— Akordeons ar savu īpašo skanējumu un tembru man joprojām ļoti patīk. Akordeonam ir ļoti spēcīgs un piepildīts skanējums, kas daudzus iedvesmo un piesaista, — laikrakstam saka madoniete INĀRA CAUNE. Mārcienas tautas namā Ināra vada senioru ziņģu ansambli “Trizulis”, un par to arī vispirms aizsākās mūsu saruna.
– Ansambli vadu četrus gadus, – atklāj Ināra. – Pirmajā gadā skatē žūrija mums izsniedza Pateicības rakstu, bet šogad ansamblis jau sevi parādīja labākā līmenī, saņemot 2. pakāpi. Cītīgi strādājam, kolektīvā ir 13 dalībnieki, un gandrīz visi ir vietējie cilvēki. Senioriem ir ļoti svarīgi gan dziedāt, gan arī tikties, jo sēdēt tikai mājās ir apnicīgi un pat mokoši. Turklāt latvieši ir dziedātāju tauta, daudziem lielu prieku sagādā gan kopā būšana, gan dziesma.
– Kā kolektīvam izvēlies repertuāru?
– Repertuāru izvēlos ļoti pārdomāti – dziedam tādas dziesmas, kuras ir piemērotas visiem, arī tiem, kam grūtāk ar lasīšanu vai atmiņu slimības dēļ. Priekšroku dodu dziesmām, kurām ir ne pārāk sarežģīti teksti, lai visi var izdziedāt. Daudz dziedam ziņģes, arī tautasdziesmas, dažādu autoru dziesmas un šlāgerus.
– Esat uzstājušies represēto piemiņas pasākumā. Kā tas notika?
– Pagājušajā gadā piedalījāmies represēto pasākumā Madonas muzejā. Sniedzām koncertu, pēc tam visi klātesošie apsēdās pie galda un skanēja kopdziesmas. Muzicējām no sirds, un daži pat laidās dejās. Atmosfēra bija ļoti sirsnīga.
Daudzreiz esam uzstājušies arī Viļānu ziņģē – tur mums ļoti patika. Pasākums sagādāja daudz prieka, radīja jaunas idejas un ieceres. Labprāt arī atsaucamies visdažādākajiem aicinājumiem – braucam ciemos un koncertējam. Tuvākajā laikā plānojam doties uz Mārcienas pansionātu – tur sniegsim koncertu pirms Lieldienām. Uzstājamies gan publiskos, gan privātos pasākumos – daudz esam dziedājuši saiešanās, ballītēs, dzimšanas dienās, arī kultūras namos, piemēram, Ļaudonā, Vestienā. Jau zināms, ka vasarā dziedāsim Madonas pilsētas svētkos.
– Kāda ir ansambļa vēsture – no kā īsti pārņēmi tā vadību?
– Pirms tam ar kolektīvu strādāja Kristaps Šķēls. Sākumā biju diezgan uztraukusies, jo nebija īpašas pieredzes, tāpēc pārņemšana notika ar bažām. Nezināju, vai izdosies. Sākot vadīt ansambli, svarīgi bija, lai sanākam kopā ar prieku, cienām viens otru, lai nenotiek aprunāšanas, strīdi, bet veidojam draudzīgu atmosfēru, kurā visi jūtas labi.
– Cik ilgi tu pati nodarbojies ar mūziku, kā tas sākās?
– Interese par mūziku man ir no agras bērnības. Atceros, mamma mācīja brāli spēlēt uz garmoškas, bet es kā mazā māsa vienmēr tur maisījos, līdz beidzot man arī ļāva pamēģināt. Vēlāk pati ielauzījos akordeona spēlē.
Iestājos arī mūzikas skolā Varakļānos, bet mācījos tikai apmēram pusgadu, jo uz skolu bija tālu jābrauc un vienreiz gandrīz nokavēju pēdējo autobusu. Pēc šī notikuma vairs negribēju uz turieni braukt.
Interese par mūziku tomēr nepazuda – turpināju spēlēt mājās pēc dzirdes. Bija jāspēlē saiešanās – brīžos, kad kaimiņi laukos sanāca kopā, tad spēlēju un dziedāju tautā iemīļotas dziesmas. Vienmēr vajadzēja kādu, kas piespēlē, lai citi var dziedāt, lai labāk skan. Dziedājām tautasdziesmas, ziņģes un šlāgerus, piemēram, "Zem ozola kuplajiem zariem", "Rūžeņa", "Jūriņ prasa smalku tīklu" un daudzas citas. Kopā ar otru muzikantu tiku aicināta spēlēt arī vairākās kāzās.
– Vai arī profesionālais darbs tev bija saistīts ar mūziku?
– Nē, pēc Varakļānu vidusskolas devos uz Rīgu mācīties proftehniskajā skolā par sekretāri-lietvedi. Pēc tam strādāju Celtniecības ministrijā par sekretāri. Savukārt pēc pārcelšanās uz dzīvi Madonā 24 gadus nostrādāju ugunsdzēsības un glābšanas dienestā par dispečeri. Mans pamatuzdevums bija pieņemt izsaukumus, nosūtīt ugunsdzēsējus uz objektiem, informāciju tālāk noziņot Rīgai. Aptvērām plašu teritoriju – Madonu, Lubānu, Ērgļus, Cesvaini, Varakļānus.
Atceros, ka ļoti bieži bija izsaukumi uz pavasara kūlas dedzināšanu. Tad mana darba diena varēja beigties tikai nakts vidū. Notika arī avārijas uz ceļiem, bija jāizglābj cilvēki, jāizsauc ātrā palīdzība un policija – viss noritēja saskaņoti, lai glābtu un palīdzētu pēc iespējas ātrāk. Visgrūtākie bija brīži, kad ugunsgrēkos vai nelaimes gadījumos cieta bērni – to bija grūti pārdzīvot.
– Vai tev bija jākārto arī kādas fiziskās pārbaudes?
– Jā, bija arī tāda prasība. Bez tam piedalījos sacensībās, kur pārstāvēju dienestu, un peldēšanas sacensībās, piemēram, ieguvu labas vietas.
– Vai brīvajā laikā kolēģiem uzspēlēji?
– Jubilejās un citos svētkos dažiem kolēģiem dažreiz spēlēju akordeonu, visi tad arī padziedājām.
Kopumā man šobrīd ir trīs akordeoni – viens atrodas Mārcienā, kur notiek mēģinājumi ansamblim, otrs ir remontā un trešais – mājās. Katrs no šiem mūzikas instrumentiem man ir īpašs, visērtāk, protams, ir kad katrā vietā gaida savs instruments.
– Tu esi bagāta arī kā ome. Par cik mazbērniem īsti jārūpējas?
– Man ir dēls un septiņi mazbērni: četri jau lielāki – skolas vecumā, bet trīnīši skolā vēl neiet. Tā kā mūsdienu tehnoloģijas to pieļauj, aktīvi palīdzu saviem skolēniem mājasdarbos – viņi sūta paveikto, es pārbaudu un izlaboju, ja tas nepieciešams. Atsvaidzinu arī vācu valodu, ko mazbērni apgūst.
– Vai mācāties kopā arī mūziku?
– Kad esmu Rīgā pie viņiem, vienmēr padziedam. Ziemassvētkos kopā ar meitenēm un lielāko mazdēlu Viestartu sniedzām viņu skolā muzikālu priekšnesumu. Visi bija aizkustināti. Balsis bērniem ir skanīgas, spēj noturēt melodiju un attīstīt muzikālās prasmes. Viņiem mājās ir gan klavieres, gan ģitāra – ir iespējas apgūt pēc savām interesēm. Uz mūzikas skolu gan vecāki nevar bērnus izvadāt. Dēls savulaik Madonā mācījās mūzikas skolā klavierspēli, bet līdz galam netika, pietrūka pacietības.
– Tu dziedi arī Madonas katoļu draudzes korī.
– Jau vairākus gadus dziedu draudzes korī. Sākumā pievienojoties, viss bija jauns un nezināms, bet pamazām esmu apguvusi arī šo repertuāru.
Pandēmijas laikā mācījos daudz mājās – spēlēju pēc notīm, trenējos, analizēju dziesmas. Bija brīdis, kad Svētajā Misē vajadzēja kādreiz spēlēt ērģeles arī man, bet tagad tikai dziedu, jo mums ir stabils un profesionāls ērģelnieks.
– Tuvojas Lieldienas – kādas ir jūsu ģimenes tradīcijas šajos svētkos?
– Lieldienas pārsvarā svinu draudzē, tās ir Baznīcas liturģiskās dzīves kulminācija. Piedalos dziedājumos kopā ar kori. Arī šobrīd gatavojamies trim svētajām dienām jeb Triduum, kas iesāksies ar dievkalpojumu ceturtdienas vakarā, turpināsies ar Krusta ceļa lūgšanu un dievkalpojumu piektdien, bet noslēgsies sestdienas vakarā ar Lieldienu vigīliju jeb ieskaņu. Svētdienas rīta dievkalpojums sāksies ar svinīgu procesiju apkārt baznīcai, kam sekos Svētā Mise.
Pēc baznīcas parasti dodos ciemos pie dēla ģimenes, jo viņiem vieglāk mani uzņemt nekā pašiem doties uz Madonu. Mums ir tradīcija meklēt olas pa dārzu, pirms tam tās krāsojam, kopīgi cepam arī torti. Svētku ēdieni, spēles ir kopīga ģimenes aktivitāte, kurā visi piedalās un katram ir savs uzdevums, sava loma. Visiem patīk arī mēmā šova sacensības, jautājumu un atbilžu spēles. Mazbērniem ir ļoti daudz enerģijas – viņi draiskojas, kustas, principā vienmēr mājā ir liela rosība un vienmēr ir darāmie darbi. Tur jūtos ļoti gaidīta, mums ir mīļas attiecības, ciešas saites un apskāvieni gan atbraucot, gan aizbraucot. Atvadoties bieži meitenēm acīs ir asaras, nereti kāds cenšas noslēpties mašīnas salonā, lai dotos man līdzi. Varu teikt, ka man visi mazbērni ir vienlīdz mīļi, par visiem lūdzos, visiem palīdzu.
– Svētdien būs Pūpolu svētdiena un drīz arī Lieldienas. Ko novēli cilvēkiem Kristus Augšāmcelšanās svētkos – kā uztvert pasaules notikumus, piemēram, karu?
– Vēlu, lai cilvēki vairāk cenšas vienoties un mīlēt, nevis paliek savrup ar savām prasībām un pretenzijām. Uzskatu, ka arī valdību līmenī būtu jāspēj vienoties, jo 21. gadsimtā karot – tas ir absurdi. Kara situācija ir liela cilvēces traģēdija – tie ir cilvēku zaudējumi, liels posts, tāpēc vispirms novēlu mieru katra sirdī un mieru pasaulē kopumā.
27.03.2026.