Lai gan pats joko, ka neesot vairs 18 gadu, lai tik ļoti par dzimšanas dienu priecātos, tomēr ar lielu saviļņojumu par skaistajiem un daudzajiem sveicieniem VALDIS SĪLIS 10. septembrī sagaidīja 80 gadu jubileju.
Daudzu iepazīts kā prasīgs ārsts, attieksmē pret saviem pacientiem Madonas slimnīcas neirologs, narkologs Valdis Sīlis galvenokārt vienmēr ir izturējies ar augstu atbildības izjūtu, līdzjūtību un visam pamatā – vēlmi palīdzēt.
Madonas slimnīcā viņš nostrādājis jau 39 gadus, par sevi viņš droši var teikt, ka piemīt izteikta darba mīlestība, jo arī apaļā jubileja tika aizvadīta darba dunā, pa vidu izskanot sirsnīgiem kolēģu apsveikumiem.
– Ar kādām izjūtām sagaidījāt savu ievērojamo dzimšanas dienu?
– Ir jau dažādas emocijas, arī skumjākas, jo jūtu, ka novecoju, tomēr turos. Pašā dzimšanas dienā biju pieaicināts uz transportlīdzekļu vadītāju un ieroču nēsātāju medicīnisko ārstu komisiju, izbraukāju arī sertifikācijas komisiju Rīgā. Darba nekad netrūkst, jo slimnieku ir daudz, un no tā nevar atiet malā. Reizēm jau domāju, ka zināmā mērā varbūt sen bija laiks doties pelnītā atpūtā, bet grūti no darba skrējiena izlekt, pārslēgties dzīvošanai mājās. Man bail no bezdarbības. Bet gan jau dzīvē nāks kāds moments, kas liks aiziet. Pagaidām jūtos apmierinoši, tāpēc, cik varēšu, strādāšu, un pārējo pakārtos dzīve.
– Vai jau no bērnības zinājāt, ka strādāsit par ārstu?
– Tādas domas nebija gan, arī sakara ar mediķiem man bija maz. Faktiski tēvs to ieteica. Viņš bija zemnieks, mums bija divu zirgu saimniecība Meirānos. Bijām četri bērni ģimenē, daudz bija jāstrādā, sevišķi grūti gāja kara laikos. Pabeidzu Kalpaka pamatskolu un pārnācu mācīties Madonas vidusskolā, ko pabeidzu 1952. gadā. Sākumā it kā šaubījos par mediķi mācīties, bet tēvs teica, lai tikai es par agronomu neejot, pats bija pieredzējis, cik grūti laiki viņiem tolaik bija. Skolas laikā man bija veicies ķīmijā, fizikā, tāpēc nolēmu pamēģināt stāties Medicīnas institūtā. Bija liels konkurss, mūs sabaidīja, ka iekšā tikšot tikai zelta medaļnieki. Bija 6 iestājeksāmeni, kurus veiksmīgi nokārtoju, tāpēc tiku ieskaitīts studijās.
– Kad un kur uzsākāt darba gaitas? Kā nonācāt Madonas slimnīcā?
– Nervu specialitātē strādāju jau kopš 1958. gada, kad pabeidzu Medicīnas institūtu. Saprotams, pašā sākumā man vēl nebija specializācijas, tāpēc 6 mēnešus izgāju specializāciju Rīgā. Specializācijas paaugstināšanai savulaik pabeidzu arī kursus Maskavā, Botkina klīnikā. Sāku Rīgā strādāt par neirologu, vienlaicīgi mani izvirzīja arī organizatoriskajā darbā, vēlāk Veselības ministrija mani nosūtīja strādāt par galveno ārstu, neirologu Rēzeknē. Sākumā bija mazliet bail, jo nekad nebiju bijis Latgalē, bet tur labi saradu ar kolektīvu, biju atzīts ārsts, saņēmu arī daudzus apbalvojumus. Kopumā Rēzeknē nostrādāju 16 gadu. Tad mani saorganizēja uz Madonu, kā nekā – tomēr vilka uz dzimto pusi. Madonā strādāju kopš 1974. gada. Pirmos 12 gadus nostrādāju par galveno ārstu, darbs bija atbildīgs un ar dažādiem izaicinājumiem. Sākumā šeit arī nebija atsevišķas neiroloģijas nodaļas, jo tā atradās terapijas nodaļas sastāvā.
Vienmēr esmu turpinājis celt kvalifikāciju Rīgā; esmu Latvijas Neirologu biedrībā, apmeklēju sanāksmes, nodarbības. Narkoloģijā specializējos 1986. gadā, kad izgāju kursus. Man ir liels prieks, ka strādāju tieši Madonas slimnīcas kolektīvā, jo vienmēr esam labi sapratušies, sastrādājušies, nekad nav bijis nopietnu konfliktu.
– Kādas galvenās problēmas laika gaitā esat novērojis savā ikdienas darbā ar pacientiem?
– Neiroloģijas nodaļa ir ļoti smaga – tajā uzņem pacientus ar galvas saslimšanām, insultu, trieku. Nereti jau tā ir arī pašu vaina – nepareizs dzīvesveids noved pie ātrākas smadzeņu asinsvadu novecošanas, tāpēc ir daudz triekas, paralīžu, insulta un tamlīdzīgu gadījumu. Likumsakarīgi, ka arī kaitīgo paradumu sabiedrībā ir daudz – cilvēki nevar pārvarēt smēķēšanas, narkotiku atkarību, ir pakļauti alkohola lietošanas negatīvajai ietekme.
Tāpat insulti, asinsrites problēmas galvas smadzenēs u. c. nopietnas saslimšanas parādās arvien gados jaunākiem cilvēkiem. Kaulu, sevišķi mugurkaula, saslimšanas, defekti – daudz novērojami arī jauniešiem. Cenšamies pieņemšanas laikā palabot, sniegt ieteikumus, bet vienmēr ir daļa, kas tam nepievērš uzmanību. Kad jau sākas problēmas, nereti ārsts vairs neko nevar izdarīt.
Vēl sastopos ar to, ka vecāki cilvēki bieži ir ļoti vientuļi. Sevišķi, ja pārciesta trieka vai cita neiroloģiska saslimšana, ir ļoti smagi no pacienta dzirdēt, ka bērni par to uzzinājuši tikai no telefona zvana, jo apciemo ārkārtīgi reti, dzīvo tālu un tamlīdzīgi. Protams, ir saprotami arī bērni, ka viņiem ir sava dzīve, savas problēmas, bet dažos gadījumos patiesi šķiet, ka bērniem vairāk derētu atcerēties par saviem vecākiem. Sevišķi, kad nāk bīstamais vecums pēc 70 gadiem. Katrā ziņā laikā, kad nebija ne mobilo telefonu, ne datoru, cits citu biežāk apciemoja un uzturēja tuvākas attiecības nekā šobrīd, kad ir visas iespējas.
Tagad mūsu medicīna tā sašaurināta, ka cilvēkiem vairs praktiski nav pieejama. Uz izmeklējumiem tikt ir ļoti grūti, ir lielas rindas. Saprotams, ka visur ir rindas, un viss ir par naudu, bet grūti iedomāties, kā tad tie vadošie veido bezmaksas medicīnas politiku. Kā var būt kvotas neatliekamajai palīdzībai? Tajā pašā laikā ārsts pārdzīvo, nereti pudu sāls apēd, lai dabūtu savu pacientu pie vajadzīgā speciālista akūtā gadījumā. Bet, ja slimnīcai nedod līdzekļus, ārsts pie tā nevar palīdzēt.
Jāteic arī – kā jebkurā jomā, neiroloģijā un narkoloģijā svarīgs ir preventīvais darbs, bet tam lielāku uzmanību vajadzētu pievērst jau valstiskā līmenī. Ārstam bieži sanāk strādāt tikai ar sekām, lai gan iespēju robežās cenšamies cilvēkus informēt un mācīt, arī lai mazinātu kaitīgos paradumus. No daudzām slimībām var izvairīties. Bet mēs nepareizi ēdam, esam pakļauti kaitīgiem ieradumiem, neveselīgam, mazkustīgam, sēdošam dzīvesveidam. Jā, var jau būt, ka daļēja taisnība tradicionālajai frāzei, ka mūsu laikos daudz kas bija veselīgāks, labāks. Piemēram, bija laiks, kad mums nebija cukura, kafijas. Kad slēdza cukurfabriku, kā ārsti priecājāmies, ka mums būs mazāk darba. Cukurs bojā kaulu sistēmu, veido holesterīnu. Protams, nevar noliegt, ka dzīvē nepieciešams arī mazliet „kaitīgo prieku". Bet tam jābūt ar mēru, nedrīkst ieslīgt galējībās.
– Nav noslēpums, ka daudzi par latviešu lielāko problēmu dēvē alkoholismu. Vai tam piekrītat? Kas ir šīs vainas pamatā?
– Alkohols Latvijā ir liela nelaime. Kādreiz tika lietoti 7,8 litri spirtoto dzērienu gadā vidēji uz cilvēku. Tagad ir pāri 10 litriem. Tātad patērētā alkohola daudzums tikai aug. Tiek uzskatīts – kad vidējais rādītājs sasniedz 11-12 litru patērētā alkohola gadā, sabiedrība jau kļuvusi teju vai nevaldāma, ka dzeršana ir pārmērīga.
Uzskatu, ka pie vainas ir bezdarbība, mērķtiecīguma trūkums. Tiem, kam nosprausti mērķi, kas grib kaut ko sasniegt vai paveikt dzīvē, nav laika atkarības muļķībām. Tagad esot tik jauka dzīve, ka varot arī nestrādāt un ne par ko nedomāt, pievēršoties uzdzīvei – tā man daudzi ir vaļsirdīgi atzinušies. Daudzi arī tika vainojuši krīzi, bet tas nav attaisnojums gribasspēka un mērķtiecīguma trūkumam grūtības pārvarēt. Ja grib, visu var paveikt.
Narkoloģijā līdz tam ir garš ceļš ejams, lai pacients pats sev atzītu, ka ir nevarīgs kaitīgā ieraduma priekšā, ka ir jāārstējas. Runājoties pārsvarā visi apgalvo, ka var taču iztikt arī bez alkohola, cigaretēm, var atteikties, bet darbi neseko. Daudziem grūti saprast, ka tā ir slimība, tāpēc jābūt kopējam darbam šajā jomā. Ja, piemēram, tikai sieva ģimenē par to cīnīsies, bet apkārtējie un sabiedrība ignorēs, problēmas risināšana ieilgs.
– Pacienti jūs bieži dēvējuši par ļoti prasīgu un nepiekāpīgu.
– Jā, komisijā strādājot, vienmēr esmu bijis prasīgs. Daudzi par to varbūt bijuši neapmierināti, ka netiek izlaisti cauri, ka pēc likuma jānāk novēroties. Bet ir bijusi arī ļoti liela daļa pacientu, kas ar laiku šo viedokli pārvērtējuši un atzinuši, ka viņiem nav bijusi taisnība.
Pats arī savā dzīvē pret šīm lietām esmu bijis stingrs, tas vienmēr šķitis lieka enerģijas šķiešana, veselības bojāšana. Apreibinošo vielu ietekmē mainās cilvēku psiholoģija, viņi kļūst bezatbildīgāki, vieglprātīgāki, arī agresīvāki. Skumji, ka arvien biežāk jauniešu vidū parādās nežēlība alkohola/narkotiku ietekmē.
– Vai ģimenē kāds gājis jūsu pēdās?
– Jā, abi mani bērni strādā medicīnā – dēls par ģimenes ārstu, meita – Daugavpilī, medpunktā. Ģimeni nodibināju jau Medicīnas institūta laikā, apprecējāmies 1956. gadā. Sieva bija latviešu valodas un literatūras skolotāja Madonas 2. vidusskolā, diemžēl saslima ar smagu slimību, ārsti nevarēja izglābt.
Nu man ir arī mazbērni – divi jau pabeiguši augstskolas.
– Kā atpūšaties?
– Patīk ceļot. Savulaik daudz esmu pasauli izbraukājis – pabiju Ēģiptē, Grieķijā, Turcijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Rumānijā un daudz kur citur. Kādreiz vadīju ekskursantu grupu brīvajā laikā, tad kādu laiku no tā biju atgājis, bet tagad atkal derētu kādu braucienu noorganizēt. Sevišķi man patīk eksotiskās zemes, tur ir, ko redzēt – kā citi dzīvo, kāda ir viņu kultūra, paražas.
Tāpat dziļi savā būtībā, kā jau zemnieka dēls, esmu piesiets pie zemes. Varu rušināties, strādāt, iekopt dārziņu. Kas jau nu tur izaug, bet viss – paša vajadzībām – veselīgs un dabisks. Brīvajā laikā arī daudz lasu – gan speciālo literatūru, gan visus iespējamos laikrakstus, žurnālus, grāmatas. Bieži braucu uz saviem laukiem – tēva mājām, pa svētdienām apciemoju radus. Patīk pabūt dabā, sēņot. Sēņu šogad gan maz, bet – kaut vai pastaigas pēc būt mežā.
Autore: LAURA KOVTUNA
OĻĢERTA SKUJAS foto