Apritējuši trīs gadi, kopš izveidojies Varakļānu novads. Kaut arī teritorijas un iedzīvotāju skaita ziņā, jo īpaši uz kaimiņa – Madonas novada – fona tas nav liels, iedzīvotāju aktivitātes, kultūras bagātības, saimnieciskuma un sakoptības ziņā Varakļāni noteikti ir uzskatāmi par milzi. Par saimniecisko pusi novadā atbild domes izpilddirektors MĀRIS JUSTS, ar ko šotrešdien tikāmies Varakļānos.
– Esmu varakļānietis. Te esmu dzīvojis, mācījies un strādājis. Pēc vidējās izglītības iegūšanas Varakļānu vidusskolā mācības turpināju Latvijas Lauksaimniecības universitātē, kur ieguvu mājturības skolotāja specialitāti. Šajā specialitātē ieguvu arī maģistra grādu. Pēc augstskolas vienu gadu „atpūtos", strādājot nesen Stirnienē ģimenes nodibinātajā zemnieku saimniecībā. Pēc tam astoņus gadus nostrādāju savā specialitātē – pa slodzei Varakļānu un Atašienes vidusskolā. Tobrīd biju arī ievēlēts Varakļānu pilsētas domē. Bija, ko rauties. Neliels pavērsiena punkts dzīvē sākās, kad, darbu pametot toreizējam pilsētas domes priekšsēdētājam Ivaram Ikauniekam, man piedāvāja nākt viņa vietā. Ilgi pārdomāju iespējamo lēmumu, taču beigās aicinājumam piekritu. Atskatoties uz šiem notikumiem, nevaru teikt, ka būtu šķitis – tiec iemests nezināmajā un ir jātaustās pa tumsu. Kolēģi bija atbalstoši un saprotoši, un nepieciešamības gadījumā arī padoms netika liegts. Darba apjoms bija ļoti liels, tādēļ ikdienā pat neatlika laika piedomāt – ir viena vai otra lieta līdz galam saprotama vai nav, galvenais bija strādāt un risināt dažādus jautājumus.
– Pirms trim gadiem izveidojoties Varakļānu novadam, pilsētas mēra amatu nomainījāt uz pašvaldības izpilddirektora krēslu – vai arī darba specifika kļuvusi cita?
– Jāatzīst, ka izmaiņu ir mazāk, nekā varētu domāt. Noteikti savas izmaiņas ir ieviesis tas, ka pilsētas vietā tagad nākas rūpēties par lielāku teritoriju, lielu daļu no darba apjoma veidoja jau pilsētas laikā aizsāktais. Attīstības iespējas pilsētā un novadā šobrīd notiek, galvenokārt pateicoties Eiropas projektiem. Jā, mums ir pašvaldības budžets, kas ļauj izdzīvot un dažu latu novirzīt degošāku problēmu risināšanai, taču lielāka apjoma darbi notiek, pateicoties Eiropas naudai. Nu jau esam realizējuši lielu daļu no tiem projektiem, kas tika rakstīti vēl pirms novada izveides, un četrus, kas tapuši jau Varakļānu novada laikā. Ir arī iesākti, bet vēl nepabeigti darbi.
– Kā ieilgusī krīze ietekmēja Varakļānu novadu un tā iedzīvotājus?
– Man grūti izvērtēt globālās krīzes vispārējo ietekmi. Protams, līdzekļu nepieciešams vairāk, un, ja tie būtu, mēs zinātu, kur tos ar lielāku atdevi izlietot, taču krīzi es visvairāk izjūtu tieši saistībā ar cilvēkresursiem. Pašvaldībā ir jūtams tas, ka strauji samazinās iedzīvotāju skaits, un no tā ir atvasinātas daudzas citas problēmas – skolās kļūst mazāk skolēnu, budžeta ieņēmumi no iedzīvotāju ienākuma nodokļa zemāki utt. Tas piespiež daudz rūpīgāk plānot tālāko novada attīstību.
Ja uz krīzes ietekmi raugāmies finansiāli, varu teikt, ka pašvaldībā jau sākotnēji tika veikta dažādu jomu optimizācija. Pašvaldības darbinieku algas par spīti darba apjomam ir zemas, es pat teiktu – neadekvāti. Jāatzīst, ka mums ir veicies ar jau minēto projektu ieviešanu. Daudzi no tiem tika īstenoti laikā, kad būvniecības izmaksas bija zemas. Ja tas notiktu kādu gadu iepriekš vai arī šobrīd, kad būvmateriālu un darbaspēka izmaksas atkal ir augušas, pašvaldībai nāktos tērēt krietni vien vairāk līdzekļu. Atsevišķos gadījumos iepirkumos cenas samazinājās pat vairāk nekā uz pusi no plānotajām. Nosacīta laime nelaimē bija arī tas, ka toreizējā Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija ilgstoši bremzēja Varakļānu novada apvienošanās finansējuma piešķiršanu (Ls 200 000 par katru administratīvo teritoriju, kas apvienojas novadā. – E. K.). Vienubrīd mūsu novads bija par mazu, tad atkal – pēc alfabēta atradās pašās beigās. Pie naudas tikām tikai 2009. gadā, kad materiālu un darba izmaksas bija viszemākās, un par to spējām paveikt vairāk. Uzskatu, ka mums šajos projektos ir veicies gan ar autoruzraugiem, gan būvniekiem. Vienmēr jau strādājot radīsies nelielas sadarbības problēmas, taču līdz šim tās izdevies veiksmīgi risināt un viss, ko esam uzsākuši, ir arī realizēts. Neliels uztraukums gan bija saistībā ar septiņu pašvaldības ēku siltināšanas projektu, kas finanšu apjoma ziņā bija lielākais no novada uzrakstītajiem projektiem. Termiņš bija īss, arī būvnieks – tikai viens, taču bez lielām ķibelēm darbs ir pabeigts.
– Novadu veidošanas fāzē un arī vēlāk daudz tika diskutēts par to, kurš modelis – liela vai maza novada – ir veiksmīgāks un dzīvotspējīgāks. Kā viens no mazo novadu mīnusiem tika minētas ierobežotās iespējas piesaistīt finansējumu dažādiem attīstības projektiem, taču, raugoties uz Varakļāniem, ir redzams, ka ar projektu ieviešanu novadā sokas labi.
– Esmu gatavs ar ikvienu par šo tēmu diskutēt un pierādīt, ka maza novada jeb mūsu modelis ir atbilstošāks. Mēs atrodamies tuvāk iedzīvotājiem, ātrāk spējam reaģēt un novirzīt finansējumu to problēmu risināšanai, kas novadā ir visaktuālākās. Nosacīts mīnuss ir tas, ka mūsu novadā darbiniekiem ir jābūt vispusīgiem un jāiedziļinās desmit dažādās lietās, ko lielāks novads var sadalīt starp vairāku nodaļu speciālistiem. Neraugoties uz to, uzskatu, ka mūsu novada modelis finansējuma izlietojumā uz iedzīvotāju ir optimālāks.
– Vai šajos gados iedzīvotājiem ir nostiprinājusies kopēja novada izjūta?
– Tam ir nepieciešams laiks, un šai izjūtai jāveidojas pamazām. Pie jaunās situācijas jāpierod gan novada iedzīvotājiem, gan mums, kas strādā administrācijā. Kā jau minēju, lielākā problēma ir iedzīvotāju trūkums. Ja mums katrā administratīvajā centrā būtu vismaz 2000 cilvēku, arī strādāt novadā būtu vieglāk. No savas puses cenšamies darīt visu, lai iedzīvotājiem jebkurā novada vietā nebūtu iemesla mums pārmest, ka kādam ir ticis vairāk vai mazāk nekā citam. Ir objektīvas lietas, kas pilsētā atšķirsies no lauku teritorijas, un otrādi, taču ikdienā gan saskarsmē ar iedzīvotājiem, gan domes deputātiem es nejūtu izteiktu pilsētas un lauku dalījumu.
– Pie novadā paveiktajiem darbiem jūs minējāt ēku siltināšanu, ūdenssaimniecības un kanalizācijas sistēmas sakārtošanu un citus pašvaldībai svarīgus infrastruktūras objektus. Iedzīvotāji novērtē šos darbus vai tomēr ikdienā paiet garām, uztverot to kā pašu par sevi saprotamu?
– Novērtē un, piemēram, saistībā ar ūdenssaimniecības sakārtošanu priecājas, ka jau gadu var lietot kvalitatīvu ūdeni. Manuprāt, tas, ko mēs darām, ir obligāti veicami darbi, ja tos neveiktu, iedzīvotāji noteikti pamanītu un nekautrētos to pārmest.
Varakļānu novads nav liels, un iespēju robežās cenšamies katru problēmu atrisināt. Smagākā no tām (un mūsu novads šajā ziņā nav unikāls) ir sliktie ceļi. Ielas daudzviet projektu ieviešanas gaitā ir uzraktas un, kaut arī izbraucamas, cilvēkiem ikdienā rada diskomfortu. Varu pateikties varakļāniešiem par izpratni un to, ka man katru dienu uz galda nekrājas kaudzīte sūdzību. Problēma ir arī pagastu, jo īpaši Varakļānu, ceļi, kas ir ļoti sliktā stāvoklī. Taupot līdzekļus, darām ko tādu, par ko citas pašvaldības, iespējams, pat neiedomājas. Varakļānu novadam ir savi grants karjeri. Esam iznomājuši drupinātājus un paši drupinām un vedam šķembas uz tiem ceļiem, kur situācija ir vissliktākā. Tiek rīkotas talkas, kur zemnieki piedalās ar savu tehniku un palīdz transportēt šķembas. Zemnieki ir ļoti atsaucīgi un, zinot to, ka šķembas tiks bērtas uz ceļiem, pa kuriem pašiem ikdienā jāpārvietojas, atvēl savu nebūt ne par lētu naudu pirkto tehniku, par ko esam viņiem ļoti pateicīgi. Trīs talkas jau esam rīkojuši, bet šovasar tiek plānotas vēl divas.
Šis ir viens no veidiem, kā pašvaldība kopā ar novada iedzīvotājiem var paveikt ko vairāk par bedrīšu lāpīšanu.
– Kāda ir jūsu vīzija par novada attīstību tālākajos gados?
– Zinot to, ka pats būtiskākais, lai noturētu novadā iedzīvotājus, ir darbavietas, ceru (un ir pamats šādām cerībām), ka, pateicoties Eiropas projektiem, mums tuvākajos gados izdosies novadam piesaistīt trīs vai četrus liela mēroga uzņēmumus. Varakļānu novadam ir priekšrocības, kuru nav daudziem citiem novadiem. Varakļāni atrodas īpaši atbalstāmo teritoriju sarakstā un atšķirībā no citiem Latgales novadiem ģeogrāfiski ir vistuvāk Rīgai. Pēdējo trīs gadu laikā mums ir bijuši aptuveni astoņi biznesa projekti, kas paredz investīciju piesaisti un darbošanos Varakļānu novadā. Daži no tiem ir apstiprināti, bet citi vēl tiek izvērtēti. Pagaidām iekustējušies ir divi projekti, kas saistīti ar kokapstrādi un rūpniecisko ražošanu.
Mūsu novada lielākais balsts ir spēcīgās zemnieku saimniecības, kas ir mūsu lepnums un nākotne. To ir daudz, un visas ir gatavas cīnīties par tālāku attīstību. Ir zemnieku sētas, kurās notiek ražošana un kur cilvēki zina, kā strādāt. Tās saimniecības, kurās nebija jūtama paaudžu pēctecība, jau atsijājušās, ir palikušas spēcīgākās.
*
Pēc sarunas izpilddirektors piedāvāja gan novada laikā, gan pirms tam paveiktos darbus apskatīties dabā. Ne bez lepnuma viņš rādīja siltinātās pašvaldības ēkas, nesen atklāto alternatīvās aprūpes centru, kā arī atjaunotās ietves un veloceliņu. Daudz kas Varakļānos atjaunots, piebūvēts vai uzcelts no jauna. Māris Justs ik pa brīdim ieminējās, ka iedzīvotāji ar lielu izpratni izturas gan pret to, ka šobrīd pilsētas ielas ir izdangātas, gan pret to, ka ne līdz visām mājām, rekonstruējot un paplašinot ūdenssaimniecību, ir bijusi iespēja izbūvēt caurules. Izpilddirektors arī aicināja mūs nofotografēt pilsētas centrālo laukumu, piebilstot, ka to vajag iemūžināt vēsturei, jo šobrīd jau top projekts laukuma pārbūvei, kas tā seju neatgriezeniski mainīs. Saruna ievirzījās arī par latgaļu valodu. Šķiet, ka neatgriezeniskas izmaiņas pakāpeniski skar arī to, un, kaut arī latgaļu valodas pratēju skaits Varakļānu novadā joprojām ir pietiekami augsts, ikdienā to saziņai izmanto aizvien retāk. Tiesa, Varakļānu novada administrācijā par darba valodām tiek izmantotas abas.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
AGRA VECKALNIŅA foto