Ērgļu pagasta ZS "Vecceplis" ir veidota vairākās paaudzēs. Saimniecībā nodarbojas ar piena lopkopību, gaļas liellopu audzēšanu un aitkopību.
Aicināju uz sarunu ZS "Vecceplis" īpašnieku LAURI CEPLĪTI, kas Madonas novada
lauksaimnieku pasākumā saņēma nomināciju par ģimenes ieguldījumu un paaudžu sadarbību lauku saimniecības attīstībā, pēctecības nodrošināšanā.
– Kā veidojusies ZS "Vecceplis"?
– Laukos sāka saimniekot mani vecāki Amanda un Ojārs Ceplīši. Esmu mācījies Ērgļu lauksaimniecības skolā, ieguvis lauksaimnieka izglītību ar specializāciju mežkopībā. Palīdzēju strādāt saimniecībā, kad vēl mācījos skolā. Kad 2011. gadā pārņēmu saimniecību, iesākumā bija kādas piecas slaucamas govis, 30 aitu mātes. Tagad ir 20 slaucamās govis, 150 gaļas lopi, 250 aitas. Iegādājāmies Katrīnas pusē kokos ieaugušu fermu sliktā stāvoklī, piekrautu ar atkritumiem, aizaugušus laukus. Lēnām visu sakopām, laukus iekopām. Saimniecībai īpašumā ir 90 ha, ar nomāto zemi – kopā ap 300 ha. Esam viena no pirmajām bioloģiskajām saimniecībām, jo kopš 2003. gada saimniekojam bioloģiski. Uzskatu, ka bioloģiskajām saimniecībām ir nākotne, jo pēc produkcijas ir pieprasījums. Ražas gan nav tik lielas kā konvencionālajiem lauksaimniekiem. Gribētos, lai lauki būtu vairāk apdzīvoti, apkopti, lai vairāk cilvēku laukos dzīvotu un strādātu, atgrieztos no ārzemēm. Diezgan bēdīgi, redzot tukšas mājas, kā tas ir Katrīnas pusē. Kādreiz bija pasts, veikals, vēl senāk – arī Katrīnas
skola.
– Ko sakāt par situāciju, kad piena iepirkuma cena Latvijā beidzamo četru mēnešu laikā sarukusi par vairāk nekā 30%?
– Šobrīd tirgū cenas pamazām stabilizējas, joprojām tās ir pārāk zemas, lai zemnieki
varētu atgūt sirdsmieru. Ņemot vērā straujo dažādu izmaksu (elektrība, lopbarība) kāpumu, piena lopkopji nākotnē raugās ar zināmu skepsi – bez valsts atbalsta nozarei draud ļoti grūti laiki. ZS "Vecceplis" attīsta trīs virzienus – piena lopkopību, gaļas
liellopu audzēšanu un aitkopību.
Šobrīd lielākie izaicinājumi saistīti tieši ar piena lopkopību, kas piedzīvo smagu krīzi. Piemēram, februāra sākumā vidējā piena iepirkuma cena Latvijā bija 28 līdz 30 centi par litru, bet atsevišķiem uzņēmumiem cena jau bija samazinājusies līdz 20 centiem par litru un zemāk. Savukārt Eiropas Savienībā vidējā cena bija 45 centi par litru. Zemnieki taču ikdienā redz piena galacenu veikalu plauktos, tai pašā laikā par savu saražoto pienu nereti nesaņem pat paš- izmaksu. Šo situāciju vēl sliktāku padara fakts, ka saimniecību izdevumi, lai savu ganāmpulku spētu uzturēt, ir strauji auguši. Šī
piena krīze vissmagāk skar tieši mazākās piena saimniecības, kurām ir lielākas izmaksas piena ražošanā. Ir saimniecības Latvijā, kuras vairs neredz jēgu cīnī-
ties un savu govju ganāmpulku aizved uz kautuvi vai pārdod uz ārvalstīm. Vēl nesen vairāki zemnieki par brīvu dalīja iedzīvotājiem pienu – tā bija protesta forma pret zemajām piena iepirkuma cenām, tirgotāju uzcenojumu un valdības bezdarbību.
Arī pagājušais gads bija grūts, kad strauji palielinājās degvielas un citu resursu cena, līdz ar to sadārdzinot visas ražošanas izmaksas. Gribētos, lai būtu
lielāka iepirkuma cena ne tikai par pienu, arī par gaļu, par izaudzētajiem jēriem. Jērus realizēju Cēsu gaļas kombinātam, gaļas bullīšus – eksportam.
– Kā valsts var palīdzēt?
– Ja valsts atbalstīs saimniekošanu laukos, tad arī piena lopkopībai būs perspektīva. Citādi piena lopkopība Latvijā ir apdraudēta. Tikai sekmīgi īstenojot virkni valsts un Eiropas līmeņa aktivitāšu, būs iespējams krīzi pārvarēt. Lai situāciju uzlabotu, manuprāt, būtu jāsamazina arī piena un piena produktu imports no citām valstīm. Latvijas veikalu plaukti ir stāvgrūdām pilni ar Lietuvas, Polijas piena produkciju, kas ir lētāka. Protams, paldies pircējiem, kuri priekšroku dod vietējiem ražotājiem, taču
vairumam noteicošā ir cena. Manuprāt, vajadzētu samazināt PVN piena produktiem un pienam, tāpat kā to samazināja dārzeņiem. Tas būtu nozīmīgs solis, lai palīdzētu zemniekiem pārdzīvot grūto situāciju un saglabāt savas saimniecības. Iedzīvotāji tad arī varētu atļauties pirkt augstākas kvalitātes vietējo produkciju. Vajadzētu turpināt valsts dotēto piena izdali skolēniem programmā "Piens un augļi skolai" un atbalstīt piena pārstrādātājus, lai viņi varētu attīstīt piena produktu ražošanu, izmantojot vairāk Latvijas saimniecībās ražotā piena. Apsveicams ir zemkopības ministra Didža Šmita un viņa Lietuvas kolēģa aicinājums EK lauksaimniecības komisāram Janušam Vojcehovskim sniegt atbalstu piena nozarei, piešķirot Latvijai 11 miljonus eiro no ES
krīzes rezerves fonda. Līdztekus ārkārtas finanšu atbalstam piensaimniekiem Latvija un Lietuva prasa arī paaugstināt cenu vājpiena pulvera un sviesta iepirkumam valsts intervencē. Tā ir Eiropas izšķiršanās, atbilde jāgaida. Ir rasta iespēja arī par
2 miljoniem eiro palielināt ciltsdarba atbalstu piensaimniecībā.
– Saimniecībā darbi tomēr neapstājas.
– Laukos nav tā, ka viss ir viegli – ir smagi jāstrādā. Pirms laika veicām saimniecības modernizāciju, tas bija iespējams, pateicoties nebanku aizdevējam "Lande", kas fokusējas uz finansējuma piešķiršanu lauksaimniekiem un saimniecībām. Līdzekļus ieguldījām lietotas tehnikas iegādē. Kopš pastāv saimniecība, īstenoti kādi trīs LAD projekti, iegādāta tehnika. Uzskatu, ka tikai ar saviem līdzekļiem vien nav iespējama
ilgtspējīga saimniecības attīstība. Zemniekam ir vieglāk, ja ir skaidras iespējas, kur operatīvi var iegūt vajadzīgos naudas līdzekļus. Gribētu renovēt fermu, lai būtu mazāk roku darba, arī jaunu traktoru, jo pārsvarā strādāju ar lietotu tehniku. Ir iespēja – Eiropas projekti, bet šis laiks ir tik nestabils, nezinām, kad viss pasaulē nomierināsies. Kad stabilizēsies saražotās produkcijas cenas, tad varbūt ieceres varēšu īstenot. Tomēr svarīga ir arī valsts ieinteresētība stiprināt Latvijas saimniecības, Latvijas laukus un cilvēkus, kas tur dzīvo un strādā.
14.04.2023.