Barkavas komunālā saimniecība ir pārmaiņu priekšā. Jau pavasarī Madonas novada pašvaldība pieņēma lēmumu reorganizēt SIA „Barkavas KPS", taču, kā sarunā atzina tās vadītājs JĀNIS IKAUNIEKS, uzņēmuma reorganizācija ir ļoti sarežģīts birokrātisks process, kad jāizpilda vairākas likumdošanā noteiktās procedūras un jāievēro arī noteiktie termiņi, bet tas prasa laiku. Tieši ar to ir skaidrojams arī Madonas novada pašvaldības domes 29. septembrī pieņemtais lēmums apstiprināt viņu SIA „Barkavas KPS" valdes locekļa amatā uz nākamo pilnvaru termiņu.
– Pagaidām mēs gan sniedzam ūdens un kanalizācijas pakalpojumus, gan nodrošinām siltumu. Domāju, ka iedzīvotāji to īpaši nemaz nejutīs – ūdens un siltums jau būs tāds pats, neatkarīgi no tā, kas to nodrošinās, – mēs vai „Madonas ūdens" un „Madonas siltums". Ar 1. oktobri mūsu ziņā vairs nav pagasta teritorijas uzturēšana, to tagad veic jaunizveidotā pagasta īpašumu uzturēšanas nodaļa. Arī atkritumu apsaimniekošanu pilnībā ir pārņēmusi SIA „Madonas namsaimnieks". Daļa daudzdzīvokļu māju iedzīvotāju ir jau pārliecinājušies, ka, atkritumus šķirojot un sekojot konteineru piepildījumam, par tiem jāmaksā mazāk. Komunālo pakalpojumu nodošana Madonas pilsētas uzņēmumiem ir likumsakarīga. Par to tika runāts arī pirms novada izveides. Turklāt pēc ūdenssaimniecības attīstības projektu īstenošanas un maģistrālo vadu nomaiņas mēs nemaz neesam spējīgi tos apkalpot, mums nav tādas tehnikas. Turpretī „Madonas ūdenim" ir liela kapacitāte un pavisam citas iespējas, – vaicāts par pārmaiņām, uzsvēra Jānis Ikaunieks. Bet uz jautājumu, kāds bijis sākums, uzņemoties pagasta komunālās saimniecības uzņēmuma vadību, viņš vairākkārt akcentēja, ka lielu darbu pirms tam bija ieguldījis Andris Lācis.
– Grūtākais jau bija izdarīts. Pārveidota katlumāja un veikti uzlabojumi komunālajā saimniecībā. Manu darbu atviegloja arī tas, ka darbu turpināja grāmatvede Margarita Zepa. Viņa ir ļoti zinoša, labi pārzina Barkavas komunālo saimniecību un tās problēmas. Viņas pieredze bija neatsverama arī beidzamajos gados, kad Barkavā un Stalīdzānos tika īstenoti ūdenssaimniecības attīstības projekti. Liels nopelns šo projektu īstenošanā ir Madonas novada pašvaldības attīstības nodaļai, it īpaši Gintam Hermanim, jo te bija nepieciešamas arī specifiskas zināšanas un šādu projektu īstenošanas pieredze.
Īstenojot ūdenssaimniecības projektus, tika izdarīts daudz, bet visu ieceru un vajadzību īstenošanai finansējuma nepietika. Barkavā pārsvarā tika nomainīti maģistrālie ūdensvadi, sakārtots ūdenstornis, bet iedzīvotāji cerēja, ka ūdensvadi tiks nomainīti visās ielās un izbūvētas ūdens atdzelžošanas iekārtas. Cilvēkus visvairāk neapmierina, ka diezgan būtiski tika palielināta maksa par ūdeni un kanalizāciju, taču tarifa aprēķinā bija jāiekļauj izmaksas par atjaunotajām iekārtām un trasēm.
Īstenojot projektus, tika arī asfaltētas vairākas ielas. Par to varam pateikties pagasta pārvaldes iepriekšējā vadītāja Staņislava Smeltera iniciatīvai un pašvaldības atbalstam. Enerģiski darbu ir uzsācis arī jaunais pārvaldes vadītājs Mārtiņš Tomiņš. Varbūt pamanījāt asfaltēto automašīnu stāvlaukumu?
– Tas mums tik ļoti neiekrita acīs, bet to, ka tajā ir iezīmēti stāvlaukumi automašīnām, gan pamanījām.
– Tā jau ir mūsu jaunā pagasta pārvaldes vadītāja Mārtiņa Tomiņa ideja. Sākumā mēs šaubījāmies, vai tiešām marķējums nepieciešams, teicām, ka nevajag. Tagad esam pārliecinājušies, cik tas tomēr ir svarīgi un cik labi, ka mūsos neklausījās. Tagad, iebraucot stāvlaukumā, katram ir skaidrs, kā novietot braucamo.
– Jūs esat vietējais?
– Jā, esmu te dzimis un uzaudzis. Vecāku mājas atradās 5 km attālumā no Barkavas centra uz Lubānas pusi, bet pamatskolu pabeidzu Degumniekos un vidusskolu – Lubānā. Toreiz jau tādu „skolēnu autobusu" nebija, tāpēc, izvēloties skolu, izšķirīgā nozīme bija sabiedriskajam transportam, kam bija jāpieskaņojas. Pa Lubānas ceļu pulksten astoņos no rīta kursēja autobuss, un ar to tad arī es devos uz skolu. Tagad dzīvoju Līvānu mājā Barkavas centrā.
– Kas noteica jūsu profesijas izvēli?
– Gan toreiz, gan tagad mani interesē tehniskas lietas. Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā ļoti gribēju studēt Autotransporta fakultātē, bet tā sagadījās, ka tieši togad tika komplektēta studentu grupa ar apmācību krievu valodā. Izvēlējos Mehanizācijas fakultāti, un pēc tās beigšanas es atnācu strādāt uz Barkavu.
– Vai tas nozīmē, ka visus šos gadus esat strādājis tikai Barkavā?
– Nekur citur darba gaitas mani nav aizvedušas. Mainījies ir darba devējs, darba pienākumi, bet tepat Barkavā vien esmu strādājis. Kā saimniecības direktors Pēteris Eglons darbā pieņēma, tā te esmu arī palicis un nekad to neesmu nožēlojis.
Uz dzīvi vienmēr skatos ar optimismu. Arī tad, kad pārmaiņu laikos, izjūkot padomju saimniecībai, kādu brīdi paliku bez darba. Esmu gan saņēmis bezdarbnieka pabalstu, gan strādājis mežā.
– Tad jau, dzīvojot un strādājot vienā vietā, Barkava ir attīstījusies jūsu acu priekšā.
– Kad sāku Barkavā strādāt, tas, kā jau minēju, bija Eglona laiks, bet darbu man piedāvāja toreizējais saimniecības galvenais inženieris Andris Lācis, uzticot man autogarāžu kompleksu. Tie, kas pie Eglona strādāja, savā ziņā bija „izredzētie". Uz daudzu citu vietu fona Barkavā bija salīdzinoši augsts dzīves līmenis. Arī deficītu tā neizjutām kā pārējie. Celtnieku brigādei bija viss, lai būvētu, – gan celtniecības materiāli, gan tehnika.
Tajos gados jau daudz kas tika uzcelts. Kad Padomju Savienība sabruka, izmaiņas skāra arī Barkavu. Bet daudz kas tomēr palika. Jaunuzceltajā Barkavas pamatskolā mācās skolēni. To skaits ir samazinājies, bet beidzamajos gados tas ir stabilizējies un bērnu dzimstība vieš cerības, ka skolai ir nākotne.
Arī Barkavas Profesionālā vidusskola, gan vairākkārt mainot nosaukumu, darbojas joprojām, un arī pēc šoruden iecerētās reorganizācijas un tās pievienošanas Jēkabpils Agrobiznesa koledžai būs iespējams iegūt ne tikai arodu, bet pat pirmā līmeņa augstāko izglītību.
Attīstījies ir „Latraps". Zemnieki arī ir spēcīgi. Katrā ziņā zeme te nestāv neizmantota, tās pat nepietiek. Ir zemnieki, kuri zemi nomā citos pagastos. Samērā daudz ir arī gados jaunu zemnieku. Priecē, ka dēli pārņem tēvu zemnieku saimniecības.
– Vai pats arī zemniekojat?
– Zeme man ir, bet es to iznomāju. Esmu secinājis, ka nekāds liels zemnieks no manis nesanāks. Zemes darbi tomēr nav mana sirdslieta. Tuvākas, kā jau jums stāstīju, man ir tehniskas lietas.
– Pirms vairākiem gadiem, kad Barkavas pasta nodaļu vadīja Zinta Apša, viņa atklāja, ka Barkavā dzīvojot kāds Ikaunieks, kurš rudenī pārdodot nobaroto ruksi, lai varētu abonēt preses izdevumus. Vai tas gadījumā neesat jūs?
– Zinta jau ir liela runātāja. Ticu, ka viņa kaut ko tādu jums varēja izstāstīt. Kādu cūku vai divas jau nobarojam katru gadu. Arī presi pasūtām. Un ne tikai „Staru", bet arī citus preses izdevumus. Man pašam ļoti patīk žurnāls „Ir". Savukārt sieva abonē „Ievu", „Rīgas Laiku".
Katru vakaru cenšos noskatīties LTV1 „Panorāmu". Atceros, skolas gados mums mācīja, ka patiesībai atbilst tikai sporta ziņas. Un savā ziņā tā arī ir. Arī tagad ziņas klausoties vai lasot, pašam līdzi jādomā un jāanalizē, vai tiešām tā ir, kā tiek pasniegts.
Bet, protams, ja nebūtu žurnālistu, grūti pat iztēloties, kas tādā gadījumā mūsu valstī notiktu. Žurnālisti tomēr daudz ko „izrok", parāda televīzijā vai uzraksta presē, kas sabiedrībā gūst plašu rezonansi un atbalstu. Politiķiem nekas cits neatliek, kā adekvāti reaģēt.
– Kādi jums ir vaļasprieki?
– Tādu īpašu man nav. Bet patīk mežs. Arī ogot, piemēram, dzērvenes lasīt. Šogad to gan ir maz. Neatceros tādu gadu, kad dzērveņu sezonas atklāšanas dienā apmēram stundas laikā Teiču rezervātā būtu pielasījis tikai vienu litru. Tad jau labāk tās ir nopirkt.
Savulaik biju mednieks, bet tagad medībās vairs neeju. Nav tādas intereses, kaut gan fiziski tas nebūtu grūti. Lai uzturētu sevi sportiskā formā, apmeklēju trenažieru zāli. Esmu lasījis, ka, lai būtu rezultāts, par maz apmeklēt trenažieru zāli tikai reizi nedēļā, tāpēc cenšos uz zāli aiziet un pavingrot vismaz trīs reizes nedēļā.
Savulaik, kad biju jaunāks, piedalījos turiādē Pamira kalnos, kur uzkāpām 5000 m augstumā. Man patīk arī ceļot. Esmu bijis gan Gruzijā, gan Vladivostokā, tāpat citur, bet beidzamajos gados gan tālāk par Igauniju un Lietuvu neesmu bijis.
– Jūs teicāt, ka uz dzīvi skatāties ar optimismu. Vai to veicina arī ģimene? Saka, ka jums ir ļoti jauka un stipra ģimene. Daudzi jūs pat apbrīno, ka savā ģimenē esat pieņēmuši arī audžubērnu.
– Domāju, ģimene ir svarīga katra dzīvē. Sieva strādā par skolotāju. Esam izaudzinājuši trīs bērnus, un mums ir arī četri mazbērni.
Visi mazbērni ļoti labi spēlē šahu. Tas labi padodas arī jaunākajam, septiņgadīgajam mazdēlam Emīlam, kam patīk dators, bet ne spēlīšu dēļ – datorā viņš spēlē šahu. Emīls Vācijā, kur dzīvo meitas ģimene, ir jau piedalījies vairākos turnīros. Kaut kājas zem galda līdz zemei vēl nesniedzas, Emīls spēlē arī ar „večiem" un ir jau izcīnījis kausu. Mazdēls, izpētījis, ka kauss ir tukšs, un neatradis nevienu konfekti, jutās gaužām izbrīnīts: sak', kas tas par kausu, kur nekā nav.
Arī mūsu audžudēls ir jau izaudzis. Viņš ir pilngadīgs un patlaban apgūst profesiju Barkavas Profesionālajā vidusskolā. Puisis mācās labi, un mūs tas priecē.