— VUGD VRP Lubānas posteņa vada komandiera vietnieks, virsniekvietnieks EDGARS DAUGULIS visus darbus vienmēr ir veicis ar augstu atbildības sajūtu, gan dodoties izsaukumos, gan ikdienas dežūras laikā, un to pašu vēlas sagaidīt no saviem maiņas biedriem.
Edgars ir ļoti atsaucīgs, un nekad nav atteicies pildīt kādu no uzdotajiem uzdevumiem. Bieži nāk ar savām idejām, kuras realizējot atvieglo mūsu profesionālo darbu, gan arī sadzīviskās lietas. Sava amata pienākumu pildīšanā ir patstāvīgs un uzticams, kā arī aktīvi piedalās jauno ugunsdzēsēju glābēju apmācībā. Tiešām liels prieks, ka šāds cilvēks ir mūsu komandā, — teic Lubānas posteņa komandieris Jānis Sēbriņš.
Edgars Daugulis Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Vidzemes reģiona pārvaldes Lubānas postenī aizvada jau divpadsmito gadu, nesavtīgi sniedzot palīdzīgu roku nelaimē nonākušajiem. Novembrī Edgaram tika piešķirta kārtējā dienesta pakāpe – virsniekvietnieks – pirms termiņa.
– Esmu dzimis Praulienas pusē, vēlāk dzīvoju Ošupes pagastā, bet nu jau astoņus gadus sevi saucu par barkavieti. Pēc profesijas esmu namdaris. Savulaik draugs mani aicināja nākt uz VUGD. Toreiz īsti nebiju tam gatavs, bet pēc pieciem gadiem vēlreiz saņēmu uzaicinājumu pievienoties ugunsdzēsējiem glābējiem. Pirmajā reizē bijām astoņi cilvēki uz vienu vietu. Protams, netiku, bet pēc laika saņēmu atkal aicinājumu nākt strādāt. Kopš 2012. gada oktobra strādāju Lubānas postenī. Kad nācu pieteikties vakancei, man nebija priekšstata, kā šeit norit ikdiena, kāda ir dienas kārtība.
"Labajos laikos" cēlu guļbūves, bet pienāca brīdis, kad īsti nevienam tas vairs nebija vajadzīgs. Izmācījos par biškopi. Vēlāk biju santehniķis. Tur nostrādāju vairākus gadus, līdz nāca aicinājums pievienoties VUGD. Biju noguris no ilgajiem komandējumiem. Gadu nodzīvoju Ludzā, pēc tam tikpat ilgi – Kandavā. Dzīvoju Liepājā, Apē un citur. Kādā brīdī apnika būt prom no mājām.
– Vai atceraties savu pirmo izsaukumu? Varbūt ir palicis atmiņā kāds īpašs notikums, kas saistīts ar ugunsdzēsības un glābšanas darbiem?
– Kad mācījos koledžā, biju klātesošs Zolitūdes traģēdijā. Diennakts tika aizvadīta tur, palīdzot cietušajiem. Šis ir viens no spilgtākajiem notikumiem, un ļoti ceru, ka nekas tāds vairs nebūs jāpiedzīvo. Šis notikums joprojām ir saglabājies atmiņā. To nevar izslēgt. Dievs dod, lai tas ir vienīgais tik traģiskais notikums, kas man paliek atmiņā. Ik gadu novembrī, tuvojoties 21. datumam, daudz par to domāju.
Ir bijuši dažādi notikumi, izsaukumi, bet līdz šim sevi esmu nostādījis tā, lai neņemtu visu sevī. Ja būs pretēji, cilvēks psiholoģiski sabruks, un kas tad strādās? Katrs notikums ir pilnīgi citādāks. Lai arī tas var būt vienkārši ugunsgrēks, bet situācijas būs atšķirīgas.
Manā pieredzē ir arī kuriozi notikumi. Notiekot darbinieku rotācijai, trīs reizes bijuši interesanti gadījumi. Aizvadot pirmo maiņu, trim darbiniekiem bijuši izsaukumi ap pulksten 11 dienā. Divi no tiem bija tepat Lubānā, vienā ielā. Vienā notikumā dega sodrēji dzīvojamās mājas skurstenī, otrā – jumta pārsedze. Katru reizi esmu nosmējis jaunajiem – brauksim uz izsaukumu ap vienpadsmitiem, un tā arī tas ir noticis. Savukārt trešā reize bija, kad autobusa vadītājs mums lūdza novākt koku, kas pārkritis pāri ceļam un traucē satiksmi. Arī šis notikums risinājās ap pulksten 11.
– Uz kādiem notikumiem lubāniešiem sanāk doties biežāk?
– Notikumi ir visdažādākie, lielākoties tie ir ugunsgrēki. Manās maiņās diemžēl ir nācies glābt arī cilvēkus, kas vēlas izdarīt pašnāvību. Ir bijuši divi šādi gadījumi. Tāpat arī meklēšanas darbi, kad cilvēki apmaldās mežos.
Mums, ugunsdzēsējiem glābējiem, jābūt nestandarta domāšanai. Aizbraucot uz izsaukumu, nekad nebūs kā pēc grāmatas. Katrā situācijā jāsaredz, kā darbu izdarīt ātrāk, precīzāk, kvalitatīvāk. Nepavisam nav tā, ka es kā maiņas vecākais tikai pieņemu lēmumu. Es uzklausu komandas biedrus, jo varbūt tieši viņu ideja ir labāka, efektīvāka. Šis ir darbs, kuru veiksmīgi var paveikt, strādājot kopā. Ceturto daļu savas dzīves esam postenī, un komanda jau ir kļuvusi par manu otro ģimeni. Mums ir jābūt saliedētiem. Es viņiem uzticos un domāju, ka viņi uzticas arī man.
– Šķiet, ka šī gada īpašākais notikums Lubānas postenī – jaunas autocisternas saņemšana.
– Tie patiesi mums bija lieli svētki. Ar lielu prieku sagaidījām jauno autocisternu. Kopā ar mums šajā dienā bija arī citi lubānieši. Mēs cenšamies būt aktīvi un iesaistīt arī sabiedrību, sniedzot iespēju nākt ciemos pie mums, iepazīt mūsu darbu, aprīkojumu. Ir lieliskas aktivitātes, Tēvu diena, atvērto durvju diena, un priecājamies par lielo apmeklējumu. Cenšamies piedāvāt dažādas atrakcijas, lai ir interesanti bērniem. Kopš bērnības runājot un rādot, bērni tiek izglītoti. Viņi zinās, kā jārīkojas konkrētās situācijās. Daudzi varbūt pat izvēlas šo profesiju, jo bērnībā bija iespēja apmeklēt kādu VUGD struktūrvienību.
– Kā šobrīd aizrit jūsu ikdiena?
– Notikumi ir viļņveidīgi. Ir laiks, kad saņemam vairāk izsaukumu, tad periods, kad to ir mazāk. Tāpat mums ir nodarbību plāns, pēc kura strādājam. Ikdiena ir ļoti interesanta, un nepavisam nav tā, kā sabiedrība varētu domāt, ka mēs neko nedarām.
Es teikšu, ka šī ir mana misija, uz maiņām braucu ar prieku. Mēs šeit esam tāpēc, lai cilvēkiem palīdzētu, un ir jābūt gatavam jebkurā brīdī reaģēt un doties uz izsaukumu. Protams, es priecājos, ka nav izsaukumu, jo tas liecina, ka nav notikušas nelaimes. Es uzskatu, ka jāstrādā tā, lai cilvēki saprastu, ka viss tiek darīts viņu labā. Darbs ir jāveic kvalitatīvi.
– Kas pašam ir tas dzinulis darbā?
– Teikšu tā, ka alga nav tas svarīgākais, kas motivē nākt uz darbu. Man patīk palīdzēt cilvēkiem. Sieva saka, ka es visiem steidzos palīdzēt. Varbūt tas tāpēc, ka tad, kad man būs nepieciešama palīdzība, to arī saņemšu. Varbūt tas izklausās nedaudz savtīgi. Arī uz ceļa nevaru vienaldzīgi pabraukt garām, ja redzu, ka ir nepieciešama palīdzība.
Man šķiet, ka visi ugunsdzēsēji ir ļoti izpalīdzīgi arī ārpus savu darba pienākumu veikšanas. Spilgts piemērs – rudenī, kad mājai liku jumtu, lielākā daļa kolēģu to palīdzēja uzlikt.
Iespējams, palīdzēšana ir ugunsdzēsēju glābēju misija. Ja tu esi šajā darbā, tad vienkārši ir jāpalīdz.
– Jūsu ģimenē aug trīs dēli. Kā raugāties uz iespēju, ka arī viņi nākotnē izvēlēsies ugunsdzēsēja glābēja profesiju?
– Vecākie dēli, ja izvēlēsies šo karjeru un nāks uz Lubānu strādāt, paspēs to izdarīt kopā ar mani. Bērni ir priecīgi, ka viņu tētis ir ugunsdzēsējs. Mums visiem ir vienādas formas, un aizvadītajā gadā valsts svētkos atbraucām uz posteni, kur mums kopā tapa bilde albumam. Ja bērni izvēlēsies šo profesiju, es noteikti priecāšos!
– Novembrī, valsts svētku mēnesī saņēmāt apbalvojumu. Kādas emocijas tas jums raisīja?
– Šis notikums bija pavisam negaidīts. Pakāpe man pienāktos tikai pēc aptuveni diviem ar pusi gadiem. Katrai pakāpei ir savs termiņš. Par to vispār nedomāju. Darīju savus darbus, pildīju pienākumus, palīdzēju, ja bija nepieciešams. Teikšu godīgi, šo pakāpi nenopelnīju es viens pats, bet gan visa komanda kopā. Es nejūtos tik daudz izdarījis, lai to būtu nopelnījis. Viss, kas tiek darīts, nav dēļ apbalvojumiem. Esmu savā vietā un daru savu darbu. Liels paldies par novērtējumu! Esmu ļoti pagodināts par piešķirto pakāpi. Ir ļoti patīkami, saņemot šādu novērtējumu. Īpašas emocijas raisīja fakts, ka to saņēmu Lāčplēša dienā, lāpu gājienā. Tas bija brīnišķīgs mirklis. Tā bija milzīga emociju gamma.
– Kā relaksējaties pēc darba?
– Brīvā laika patiesībā ir ļoti maz. Paralēli darbam, būvēju māju. Laiks ir jāvelta ģimenei, jo tā ir mana prioritāte. Brīvajā laikā kopā ar komandas biedriem radījām dekorācijas. Viena no tām grezno posteņa sienu, otra uzstādīta Barkavā. Tuvojas Ziemassvētki, un ļoti gribas, lai svētku gaidīšanas laiks ir skaists un gaišs. Posteņa ēku esam izdekorējuši arī ar gaismiņu virtenēm. Pie ēkas ir arī puķu dobe, kas simbolizē vienoto ārkārtējo notikumu izsaukumu numuru 112. Tas ir iekļauts arī Ziemassvētku dekorācijā. Šis ir viens no veidiem, kā mēs veicinām sabiedrības informētību, atgādinot, uz kādu tālruni jāzvana, lai izsauktu palīdzību.
Neteikšu, ka esmu ļoti māksliniecisks, savulaik dziedāju korī un ansamblī. Pirms aptuveni vienpadsmit gadiem pie Sandra Sproģa apguvu ģitārspēli. Spēlēju volejbolu. Pēc astoņiem gadiem esmu atsācis Degumnieku kolektīvā dejot tautiskās dejas. Patīk arī dekoru veidošana. Es vienmēr saku, ja ir vēlēšanās, vienmēr visu var izdarīt.
13.12.2024.