Dabaszinātņu maģistrs, vides plānošanas un sabiedrības pārvaldības eksperts ar vairāk nekā 20 gadu vadītāja pieredzi valsts pārvaldē. Strādājis par Teiču dabas rezervāta direktoru, vadījis vairākus Eiropas Savienības LIFE NATURA programmas projektus gan Madonas novadā, gan Latvijas mērogā, bijis Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors. Šobrīd JURIS JĀTNIEKS ir Latvijas Vides konsultatīvās padomes priekšsēdētājs, un par to pastāstīt "Stara" lasītājiem aicināju viņu uz sarunu.
– Esmu trešo reizi pārvēlēts Latvijas Vides konsultatīvās padomes vadībā. To savulaik iedibināja Raimonds Vējonis pie Vides un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM). Padome darbojas nu jau 20 gadu, – vēstīja novadnieks. – Konsultatīvajā padomē ievēlē divdesmit nozīmīgāko Latvijas vides profesionāļu organizāciju pārstāvjus – ekspertus vai vadītājus.
Padome ir VARAM sociālais partneris – pārstāvot vides jomas profesionāļu kopienu, tā sniedz rekomendācijas ministrijas vadībai gan likumdošanas pilnveidošanā, gan lielu projektu attīstībā, gan Latvijā nozīmīgu pārmaiņu virzībā. Padome bieži uzņemas vidutāja lomu arī strīdīgos jautājumos, kur būtisku pavērsienu īstenošanai nepieciešama plašāka apspriešana. Pēdējos gados tas īpaši skar vides un dabas saglabāšanu, lauksaimniecības un mežsaimniecības jomu, arī enerģētiku, pašvaldību plānošanu – virzienus, kur notiek dabas kapitāla resursu izmantošana.
– Kas konkrēti te ir pats aktuālākais, svarīgākais?
– Pirms diviem gadiem aktīvi iestājāmies par valsts atbalstu privātpersonām un komersantiem elektroauto un saules elektrostaciju iegādei, ēku energoefektivitātei. Veicinājām korektu atkritumu šķirošanas ieviešanu valstī. Tagad prieks, ka tas īstenojies. Šobrīd mūsu visu izaicinājums ir energoneatkarības nodrošināšana Latvijai – nebijuša mēroga vēja elektrostaciju attīstības projektu īstenošana videi iespējami saudzīgākajā veidā un vietā. Šādu projektu sagatavošana parasti prasa vairākus gadus. Šobrīd ir karš Ukrainā – laika vairs nav, tāpēc kopā ar VARAM vadību meklējam risinājumu, lai paātrinātu gan administratīvos, gan vides ietekmju izvērtēšanas procesus. Traģiskie notikumi kaimiņvalstī spiež rīkoties apņēmīgāk energoresursu neatkarības iegūšanā. Līdz ar to svarīgāks kļūst Eiropas Zaļais kurss, kur jau iestrādāta enerģijas ražošana no vietējiem un atjaunojamiem resursiem. Līdz šim vairākās ES valstīs tam bija pretestība, jo vieglāk taču ir dedzināt gāzi, kad to no kaut kurienes ērti pumpē, vieglāk ir dedzināt ogles, kūdru ja tas ir vietējais resurss… Ticu, ka šodienas situācija paātrinās, tuvinās energoneatkarību, līdzīgi kā "Covid-19" laiks, kad datorpratībā tikām uz priekšu vismaz par desmit gadiem un attālinātā darba ieviešana arī notika par ~15 gadiem straujāk, panākot dažu citu valsti, kur cilvēki jau sen strādāja attālināti.
– Par Zaļo kursu Eiropas Savienībā gan runā jau sen.
– Iezīmējot Zaļo kursu, Eiropas Komisija bijusi ļoti tālredzīga. Šī stratēģija, tās īstenošanas dokumenti un milzīgie finanšu resursi var nodrošināt arī mūsu virzību uz energoneatkarību valstī, Madonas novadā un savā saimniecībā, ja vien spēsim būt pietiekami gudri šos līdzekļus piesaistīt. Otrs svarīgs jautājums mums katram ir pieejama, kvalitatīva pārtika un dzīves vide, jo cilvēkus moka dažādas alerģijas, kas lielā mērā ceļas no ķimikāliju izmantošanas lauksaimniecībā, no plastmasas izstrādājumiem un materiāliem, ko izmanto būvē un remontā skolās, sabiedriskās ēkās, mājokļos
u. c. Izgarojumi no krāsām, plastikāta materiāliem neapšaubāmi ietekmē veselību. Zaļais kurss devis rekomendācijas visos cilvēku dzīvei svarīgos virzienos, lai pēc iespējas ātrāk visās ES valstīs minētās ligas mazinātu.
– Krievijas karš Ukrainā liek aizdomāties arī par drošību un iespējamo situāciju mūsu valstī.
– Pasaule mainās strauji. Tālo Austrumu zemēs, kur dzīvo ļoti daudz cilvēku, piemēram, Japānā, Dienvidkorejā, man ir jautājuši: "Jums ir sava valsts? Un cik jūsu ir? Mazāk par diviem miljoniem? Vai jums ir nafta, zelts, daudz ieroču? Kas jums ir?" Kad atbildu – mums ir Dziesmu svētki, viņi brīnās – kā tas iespējams, kā jūs to varat?
Man domās uzplaiksnī rokoperas "Lāčplēsis" vārdi: "Uz krustcelēm mazs bērniņš rotaļājas…" Šie vārdi skaudrāk kā jebkad liek apzināties, ka nevienā mirklī nedrīkstam rotaļāties ar savu valstiskumu. Kara ēnā bezrisinājumu kriticisms, apzināta vienaldzība, nihilisms, nesadarbošanās jau pietuvojas nodevības robežai. Sadarbībai starp mums – sabiedrību un valsti – ir jābūt priekšplānā un abpusēji taisnīgai. Mēs esam krustcelēs, un beidzies laiks gausties par to, ko tik nu man vēl vajag – dodiet, dodiet…, bet ir jāskatās, ko es pats varu dot savai valstij, sabiedrībai – kā varu palīdzēt ar darbu un zināšanām. Valsts un novadu vadoņiem vērts aizdomāties, kā ar savu darbu novadam dot papildu labumu, ne tikai sadalīt un pārdalīt budžetu. Dot pārliecību – panākt, lai cilvēki te vēlas dzīvot un arī tie, kuri izgājuši loku pasaulē, gribētu atgriezties savā novadā. Sabiedrības izraudzītajai, ievēlētajai novada "galotnei" ik dienu jāpajautā sev – ko šodien šeit esmu paveicis, lai tā reāli dzīvē arī būtu.
Redzams, ka valstiskā līmenī šāda apziņa pieaug. To pašu vajadzētu novados – lai vadība ar tautu sadarbojas tik cieši, ka gan laukus varētu apsaimniekot gudrāk, gan visus resursus izmantot jēgpilnāk un naudu, ko iespējams piesaistīt projektu veidā no Eiropas, paņemtu un reāli ieguldītu vietējos cilvēkos. Šis atbalsts, pie kā daudzi pieraduši, mazināsies – lielākā naudas plūsma tiks novirzīta Ukrainai.
– Atgriežoties pie Zaļā kursa, daudzviet Latvijā jau redzams – tiek izmantoti saules paneļi, apkurei izmanto šķeldu.
– Varu papildināt – atbalsts ir arī elektroauto iegādei, atbalsts ir saules paneļu iegādei, atviegloti būvnormatīvi, lai mazāk birokrātijas. Ukrainas notikumi šo tendenci uz energoneatkarību ir būtiski paātrinājuši. Ja vismaz uz katras otrās mājas būs saules paneļi, būs valsts lielie vēja parki (plānoti vismaz 1000 MW jaudas), iestāsies cita energobilance, pieaugs neatkarība un iekšējā drošība. Tas ir stratēģiski svarīgi – vējš, saule, ūdens – jebkas, ko no tā varam lietot praktiskās dzīves vajadzībām. Esmu jau iegādājies saules paneļus un skatos, kad tos varēšu pieslēgt. Šobrīd privātpersonas savām dzīvojamajām mājām aicinātas pieteikties un saņemt arī valsts atbalstu. Nākamais solis varētu būt daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji, ja tikai viņi visi spēs par to vienoties.
– Kā ir ar Teičiem – domās noteikti esi ar dabas rezervātā notiekošo.
– Dzērves ir atlidojušas, zosis ir atlidojušas, skaņu ir daudz, un purvs dzīvo savu dzīvi. Darbu saiknes ar Teičiem man šobrīd nav, bet iespēju robežās jaunumiem sekoju. Patīk cilvēki, kas tur atnākuši strādāt no jauna, un Ļaudonas birojā joprojām strādā arī vecā raudze – Anita Namatēva, Guntis Akmentiņš, kuri ir nacionālā līmeņa eksperti. Nedaudz žēl, ka par Teičiem vairs nedzird, ka neizskan nozīmīgas iniciatīvas, kādas reiz piesaistīja naudu un kompetenci novadā. Pēdējos gados dzirdēts vienīgi latvāņu apkarošanas projekts, purvu hidroloģiskās izpētes projekts. Ticu, ka ir vēl. Labi, ka tiek turpināta pļavu apsaimniekošana (te gan pārsteidz, ka Teiču un Krustkalnu rezervātu apsaimniekotāji siena ruļļus tin plastmasā, kas dabai sveša). Paldies par Starptautisko mitrāju dienu 2. februārī, kas joprojām tiek atzīmēta gan Lubāna mitrājā, gan Teičos, gan Dabas aizsardzības pārvaldē kopumā.
– Pandēmijas laiks ļāvis strādāt attālināti, vai tas devis vairāk brīvā laika?
– Jā, esmu brīvs savās laika izvēlēs – daru visdažādākās lietas, mainot to norisi. Papildus Vides konsultatīvās padomes vadīšanai konsultēju attīstības plānošanas projektus, ietekmes uz vidi novērtējumus projektos. Mani uzrunā cilvēki, kas attīsta lauku īpašumus vai plāno piepilsētu ekociematus, izmantojot dabas dotās īpašības. Tā ir moderna plānošana, ja investors piesaista ekspertu, kas parāda, kā izmantot esošos vides elementus – ieplakas, kokus, akmeņus utt., novērtē augsni, ainavas perspektīvu, lai ietaupītu naudu, ko tradicionālos projektos bieži un nepamatoti izšķiež zemes "stumdīšanā" un dažkārt brīnoties, kāpēc "jaunajā" vietā kaut kas neaug un citviet negaidīti turas mitrums. Paralēli tam apsaimniekoju savus zemes īpašumus, kur gana arī fiziska darba. Vēl darbiņi SIA "55 mārītes" un "Plūkt", kur visa dzimta esam pielikuši savu roku, stiprais dzimums – gan pie inženiertīklu sakārtošanas un uzturēšanas, arī elektrotehnikas, pat mehatronikas risinājumiem.
Brīvais laiks man nozīmē darbību maiņu – pēc ZOOM sanāksmes patīk saskaldīt kādu malkas pagali, "no datora pie traktora" – vasarā nopļauju dažus desmitus bioloģisko pļavu hektāru, patīk braukt ar velosipēdu, arī pārgājieni. Tikko atklāju peldēšanās sezonu, tūlīt atsākšu ceļot – dodos uz Eiropā lielāko dabas kongresu Austrijā, Eiropas valstu dabas teritoriju apsaimniekotāju – speciālistu un vadītāju – tikšanos. Iepriekšējo kongresu organizējām 2019. gadā Latvijā – 35 valstis, 400 dalībnieku.
Aizvien patīk būt dabā un patīk būt arī cilvēkos. Varu palīdzēt vietējam pieprasījumam, jo esmu šeit, Madonas novadā, un jāatzīst, ka vietējā dabas kapitāla projektu finanšu piesaistes iespējas ne tuvu netiek izmantotas. Uzskatu, ka ir vērts vairāk iesaistīties un sadarboties.
29.04.2022.