Pagājušais 2020. gads daudziem no mums nesa dažādus pārbaudījumus, raisīja dažādas izjūtas un emocijas. Pandēmijas un ierobežojumu dēļ cieta daudzas nozares, cilvēki meklēja palīdzību, domāja dažādus risinājumus un centās pierast pie izmaiņām. Viens no sektoriem, kas piedzīvoja pārmaiņas, bija kultūras sektors. Devos uz sarunu ar Barkavas kultūras nama vadītāju LĪVU ROMANOVSKU, lai uzzinātu, kā ir strādāt šajā profesijā parastos un neparastos apstākļos.
– Pastāsti, lūdzu, nedaudz par sevi!
– Esmu jaukā vecumā, kad bērni ir mazi, paši vēl jauni un varam laisties dažādās avantūrās līdz ar viņiem. Esmu dzimusi un augusi barkaviete, kaut gan domāju, ka tāda nebūšu, dzīvē iegrozījās tā, ka par savām mājām uzskatu joprojām Barkavu. Ļoti patīk vadīt jautras un atraktīvas balles un kāzas, bet tai pašā laikā esmu priecīga būt arī kādas svarīgas pieņemšanas organizatoru grupā. Manuprāt, mani nav viegli „izsist no sliedēm", jo varu pielāgoties apstākļiem. Tāpēc arī varbūt šobrīd daudziem ir grūti, bet jābūt elastīgiem, lai sīkās ikdienas lietas un tiešām globālas problēmas tik ļoti nespētu mūs psiholoģiski ietekmēt. Es cenšos pasaulē un arī cilvēkos raudzīties ar smaidu, jo uzskatu – kurš gan cits smaidīs, ja ne paši? Un daudzas lietas varam atrisināt, vien mainot savu skatījumu uz tām.
– Kā izlēmi nokļūt šajā profesijā un cik ilgi jau strādā?
– Visa dzīve ir viena lielu nejaušību virkne. Mēs vien esam sīka daļa. Viss notika tik raiti, ka vienā brīdī sēdēju pretī bijušajai Barkavas kultūras nama direktorei Aivai kā praktikante, bet jau nākamajā pati ieņēmu vietu pie galda. Nu jau kultūras namu saucu par otrajām mājām gandrīz piecus gadus.
– Kā ir strādāt šajā profesijā? Kā ar stresu, radošumu, jautrības uzturēšanu utt.?
– Man liekas, ka šī nav profesija, tas ir aicinājums. Protams, ne jau katru dienu ir viegli un ar smaidu, jo bieži saskaros arī ar daudzām negācijām. Ir tāds teiciens, ka darvas piliens spēj sabojāt medus podu. Jā, protams, ka var, bet es tam neļaujos, vismaz cenšos. Mani ļoti iedvesmo un dod dzinuli turpināt darbu tie daudzie labie vārdi, anonīmās īsziņas pēc koncertiem un pateicības. Esmu pieredzējusi brīžus, kad stāvu uz skatuves, birst asaras un smaids vienlaikus… Jā, tā laikam ir mana narkotika…
Bez stresa šajā darbā neiztikt, ir gadījies tā, ka zāle ir stāvgrūdām pilna, koncertam jāsākas, publika ar aplausiem pieprasa sākt, bet mākslinieki ir apmaldījušies, un es viņiem skaidroju ceļu no Varakļāniem. Bija gadījums, kad notika divu dienu pasākums, kad paralēli norisinās vairākas nodarbes, man bija jāizdala 120 pusdienu porcijas estrādē Tautas muzikantu svētku dalībniekiem. Tiklīdz to biju izdarījusi, ātri vajadzēja nokļūt Barkavas Centra kapos, kur notika kapusvētki. Pienāk viena paziņa un saka, vai es neesmu kaut ko sajaukusi. Nesaprašanā lūkojos uz viņu un tikai pēc brīža saprotu, ka skraidu pa kapiem, kuri ir pilni ar cilvēkiem, garajā, tumši zilajā priekšautā, kas nosmērēts ar maltas gaļas mērci un kartupeļiem. Jā, ir situācijas, kad stress gūst virsroku.
Radošums iet roku rokā ar precizitāti, stingrību un kritisko domāšanu. Nepietiek ar labu domu, skaistu scenāriju, tas viss iet tandēmā. Jāmāk domāt vairākos virzienos, kas ļautu apjaust kopējo fonu. Uzskatu, ka vēl to mācos, mācos pieņemt kritiku, jo jāsaprot, ka viena veida pasākuma formāts patīk, piemēram, 50 cilvēkiem, bet vēl 30 tas galīgi neinteresē.
– Kur tu smelies iedvesmu?
– Mana iedvesma ir ģimene, kolēģi un mūzika. No pirmās darba dienas ļoti palīdzēja un mani iedrošināja mamma, jo arī šodien esmu diezgan paškritiska un zemās domās par sevi, arī tagad viņas viedoklis ir svarīgs. Apbrīnoju kolēģus, kuros varu smelties idejas. Bet mūzika un sveces ir bijusi mana miera osta jau ļoti sen. Esmu spēlējusi kultūras nama flīģeli un dzirdējusi, ko gribu dzirdēt nākamajā koncertā. Savukārt vakaros, kad dziedu šūpuļdziesmas savai meitai un dēlam, mana iztēle met ļoti plašus lokus.
Kādu brīdi tik ļoti baidījos, ka kādam varētu nepatikt koncerts vai pasākums, ka domāju, lai pēc notikušā pasākuma labāk nesaka pilnīgi neko, ne labu, ne sliktu. Tagad esmu sapratusi, ka tas viss ir vajadzīgs, mēs nedrīkstam dzīvot tikai labos vai tikai sliktos viedokļos. Tāpēc jāsaka, ka viena no iedvesmas gūšanas vietām ir laba un konstruktīva kritika, kas man sniedz iespēju strādāt labāk un produktīvāk, tā es varu sevi pilnveidot.
– Kā tu apvieno darbu ar privāto dzīvi?
– Manuprāt, šīs abas lietas ir tik ļoti savijušās, ka pat reizēm nespēju atšķirt, vai esmu darbā vai mājās. Agrāk domāju, ka viss beidzas ar balto kleitu un baznīcas slieksni, bet tagad uzskatu, ka tas ir tikai sākums ceļam, kurā tev un partnerim jāmācās daudzas lietas, jāiemanto vairākas jaunas rakstura īpašību šķautnes un jābūt saprotošam. Manuprāt, ka tikai kopā ir spēks. Ir bijušas reizes, kad pārdzīvoju par darba lietām, bet mājās ir mans vīrs, kas apkampj un saka, ka viss taču būs labi. Kad biju dekrēta atvaļinājumā, meita ļoti pārdzīvoja, ka manā kabinetā sēdēja cita vadītāja, tāpēc, ja būtu jāmaina darbavieta, tas būtu ļoti grūti kā man, tā maniem bērniem.
– Kā tu salīdzinātu pagājušo gadu ar citiem?
– Varbūt arī šis bija mums vajadzīgs… Lai spētu atkal novērtēt lietas un nodarbes, kas bija pašsaprotamas. Pagājušais gads tika plānots ar vērienu, aizrunāti vairāki koncerti un dažāda veida programmas, tuvāki un tālāki braucieni, festivāli un brīvdabas pasākumi, bet notika viss pretēji.
– Ar ko atšķiras tava ikdiena pirms un pēc pandēmijas sākuma?
– Sākumā pat tas bija man patīkami, jo atkal izbaudīju darbu, kas ir no pulksten 8 līdz 17, sestdienas un svētdienas brīvas, nebija jāplāno vakari, jo nekur nav jādodas. Šodien varu teikt, ka brīdī, kad pulksten 17 slēdzu kultūras nama durvis ciet, tieši pirms gada es slēdzu tās vaļā, rosība tikai sākās. Mēģinājumi pēc mēģinājumiem, vienu dekorāciju nomaiņa pret otrām, koncertu laiku saskaņošana ar blakusciematiem ar pusstundas intervāliem, lai vieni paspētu nodejot, jo pēc brīža jādzied jau blakuspagastā. Ļoti skumji palika brīdī, kad nupat bijām beigušas gatavot 18. novembra svētku dekorācijas, bet tad stājās spēkā jauni ierobežojumi, pēc kuriem dekorācijas tik vien kā sapakojām un nolikām līdz nākamajam gadam. Vienu vakaru man meita prasīja, kāpēc neviens vairs klubā (kultūras namā) nepriecājas (domāti mēģinājumi vakaros, kurus viņa bieži apmeklēja), tad pēc visiem šiem darba gadiem arī es beidzot sapratu, ka mēģinājumi nav tikai nošu atdziedāšana, deju soļu atrādīšana, bet gan elementāra cilvēku saskarsme, kopābūšanas prieks un komunikācija, kas tik ļoti vajadzīga, lai spētu atslēgties no ikdienas darbiem un ķibelēm.
– Kādi pasākumi notika 2020. gadā? Virtuālie un klātienes?
– Gads mums iesākās raits un darba pilns, daudz kas arī paspēja notikt klātienē. Brīdī, kad tika lemts par ārkārtējo situāciju, ar sieviešu vokālo ansambli bijām koncertā, kura laikā telefons bija karsts no saņemtajām ziņām, atceros to kā ļoti satraucošu vakaru. Protams, visu atcēlām, bet nelikās, ka viss tik nopietni. Kad pirmais mulsums pārgāja, pavasarī līdz ar dabu modās jaunas idejas, kā mēģināt cilvēkus saliedēt un veidot izjūtu, ka kopā var darīt daudz ko, bet tomēr atsevišķi. Norisinājās vairākas akcijas – „Barkavas kultūras nama pavasara tiešsaistes 26 dienu akcija", kopīgi veidojām Lieldienu dārzu, akcija „Uzvelc savu tautastērpu!" un visvairāk aktīvākā „30 dienas svārkos un kleitās". Lai arī katrai sievietei skapī ir kāda kleita un svārki, ikdienas straujajam dienas ritmam liela daļa pielāgojas ar bikšu valkāšanu.
Bailīgi, bet, mazinoties ierobežojumiem, atsākām ierasto ritmu, pirmais klātienes pasākums notika jau 3. jūnijā – tikšanās ar astroloģi Martu Zīlīti. Vasaras saulgriežus svinējām pie Lielā Barkavas dīķa ar folkloras kopu „Madava" un Barkavas lauku kapelu.
Vasaras pilnbriedā, jūlijā vidū notika raidījuma „Tas notika šeit" filmēšana. Laikā no 14. jūlija vakara līdz pat 17. jūlija vakaram Barkavā bija ieradusies televīzijas komanda. Filmēšanas noslēgumā Barkavas estrādē pulcējās ne mazums cilvēku.
Tas, ka Barkavā atkal notiks Tautas muzikantu svētki, izskanēja jau rudenī, kad Barkavas kultūras namam svinēja 105. jubileju. Lai gan sākumā bija plānoti arī dalībnieki no kaimiņu valstīm, šogad pulcējās tikai Latvijas mēroga muzikanti.
Rudenī atzīmējām Dzejas dienas, notika klātienes tikšanās un leļļu teātra izrāde, kā arī svecīšu vakari un izšūto gleznu izstādes „Kad diegi krustojas" atklāšana. Lai arī vasaras straujais ritums un prieka gaidas par rudeni bija diezgan pozitīvas, mainoties vispārējai situācijai, ar atkal uzliesmojošo vīrusu, diemžēl valsts svētkus nevarējām sagaidīt un svinēt, kā tas bija iecerēts, bet par to, vai bija sliktāk, jāspriež katram pašam… Ievērojot visus pulcēšanās nosacījumus, 11. novembra vakarā bija emocionāla bezsarunu kopābūšana mūziķes Evelīnas Kramas pavadībā, veidojot Latvijas sveču kontūru. Barkavas kultūras nams tika izveidojis aicinājumu, kurā bija apkopotas 30 nodarbes, ko darīt, gaidot valsts svētkus, pēc tam tās, atspoguļotas foto vai video, izmantoja kopīgajā iedzīvotāju Latvijas sveiciena video, kas tika publicēts pašā 18. novembra svētku vakarā.
Decembrī aktīvi norisinājās Ziemassvētku laika tiešsaistes konkurss „Vai pazīsti Ziemassvētkus?", kura laikā katru dienu facebook Barkavas kultūras nama lapā tika publicēts kāds jautājums. 21. un 22. decembrī pie Barkavas Centra egles arī sēdēja Ziemassvētku vecītis.
– Kā tu skaties uz nākotni? Vai viss būs labi?
– Uz nākotni jebkuros laikos ir jāskatās ar gaišumu un dzīvesprieku. Jābūt optimistiem, bet arī reālistiem, jo visam jābūt līdzsvarā.
Domāju, ka ierastajā ritmā un paradumos mēs nedzīvosim vēl ilgi, bet viss sliktais taču kaut kad beidzas. Novēlu katram būt sirdsgudram un patiesam. Izmantojam to, kas ir dots, – laiku, ko pavadīt ar mīļajiem.
15.01.2021.