Pirms valsts svētkiem Madonas novada pašvaldība nolēma piešķirt pašvaldības apbalvojumus 44 cilvēkiem, kuru ievērojamais devums novadam nav noliedzams. Viņu vidū ir arī Andreja Eglīša Latviešu nacionālā fonds (valdes priekšsēdētāja MĀRA STRAUTMANE). Valsts svētku laikā sazinājāmies ar Māru Strautmani, kas plašāk pastāstīja par savas ģimenes bēgļu gaitām un dzīvi trimdā. Par fonda, ko Māra Strautmane vada kopš tā dibinātāja – vienas no izcilākajām Latvijas personībām – Andreja Eglīša aiziešanas mūžībā, darbību plašāk pastāstīsim kādā no laikraksta numuriem, tiekoties ar Māru Strautmani klātienē.
– Ko atceraties par laiku, kad vajadzēja pamest Latvijas krastus?
– Biju par mazu, lai pati ko atcerētos no pirmā gada Latvijā un par mūsu došanos trimdā. Abām ar mammu mums bija iespēja doties uz Vāciju ar lielo kuģi „Monte Rosa". Tētis kā žurnālists palika līdz kapitulācijas dienai Liepājā un tad devās pāri jūrai uz Gotlandi kopā ar Andreju Eglīti, Veroniku Strēlerti un daudziem citiem.
Tikai vēlāk, 50. gados, kad sarakstījāmies ar Rīgas vectēvu, uzzināju, cik sāpīga bija mūsu aizbraukšana. Vectēvs rakstīja: „Es tevi aizvedu ratos uz ostu pie liela kuģa. Vecmāmiņa bija vienās asarās un nevarēja atnākt. Tevi izcēlu no ratiem, un tu tik priecīga staigāji ap solu, kur sēdējām, jo nupat biji sākusi staigāt. Mēs nebraucām līdzi, jo vienu reizi jau bijām trimdā Ukrainā Pirmā pasaules karā laikā". Tā mēs šķīrāmies uz visu dzīvi, bet to jau tad nezināja.
Kuģis veiksmīgi nokļuva Vācijā. Bumbas esot kaut kur kritušas, bet mums bija sargeņģelis – tā vienmēr atcerējās mana mamma. Nokļuvām Berlīnē 1944. gada decembrī. Es esot sagādājusi mums istabiņu, jo kādā iestādē, kas piešķīra istabas, es ar kniksi līdz grīdai teikusi „Guten Taaaag!". Vīrietis uniformā aiz galda esot „izkusis", un tā mēs dabūjām istabiņu. Bija atbraukusi arī vecmāmiņa, tēva brālis – mans krusttēvs – un viņa civilsieva, kas bija grūta.
Naktīs uzlidojuma laikā bija jādodas uz patversmēm. Es tikai „attā, attā" un mierīgi sēdēju ratos. Tikai gadiem ilgi man bija šausmīgi bail no pērkona negaisa. Tuvojās fronte, un mūs evakuēja. Nokļuvām Bavārijā, un krusttēvs nonāca slimnīcā. Mēs dabūjām istabiņu pie kādas vācu ģimenes Volkratshofenā. Ieguvu savu pirmo labo draudzeni. Irmi, kas bija par mani gadu vecāka, paņēma mani pie rokas, un tā mēs staigājām dienu dienā. Iemācījos, ka, dzirdot "Auto kommt!", jālec grāvī, jo lielceļš gāja garām mājai. Bija sācies laimīgāks laiks manā īsajā dzīvē. Gājām ar memmīti mežā čiekurus lasīt. Priecājāmies par rudens skaistām lapām. Ēdām vācu tumšo rudzu maizi! Piedzima brālēns, taču krusttēvs nomira. Mamma visu laiku sazinājās ar Sarkano Krustu, lai uzzinātu par vīru, manu tēti. Vienudien pienāca vēstule ar paziņojumu, ka tētis ir dzīvs un dzīvo Zviedrijā. Drīzumā sākām ceļot uz Zviedriju. Mana pirmā skaidrā atmiņa ir par kritienu pa trepēm no trešā stāva pie prombraukšanas. Vēlāk domāju, ka kritu, lai nebūtu jābrauc prom un atkal jāšķiras no mīļiem cilvēkiem. Braucām pie cilvēka, kas ir mans tēvs, lai gan viņu neatcerējos. Zviedrija pieņēma tikai ģimenes locekļus, tādēļ brālēnam ar mammu bija jāpaliek Vācijā. Jau tuvojoties Zviedrijai, notika telefona saruna, kurā tētis satraukts mēģinājis atrunāt mūs no braukšanas, jo „te mūs visus drīz izdos". Zviedrija gatavojās izdot leģionārus un (kā vēlāk uzzinājām) to arī izdarīja. Pārējos gan neaiztika. Nākamā skaidrā atmiņa ir no slimnīcas ar krāsainiem lācīšiem pie baltām sienām. Tur atrados tāpēc, ka biju atteikusies runāt un ēst. Kā tiku apārstēta – vairs neatminos, taču iemācījos pirmos pantiņus zviedru valodā – Dievs, sargi mani, jo esmu vēl maza… Iznākusi no slimnīcas, beidzot satiku savu tēti. Viņš mani aizveda uz meža zemenīšu lauku, un es atsāku runāt.
– Kāda bija dzīve Zviedrijā?
– Kādu laiku bija jādzīvo aukstā vasarnīcā Stokholmas apkārtnē, bet 1947. gadā varējām ievākties dzīvoklī Upsalā. Kāda cita latviešu ģimene izceļoja uz Argentīnu, un mēs tikām pie dzīvokļa. Tā tas notika, trimdā tautieši cits citam palīdzēja. Bērnību atminos kā ļoti laimīgu savas dzīves periodu. Vecāki darīja visu, lai bērniem klātos labi un nekas netraucētu viņiem attīstīties. Bērnudārza nebija, mūs auklēja memmīte. Vasarā gājām uz ģimenes dārziņu. Tur man bija sava dobe, kur varēju rīkoties brīvi. Sētā bija daudz zviedru draugu, bijām tikai četri latviešu bērni. Mājās runājām latviski, bet sētā ar zviedru draugiem – zviedriski. Sestdienās gājām uz latviešu skolu, tas gan ne visiem patika, jo paņēma brīvo laiku, ko varējām pavadīt ar zviedru draugiem. Vasaras pagāja latviešu nometnē. Divus mēnešus dzīvojām latviskā vidē, tāpat kā mūsu vecāki bija darījuši Latvijā. Dziedājām, dancojām, vingrojām, gājām sēņot, lasījām ogas, devāmies pārgājienos visas dienas garumā, spēlējām teātri, basketbolu, volejbolu – un viss, protams, latviski. Jau kā bērni izjutām atbildību par latviešu valodas un tradīciju saglabāšanu, jo dzimtenē tas bija apdraudēts.
Dzīvojām divās paralēlās pasaulēs. Skola un darbi piederēja zviedru pasaulei, pārējā ilgus gadus bija latviešu pasaule. Tētis spēlēja teātri Mārtiņa Zīverta vadībā, mamma dziedāja Reitera latviešu korī. Brālis spēlēja basketbolu. Braucām uz bērnu svētkiem, jaunatnes dienām, vēlāk uz dziesmu svētkiem. Avīzes, grāmatas – latviešu valodā. Visam cauri spīdēja sapnis par Dzimteni un ka drīz varēsim braukt mājās.
Kā bērni nesapratām mūsu vecāku sāpi un ilgas. Neziņa par to, kas notika ar tiem, kuri palika Latvijā, ļoti mocīja. Vecāki jau to visu prata no mums slēpt. Kad 50. gados varēja sākties sarakste ar radiem Latvijā, tad gan vairs neko neslēpa. Katru gadu sūtījām pakas radiem. Zviedrija ļāva kādu summu atvilkt no deklarētiem nodokļiem par paku sūtīšanu.
Man ļoti gribējās satikt Rīgas vectēvu, jo viņš man rakstīja tik mīļas vēstules. Rakstīja, ka lepojas ar mani, ka man ir laba latviešu valoda un ka man labi iet zviedru skolā. Otrs vectēvs mira pēc manas nākšanas pasaulē, tā ka Valgundē mums neviena nebija. Memmīte ļoti gribēja braukt uz Latviju pie savām māsām. Nesanāca, nevarēja. Vienā vēstulē savam dēlam Vācijā, kurš strādāja latviešu raidījumos Minhenē, viņa raksta, ka ļoti vēlas braukt mājās. Mazbērni ir lieli un paši tiek galā. Māra – es – māk ēst gatavot, kad grib. Lasot šos vārdus, man vēl šodien viņas ļoti žēl. Smagi apzināties, ka es neko par to nezināju un neiedomājos.
Mēs, latvieši, pēc izskata neatšķīrāmies no zviedriem. Bet es ar savu vārdu gan atšķīros. Zviedru valoda „māra" ir tikpat kā lamu vārds. „Mara" ir murgs, kas traucē miegu, ļauna kaķene un „velna vecene". Mēs, Māras, tikām apsaukātas, bija draudzenes, kurām vārdu mainīja uz Mārit, Mārite. Bet mani vecāki mani stiprināja, sakot: „Tu esi Māra, skaistākais vārds, latviešu dieviete. Neskumsti, paskaidro viņiem par savu vārdu un esi lepna par savu izcelsmi!"
Mūsu vecākiem jāsaka paldies, ka viņi saglabāja latviešu valodu, nepadevās brīžos, kad viens otrs bērns sestdienu rītos negribēja doties uz latviešu skolu. Katru gadu sarīkoja valsts svētkus un mudināja mūs organizēt un piedalīties dažādos latviešu sarīkojumos. Tas viss bija pamats, uz kura jauniešos attīstījās iesaistīšanās informācijas izplatīšanā par apstākļiem okupētajā Latvijā. Notika demonstrācijas, atbalstot mūsu disidentus, vēršoties pret deportācijām, pret padomju okupācijas varu Baltijas valstīs, pret padomju varas izrēķināšanos ar ungāriem un čehiem. Trimda Zviedrijā bija daudzveidīga un dzīva. Tā bija politizēta, notika asas diskusijas starp dažādu politisko uzskatu pārstāvjiem. Arī kultūras dzīve bija attīstīta, jo šeit bija ne mazums mākslinieku, dzejnieku, rakstnieku. Kūsāja arī akadēmiskā dzīve. Latvijas tuvums darbojās kā pievilkšanas spēks, kas veicināja daudzu tautiešu no citām mītņu zemēm apmešanos Zviedrijā, Stokholmas apkārtnē. Daudzi iepazinās, apmeklējot kopīgus trimdas pasākumus, piemēram, dziesmu svētkus, iemīlējās un apmetās dzīvot šeit, Latvijas tuvumā.
– Neraugoties uz Latvijas okupāciju, jums tomēr izdevās apmeklēt dzimteni.
– 70. gados beidzot radās iespēja ierasties pie radiem Latvijā. Vīzas izsniedza Padomju Latvijas pārstāvniecība Stokholmā, un ne vienmēr tās apstiprināja. Pēc iespējas tika ņemtas līdzi latviešu grāmatas, avīzes, informācija. Muitā gan to visu varēja atņemt, bet ne jau visu atrada, kur nu katrs bijām paslēpuši „karstus" materiālus. Mani vienreiz turēja aizdomās par mikrofilmu slēpšanu savos toreiz kuplajos matos, ko noturēja par parūku, un lika man parūku sukāt. Ne tā bija parūka un matos kaut kas bija apslēpts. 80. gados, manot nosacīti „pavasarīgus" vējus austrumos, politiskā aktivitāte trimdā dzīvojošo latviešu vidū pieauga. Stokholmā noorganizēja „Brīvības kuģi", nodibinājām „Helsinki 86" atbalsta grupu, kas arī darbojās kā informācijas izplatītāja. Veicām akcijas, prasot atbrīvot mūsu Sibīrijā ieslodzītās latviešu brīvības balsis – Gunāru Astru, Lidiju Doroņinu-Lasmani un citus. Vēlāk nodibinājām LNNK pārstāvniecību (ārpus Latvijas – katram gadījumam).
Kad brīvības zvans noskanēja, izjutām, ka tāds kā smagums nokrīt no pleciem. Bijām veikuši bērnībā apzināto uzdevumu saglabāt latviešu valodu, identitāti, tradīcijas līdz tai dienai, kad Latvija būs atkal brīva.