AGNESE CAUNE ir Madonas BJSS Biatlona nodaļas vadītāja un biatlona trenere, arī Latvijas jaunatnes izlases trenere.
2002. gadā pabeigusi Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju, iegūstot sporta pedagoga specialitāti ar visu izglītības pakāpju sporta skolotājas un slēpošanas treneres kvalifikāciju. Madonas sporta skolā Agnese Caune uzsāka strādāt no 2013. gada par slēpošanas treneri, taču biatlons, ar ko savulaik nodarbojās pati, ir aizrāvis arī viņas audzēkņus, kam likti pamati slēpošanā jau bērnudārzā.
Nesen aicināju Agnesi Cauni uz plašāku sarunu.
– Madonas Valsts ģimnāzijas 9. klases izlaidumā absolventu vidū bija daudz biatlonistu, tāpēc interesē, kas būs turpmāk?
– Katram jau sākotnēji ir cita doma, katrs iegulda savu laiku un darbu ļoti dažādi. Kādam ir svarīgi rezultāti, cits iet uz treniņnodarbībām tikai kā uz pulciņu, lai fiziski nodarbotos ar sportu. Protams, ikvienam arī kādu reizi izdodas uzvarēt, ir rezultāti, bet nav nolūka kļūt par sportistu. Daļa sākotnēji atnāk uz treniņiem vai nu kopā ar vecākiem, vai draugiem, un neiedomājas, kāpēc to dara, bet vēlāk tas, ko dara treniņos, pāraug profesionālajā sportā. Ir arī tā, ka kādam tieši otrādi – kaut kas neizdodas, neiet, kā bija iedomājies, un visa interese beidzas. 9. klases izlaidumā dzirdēju, ka daži vēlas savu dzīvi saistīt ar profesionālo sportu, vēlētos mācīties, lai kļūtu par treneri. Tas iedvesmo.
– Kā izveidojās grupa "Caunes Team"?
– Sākums bija pirms 11-12 gadiem. Lielākā daļa meiteņu apmeklēja vienu grupu bērnudārzā. 4-5 gadu vecumā prieka pēc paslēpojām, bet pēc dārziņa uzreiz bija jautājums, ko darīsim tālāk. Tad Madonas sporta skolā izveidojām grupu, sākām strādāt. Bija, kas aiziet, bija, kas pienāca klāt, bet kodols ir no bērnudārza vecuma.
Šobrīd arī mūsu grupā neiet viegli, jo esam sasnieguši 16 gadus, kas ir īpašs vecumposms, pusaudži. Līdz ar to kādai vairs neredz to dzirksteli acīs vai ir apnicis, jo nav tas rezultāts, kādu ir iedomājušās, sākas citas intereses. Viena mūsu audzēkne brauks uz gadu apmaiņas programmā uz Ameriku mācīties. Pamatkodols jau paliek – Dārta, Alise, Luīze, Keita, kas turpinās mācības Madonā, līdz ar to turpināsim trenēties. Reizēm, kad nolaižas rokas, tās vajag pacelt. Atlases sacensībās rodas iespēja tikt uz nometnēm. Kad ir iespēja patrenēties junioru un jauniešu izlasē kopā ar citu treneri un citiem sportistiem, tas nāk tikai par labu. Mēs vēl skaitāmies sīkās, jo visu laiku ir jāsacenšas ar vecākām. Jauniešu grupā (dzim. 2007.-2010. gadā) skaitāmies jaunākās, skatīsimies, kā mums ies. Nemetam plinti krūmos – ja ne šogad, tad nākamgad.
– Kāda bija pagājusī ziemas sezona?
– Manuprāt, mums sanāca laba sezona. Decembrī sniega nebija, sacensības notika Igaunijā, kas beigās izvērtās kā vienīgā atlase uz pasaules jauniešu un junioru čempionātu, kur mūsu meitenes Luīze Miglone un Alise Plāte bija stiprākas par vecāko grupu meitenēm. Vienīgais Latvijas kausa posms notika Madonā, kur Dārta Šķēle izcīnīja 1. vietu, Lāsma Marta Beķere – 3. vietu, Helēna Roštoka – 4. vietu. Keita Patrīcija Kolna piedalījās Eiropas jaunatnes ziemas festivālā.
2008./2009. gadā dzimušo jauniešu grupa ir ļoti spēcīga, kas apgrūtina konkurenci tikt tālāk, bet, ja nav konkurences, nav arī attīstības, te visu laiku ir, uz ko tiekties.
– Mazo, kas grib slēpot, ir daudz. Kurā brīdī notiek izvēle – biatlons vai slēpošana?
– Sporta skolu sistēmā pirmajā gadā bērni uzsāk tikai nodarboties ar sportu, bet mums ir tā, ejam uz konkrētu sporta veidu pie konkrēta trenera. Protams, 6-7 gadu vecumā bērns nesāks uzreiz ar biatlonu nodarboties. Pati jau no sākuma zināju, ka vēlos, lai mana meita Dārta apmeklētu biatlona treniņus, arī visas draudzenes uzsāka treniņus. Pēc noteikumiem tikai no 12 gadu vecuma var sākt piedalīties biatlona sacensībās ar šaušanu.
Pašiem ir jāveido grupa, un nākamie audzēkņi nāk pie tā trenera, pie kura vēlas. Protams, domas atšķiras, un mazā pilsētā viens stāsta to, otrs – citu. Lielā mērā tas ir atkarīgs no trenera, cik tālu var bērnus ieinteresēt. Tas nav tikai trenera darbs, esmu trenere, menedžere, psiholoģe un visi pārējie vienā personā. Pašai vērtīgi bija IBU kursi, iepazinos ar treneriem, un, kad aizbraucu uz PK posmu, jūtos kā savā virtuvē. Tad arī saprotu, ka saviem audzēkņiem varu dot vēl daudz vairāk zināšanu. Citreiz liekas, ka neņem, pat atgrūž, un tad ir žēl. Palikt par sacīkšu zirgu arī nevajag. Tagad daudz strādāju arī ar māsām Buliņām un viņām stāstu, ka ir zirgi, kas smagi strādā un uzar lauku, bet ir sporta zirgi, kurus katru dienu masē, mazgā, lai vienreiz noskrietu sacensībās un saņemtu medaļu.
– Kā izdodas noorganizēt nometnes?
– Ja grib ko sasniegt, ir jābūt kādam rezultātam. Tiem, kam ir rezultāti, ir vienkāršāk saņemt finansiālu atbalstu. Cik ir iespējams, finansējumu piešķir sporta skola. Arī Somijas nometnei transportu un dzīvošanu nosedza sporta skola, pateicoties vecāku finansiālajam atbalstam, paši rūpējāmies par ēšanu, gatavojām visi kopā, jo dzīvojām tādos apstākļos, kur ir arī virtuve. Finansējums vajadzīgs ne jau tikai nometnēm. Kā ikvienā sporta veidā, arī biatlonā ir svarīgs arī kvalitatīvs inventārs, patronas. Mēs jau gribētu vairāk trenēties šaušanā, taču nosaka patronu limitu, kas ir mazs. Problēma ir, kā sadalīt, kam pienāktos vairāk, vai dalīt pēc nopelniem, bet trenēties vajag visiem. Bieži vien labākie jūtas apdalīti. Parasti jau saka, kāpēc kaut kur jābrauc, var taču trenēties tepat "Smeceres silā". Mēs tepat esam visu laiku, zinām trasi, katru līkumu, visus apstākļus, un tā ir viena un tā pati bildīte, ikdienas rutīna. Jebkuram sportistam vai nu slēpošanā, vai rollerslēpošanā kaut vai fizisko treniņu ietvaros ir svarīgi mainīt trases reljefu, virāžas, pagriezienus, līkumus. Biatlonā ir svarīgi atrasties arī citā šautuvē, katrā var kas atšķirties, ir jāpiešaujas. Arī treniņu darbs, trenējoties nometnē, ir citādāks. Mums notiek rīta rosme, treniņi divas reizes dienā, vakaros ir tukššaušanas vai tīrām ieročus. Mājās esot, visi pēc treniņa ātri dodas uz mājām.
– Kādreiz esi bijusi aktīva biatloniste. Vai atceries, kā sāki nodarboties ar sportu?
– Neatceros, kurā klasē tas bija, bet pa kluso sāku iet līdzi brālim uz treniņiem, viņš (Ivo Caune) trenējās pie Jura Granta. Pēc tam izlasīju sludinājumu, aizgāju pieteikties uz treniņiem pie Ivara Petzāla, biju vienīgā meitene. Viņš centās mani atrunāt: "Ko tu, vienīgā meitene, skriesi ar šauteni plecos, atrodi vēl kādu." Atvedu uz treniņu vēl dažas draudzenes. Vidusskolā treneris bija Egils Ziņģītis. Beidzot skolu, biju kopā ar Latvijas izlasi, kopā ar treneri Vitāliju Urbanoviču, Oļegu Maļuhinu, Ilmāru Brici vasarās braucām uz nometni Otepē, lai trenētos. Tas bija par saviem līdzekļiem. Pēc skolas uzreiz sāku strādāt. Tagad, kad pati esmu biatlona trenere, cenšos atcerēties, kā jutos, kad nebija tāda trenera, kas par mani pastāvētu. Negribu teikt, ka kādreiz nebija gudru treneru, bet neatceros, ka kāds būtu licis vingrināt dziļo muskulatūru. Mēs tagad darām visu – spēka vingrošanu trenažieru zālē, vienreiz nedēļā vingrojam spoguļu zālē, kas noder kustību mobilitātei, stājai, strādājam daudzpusīgi. Mums ir svarīgi arī pareizi skriet, kaut jāapgūst slēpošanas tehnika, kam vairāk veltām laiku. Varbūt visa kā ir par daudz, bet gribu iedot savām meitenēm to, kā savulaik pietrūka man. No daudz kā atsakāmies, lai tikai būtu sportam. Man nav žēl nopirkt jaunas botas meitai, jo zinu, ka viņa skries. Savukārt citi aizbrauc uz Turciju, mēs nē, jo visa nauda aiziet sportam. Ceru, ka atdeve tam visam ir.
– Pati arī šauj, piedalies pasaules čempionātā sportingā?
– Ir palicis pavisam grūti visu apvienot, jau gribēju mest pie malas. Pirms diviem gadiem atpaliku tikai viena šķīvīša attālumā no 3. vietas un nodomāju: – Tātad es vēl varu. Braucu uz čempionātiem jau 20 gadus, un tas ir finansiāls ieguldījums, ko varbūt vairāk vajadzētu ieguldīt bērnos, nekā visu laiku šaut gaisā. Lai precīzi šautu, jātrenējas ir visu laiku. Ja zinu, ka braukšu uz pasaules čempionātu, ir jāatrod laiks treniņiem, pati veidoju plānu, cenšos to izpildīt, jo zinu, ka, ieguldot darbu, rezultāts būs, ja paveiksies, tad – pavisam labs. 2024. gada Pasaules kausa posmā Compak sportingā man tika uzvarētājas lauri.
Šogad šauju visai maz, bet ir mērķis piedalīties pasaules čempionātā Francijā.
01.08.2025.