakštēmas. Taču kavē tas, ka daudzas piezīmes ir rokrakstā un palielināmais digitālais aparāts, kuru man pirms trim gadiem uzdāvināja trimdas „Daugavas Vanagi", to neņem pretī. Neiedomājieties, tā nav leģiona slavēšana. Zinātniskais vadītājs ir vēsturnieks. Var rakstīt slikto, labo, varonīgo. Jāatceras, ka neviens latviešu leģionārs brīvajā pasaulē nav notiesāts par holokaustu vai par kara noziegumiem, vai noziegumiem pret cilvēci. Ir tāds profesors Vegeners, kas pētīja kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci. Viņam vācu valodā ir grāmata, kurā viņš raksta par latviešu leģionāriem un uzsver: „Latvieši nav nacisti." Jums jāzina, ka nacionāli sociālistiskajā partijā nemaz neņēma sveštautiešus, tāpēc jau vien saukt latviešus par nacistiem ir nepareizi. Jūs varējāt būt draugs tai ideoloģijai vai līdzskrējējs. Pie disertācijas cenšos strādāt regulāri, bet redzes dēļ ierobežotu laiku, jo man jau trīs reizes ir operētas acis. Latvijas Universitātes rektors Indriķis Muižnieks un prorektors Valdis Segliņš mani skubina, lai pabeidzu, jo disertāciju plāno izdot grāmatā un pēc tam arī angļu vai vācu valodā pārtulkot.
Tas nav vienīgais darbs par leģiona vēsturi. Tā nākamgad 21. februārī lietuviešu tulkojumā iznāks mana grāmata „Latviešu leģions patiesības gaismā". Pirms trim dienām saņēmu ielūgumu uz Viļņu. Ir arī angļu valodā un krieviski iznākušas brošūras „Latviešu leģions ārzemju vērotāja skatījumā", kuras ļoti ātri izpirka. Par leģionu daudz rakstīts arī grāmatā „Otrais pasaules karš". Esmu mēģinājis arī tikt radio, lai padiskutētu par šīm tēmām, taču pēdējos piecus gadus tas nav izdevies. Biju izbrīnīts, kad pēc Berlīnes maratona mani uzaicināja uz raidījumu „Monopols" un vaicāja nevis par maratonu, bet gan par leģionu: kā es pirmo reizi kaujā bijis, kā uzdienējis tik ātri par virsnieka vietnieku. Tad es arī teicu, ka jau jaunībā man bija skaidrs – es būšu vai nu vēsturnieks, vai Latvijas armijas virsnieks. Kad es gāju vidusskolā, manas mīļākās grāmatas bija vēstures grāmatas. (Citos priekšmetos biju diezgan slinks un nemācījos – ar smaidu nosaka Lācis). Faktiski es tāds arī kļuvu. To man nepiešķīra par varonību vai kaujām, jo ugunskristības saņēmu tikai 1945. gadā Kurzemē, kur vēlāk tiku arī ievainots. Līdz tam es cītīgi dienēju instruktoru rotā, apmācīju citus kareivjus," par savām gaitām armijā atklāti stāsta Visvaldis Lācis.
„Baltužēni" – miers un patvērums
„Uz Vestienu atnācu 1977. gada 9. martā. Tajā laikā „Baltužēni" bija drupas. Pirms tam trīs gadus meklējām piemērotu klusu vietu ar skaistu ainavu, kur varētu apmesties pēc nemierīgās Rīgas dzīves. Jūs jautājat, kāpēc nonācām pie šāda lēmuma? Mana pārliecība vienmēr bija, un es sekoju šim principam, ka es, cik iespējams tai varai, kas melo, kur man jautās publiski, varu atļauties atbildēt (neapvainojot šo varu) tā, kā es domāju.
Īstenībā par to arī mani izslēdza no divām augstskolām. 1947. gadā –
no Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas, toreiz mūs septiņus izslēdza. Vēlāk, kad studēju Latvijas Valsts universitātes Svešvalodu fakultātē, – par izrunāšanos pret stacijas dežurantu, kurš runāja krieviski un kuram es teicu, lai runā latviski, jo galugalā Ļeņins ir teicis, ka jāmāk runāt arī tajā valodā, kurā republikā strādā. Pienāks laiks, kad jums arī būs jāmācās latviešu valoda. Viņš mani apsūdzēja par nacionālistu, un līdz ar to es netiku pielaists pie gala eksāmeniem. Vēlāk augstāko izglītību ieguvu 1. Maskavas Valsts pedagoģiskajā svešvalodu institūtā. Vēlējos iegūt arī ekonomikas zinātņu kandidāta grādu, tomēr šāda iespēja man tika atteikta.
Arī no divām darbavietām mani izmeta. Pirms pārnākšanas uz Vestienu Zinātniskajā institūtā biju informācijas sektora vadītājs, bet nedrīkstēju, piemēram, ieiet pie kopētājiem, kur es iesniedzu informāciju. Bija jāpadod pa lodziņu. Tas viss tā derdzās, ka es sieviņai teicu: „Brauksim uz laukiem. Liksimies mierā!" Un tā mēs atnācām uz Vestienu.
Sāku strādāt vietējā sovhozā… par galveno ekonomistu, jo sovhoza ekonomiste beidzamo gadu studēja augstskolā. Vēlāk, kad viņa bija beigusi studijas, strādāju atpūtas bāzē „Sniega Viešuris" un turpināju sovhozā organizēt sporta dzīvi.
„Baltužēnus" nojaucām līdz pamatiem un 1984. gadā sākām jaunās mājas celtniecību. Daudz strādāju pats, bet mūrēšanas darbiem gan ņēmu meistaru. Bet javu pienesu es – tolaik es biju zvērs, katrā rokā nesu pa javas spainim pa stalažām. Beidzās gan tas bēdīgi – dabūju pleca traumu… Nu jau „Baltužēnos" dzīvoju vairāk nekā 30 gadu."
Atbalsta Bordānu
„Pirms 12. Saeimas Jānis Bordāns iestājās „Visu Latvijai!"/„Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" un pēc Gaida Bērziņa demisijas kļuva par tieslietu ministru, piegriežot lielu vērību maksātnespējas administratoriem, kur tika grozīta liela nauda un sava daļa tika arī kā ziedojumi Nacionālajai apvienībai, ko viņš arī atklāti pateica. Diemžēl viņam nācās aiziet no tieslietu ministra amata, tāpat Bordāns tika izslēgts no partijas. Viņa principi bija, ka partijas nedrīkst kļūt atkarīgas no sponsoriem. Kad kā „Visu Latvijai!"/„Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" bijušais deputāts es to izlasīju, piezvanīju Bordānam un sarunājām tikties pie manis. Viņš arī atbrauca. Viņa mērķis toreiz bija veidot nākamajai Saeimai jaunu partiju, kurā varēs būt arī tādi, kas ir bijuši citās partijās, bet vīlušies, un nebūs nekādu sponsoru, ne ziedotāju, nekādas citādas atkarības no sponsoriem. Par savu galveno mērķi viņi izvirzīja tiesiskumu.
Kad sākās priekšvēlēšanu cīņas par šo Saeimu, es atkal Bordānam piezvanīju, un mēs tikāmies. Parunājāmies, un es teicu, ka atbalstu viņu. Godīgi sakot, viņa partijā ir daudzi labi cilvēki, bet tas soliņš nav garš. Izglītoti cilvēki, bet sabiedrībā nav tik pazīstami. Vienīgi viņš, manuprāt, kļūdījās ar Jutu Strīķi.
Es arī publiski sociālajos tīklos izteicu savu atbalstu Bordānam, varu to atkārtot vēlreiz: „Es, Visvaldis Lācis, 13. Saeimas vēlēšanās balsošu par Jāni Bordānu un viņa vadīto Jauno konservatīvo partiju. Es uzskatu, ka viņš ir godīgs cilvēks, un ticu, ka, darbodamies Saeimā, īstenos Raiņa vārdus: „Par velti cerat, ka straume sīks, Ka ūdeņi pārskries un aprimsies Un atkal viss pa vecam ies. Tā nevar palikt, tā nepaliks – Līdz pašam pamatam jauns viss tiks."
Arī mūsu Valsts prezidents Raimonds Vējonis viņam uzticējās un piedāvāja iespēju veidot valdību, bet jūs jau redzat, kas tur notiek…"
16.11.2018.