23. jūnijs varakļānietei MODRAI VILKAUŠAI vienmēr ir bijis īpašs. Un ne tikai tāpēc, ka šajā datumā visā Latvijā tiek plaši svinēti Līgo svētki un pie ugunskuriem ar sieru un alu tiek sagaidīta Jāņu diena. Viņa šajā dienā ir dzimusi, un, kaut arī šogad ir skaista „pusapaļa" jubileja, kad gadu skaitli no abām pusēm rotā cipars „pieci", šoreiz tai cauri vijas arī sāpju smagums un smeldze.
Kopš iepriekšējiem Jāņiem viņas dzīvē ir daudz kas mainījies un vairs nav tā, kā bija kādreiz. Pārmaiņas skārušas ne tikai ierasto darba ritmu, daudzus gadus vadot pašvaldību (vispirms Murmastienē, pēc tam arī Varakļānu novada domi). Šajā laikā ir piedzīvoti arī smagi likteņa triecieni, īsā laikā zaudējot divus ļoti tuvus cilvēkus. Modra atzīst, ka šis gads viņai patiešām ir bijis ļoti smags.
Pamazām šķetinot sarunas pavedienu, pārņem gandarījums, ka mūsu vidū ir arī tādi cilvēki, kas nesalūst likteņa pārbaudījumu priekšā, bet, ejot tiem cauri, cenšas rast jaunu piepildījumu savai dzīvei un spēj nenokārt galvu. Modra šajā laikā nav vairījusies no līdzcilvēkiem, mierinājumu radusi arī savos trijos bērnos un mazbērnos, bet vakaros labāk gribējusi pabūt vienatnē, lai neviena priekšā nebūtu jāizliekas būt stiprai arī tad, kad iekšēji sirds lūst. Pārvarēt uzliktos pārbaudījumus viņai palīdz arī aktīvā iesaistīšanās sabiedriskajā dzīvē un kopš 2. jūnija – arī darbs Varakļānu novada muzeja tūrisma centrā.
– Arī savā dzimšanas dienā – 23. jūnijā – strādāšu. Ir paredzēta ekskursija Varakļānu pilī, un jaunlaulātie ir pieteikuši arī speciālu kāzu programmu, kuras noslēgumā viņiem tiks piešķirts grāfa tituls, – sarunā pirms svētkiem atklāja Modra Vilkauša. – Bet es esmu ļoti priecīga, ka man atkal ir darbs, turklāt tādā īpašā vietā, kāda ir Varakļānu pils, kur atrodas arī novada muzejs. Tūrisma informācijas centrā strādāju par izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītāju, bet principā ikdienā ir jādara dažādas lietas arī muzejā, tāpat jāorganizē pasākumi. Taču galvenie pienākumi ir saistīti ar muzeja apmeklētājiem, un būs jāsniedz arī gida pakalpojumi.
Uz darbu novada muzeja tūrisma centrā eju ar prieku, jo šis darbs sasaucas ar manām šābrīža izjūtām un noskaņojumu. Arī aura te ir pavisam cita. Pilī es vienmēr ieeju ar tādu pietāti un bijību. Pirmajā darba nedēļā bija arī dažādi interesanti atgadījumi. Radās pat tāda izjūta, ka pils gari mani pārbauda…
Man patīk Varakļāni, Varakļānu novads – es mīlu Murmastieni, Stirnieni un Varakļānus un domāju te arī pavadīt visu savu mūžu. Man patīk šīs puses cilvēki, no kuriem daudzus esmu jau iepazinusi un daudzus vēl iepazīšu, jo jaunie darba pienākumi tūrisma centrā paver šādu iespēju.
Darbs tūrisma centrā, var teikt, sasaucas ar manu hobiju – mani ļoti interesē vēsture un cilvēku likteņi. Saista gan pati Varakļānu pils, gan Borhu dzimta – pils kādreizējo īpašnieku likteņi, daudzie nostāsti un teikas, kas apvij Varakļānus. Tas viss man ir jāzina un ļoti daudz vēl jāmācās, lai tūrisma centra viesiem interesantāk varētu prezentēt Varakļānu pili, rosinātu viņus to apskatīt un novada muzejam piesaistītu arvien vairāk apmeklētāju.
– Vai pēc saspringtā darba pašvaldībā te tomēr nav nedaudz par klusu un mierīgu?
– Vasarā noslodze, strādājot tūrisma centrā, ir pietiekami liela. Pirmā nedēļa, salīdzinot ar darba ritmu iepriekšējās darbavietās, patiešām likās tāda mierīga, bet nu apmeklētāju kļūst arvien vairāk. Vasaras sezona solās būt radoša. Jau tagad muzejā notiek dažādi pasākumi, kā, piemēram, pirms Jāņiem gatavojam Jāņu ielīgošanas pasākumus, bet 27. jūnijā mums ir pieteikusies pieaugušo un bērnu grupa, kurai būs jānodrošina vakara programma, pārgājiens ar nostāstiem, teikām, pils gariem un spokiem. Ziemā gan šeit ir mierīgāk.
Salīdzinot ar darbu pašvaldībā, te ir pavisam cita atmosfērā. Vairs nav jārisina ikdienišķas sadzīviskas problēmas. Pārsvarā sanāk satikties ar cilvēkiem, kas tūrisma centrā ierodas ar konkrētu mērķi, zina, ko grib Varakļānos apskatīt. Uz pašvaldību vairāk nāk tad, kad ir vajadzīga palīdzība, bet šeit darbs vairāk saistīts ar patīkamo, ar kultūras ļaudīm, zinošiem, izglītotiem cilvēkiem, un tas spārno un dod spēku.
Strādājot tūrisma informācijas centrā, ir ļoti svarīgi būt laipnam, atsaucīgam. Bet arī šajā darbā ir jauni izaicinājumi, virsotnes, uz kurām tiekties. Jādomā, kā piesaistīt tūristus, lai tiem, kas pie mums iegriežas, Varakļānu pils, Varakļānu pilsēta un novads asociētos ar labām atmiņām un vēlmi te atgriezties. Lai tā notiktu, ir jāprot ieinteresēt, bet to var panākt tikai ar komunikāciju – ar smaidu, laipnu attieksmi un zināšanām par sava novada vēsturi un cilvēku likteņiem. Ir gan jārīko sava novada prezentācija, gan jāsūta daudz informācijas uz ārpasauli.
Lai palielinātu novada atpazīstamību, 28. jūnijā piedalīsimies autofotoorientēšanās braucienā „Ražots Madonā", kas aptver bijušo Madonas rajonu un norisināsies Madonas, Cesvaines un Varakļānu apkārtnē, bet tajā piedalīsies ap 60 ekipāžu no visas Latvijas. Varakļānu pils šādā pasākumā reiz ir jau piedalījusies, un tas atmiņā ir palicis kā interesants notikums.
Autofotoorientēšanās brauciena dienā komandām tiks dots uzdevums, būs jāpiedalās fotomedībās. Arī mums šo sacensību dalībniekiem ir jāizdomā kāds uzdevums, savukārt viņiem izvēlētais objekts būs jāatrod un jānofotografē.
Tiklīdz tūrisma centrs šādu informāciju ar aicinājumu piedalīties saņēma, uzreiz nodomāju, ka šī iespēja jāizmanto, jo tā savā ziņā ir arī laba bezmaksas reklāma, atgādinot par savu novadu un piesaistot tam uzmanību.
Šī brauciena laikā dalībniekiem gan nebūs tik daudz laika, lai apskatītu Varakļānu pili, jo būs jāsteidzas uz citiem objektiem, bet varbūt daļā vismaz šāda vēlme radīsies un šeit viņi atgriezīsies kādu citu reizi.
– Kā varējām lasīt Varakļānu novada pašvaldības mājas lapā, uz šo vakanto amatu tūrisma centrā tika izsludināta pieteikšanās. Vai bija jāiztur liela konkurence?
– Pieteikties uz šo amatu izlēmu pēdējā brīdī. Pieteikumu un CV iesniedzu iepriekšbeidzamajā dienā. Cik zinu, pieteikušies bija nedaudz vairāk par desmit cilvēkiem. Sīkāk par to neesmu interesējusies, bet viņu vidū bija pretendenti arī no citiem novadiem. Vismaz ar dažiem es satikos pirms darba intervijas.
– Vai pieteikumu izvērtēšanas komisija uzdeva grūtus jautājumus?
– Droši vien man atšķirībā no citiem bija mazāk jāstāsta par sevi. Mana darba pieredze varakļāniešiem, tāpat vērtēšanas komisijas locekļiem ir labi zināma, zina gan manus plusus, gan mīnusus. Darba intervijā vairāk raisījās diskusija par Varakļānu pils attīstību, kā tai vairāk piesaistīt tūristus. Un bija vēl jāiztulko viens teikums angļu un krievu valodā.
– Ar krievu valodas zināšanām mūsu paaudzei viss it kā skaidrs – tā problēmas nesagādā. Bet kā ir ar angļu valodas prasmi?
– Angļu valodu mācījos skolā, bet visus šos gadus esmu gribējusi šīs zināšanas pilnveidot. Īstenībā angļu valodu tagad es ļoti mācos, lai nepieciešamības gadījumā varētu komunicēties ar tūrisma centra apmeklētājiem arī angliski. Katru dienu cenšos iegaumēt jaunus vārdus. Rudenī ir paredzēts brauciens uz Briseli, kur nebūs tulka – visa saziņa notiks angļu valodā. Tad tā pa īstam varēšu pārliecināties, kāds man ir angļu valodas prasmes līmenis.
Vēl cenšos apgūt arī vācu valodu. Diezgan daudz vārdu jau zinu.
– „Stara" lasītāji jūs vairāk pazīst kā ilggadēju pašvaldības vadītāju. Pirms administratīvi teritoriālās reformas daudzus gadus vadījāt Murmastienes pagasta padomi, savulaik veicāt arī rajona padomes priekšsēdētāja vietnieces pienākumus, bet Varakļānu novada vēsturē esat iegājusi kā pirmā Varakļānu novada domes priekšsēdētāja. Taču – kāda bija pirmā darba pieredze?
– Pirms sāku strādāt pašvaldībā, es skolā mācīju bērnus. Mana pirmā darbavieta ir Stirnienes skola. Vēlākajos gados, kad jau strādāju pašvaldībā, LU pabeidzu juristus, un Rēzeknes Augstskolā esmu ieguvusi arī maģistra grādu tiesību zinātnēs. Strādājot tūrisma centrā, šāda izglītība it kā netiek prasīta, bet juridiskās zināšanas noder jebkurā darbā.
Man ir bijušas vairākas darbavietas. Vispirms septiņus gadus nostrādāju Stirnienes skolā, tad Murmastienē un pēc tam arī Varakļānu pilsētā. Uz Murmastieni pārcēlos tādēļ, ka Stirnienē nebija bērnudārza. Vienīgā iespēja, kā apvienot bērnu audzināšanu ar darbu, bija diennakts grupa Murmastienes bērnudārzā, bet bērniem tas nepatika un viņi pret to skaļi protestēja. Tad astoņdesmito gadu vidū arī nolēmām pārcelties uz dzīvi Murmastienē. Savukārt Varakļānu pilsētā dzīvoju jau trīspadsmito gadu –
kopš 2001. gada.
Tā interesanti ir sanācis, ka esmu dzīvojusi un strādājusi visos trijos tagadējā Varakļānu novada centros. Es labi pazīstu Stirnieni. Man ļoti patīk Stirnienes baznīca, kur es apmeklēju dievkalpojumus un dziedu baznīcas korī. Saikni neesmu zaudējusi arī ar savu mīļo Murmastieni. Un tagad mana dzīve jau trīspadsmito gadu –
kopš 2001. gada – ir saistīta ar Varakļānu pilsētu.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA
AGRA VECKALNIŅA foto