Janvāris nu jau 25 gadus ir iekalts tautas atmiņā ar vienotību, pretimstāvēšanu un nevardarbīgas pretošanās izrādīšanu 1991. gada barikādēs Rīgā. Uz tām, atsaucoties Latvijas Tautas frontes (LTF) aicinājumam, devās arī daudzi Madonas un bijušā Madonas rajona iedzīvotāji. Neatkarības pasludināšana un tās aizstāvēšana bija likumsakarīgs turpinājums 80. gadu otrajā pusē iedegtajai tautas atmodas dzirkstij, kas rezultējās Tautas frontes izveidē. Madonas rajonā LTF aktivitātes tolaik koordinēja VELTA LĪVIJA MIĶELSONE, kas nu pēc 25 gadu prombūtnes ir atgriezusies uz dzīvi Madonā.
– Kā savulaik iesaistījāties LTF?
– Tas nāca diezgan nejauši. 1988. gada vasarā „Starā" izlasīju, ka Madonas kultūras namā notiek pirmās tikšanās. Tobrīd aktivitātes vairāk bija ideju līmenī, taču Rīgā kustība jau bija sākusies. Nāca Mavrika Vulfsona runa Radošo savienību plēnumā – pirmais publiskais paziņojums par Baltijas valstu okupācijas faktu, kas daudzos izraisīja spēcīgas emocijas. Kustība visā valstī sāka uzņemt apgriezienus, un arī Madonā aizvien vairāk cilvēku sāka aktivizēties, faktiski tā īsti vēl neapzinoties, kas notiks tālāk. Šajās ideju apspriedēs pamazām sāka veidoties cilvēku kodols, kuri varētu aktīvāk darboties LTF. Biju pārsteigta, ka šiem aktīvistiem tiku pieskaitīta arī pati. Acīmredzot ar savu līdzšinējo darbību radīju citos aktīvistes iespaidu. Arī pēc rakstura visu dzīvi esmu aktīvs cilvēks. Sākotnēji darbojāmies Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja ēkā, kas atradās Valdemāra bulvārī. Tā kā strādāju darbā, kas saistīts ar apdrošināšanu, brīvā laika netrūka, tādēļ piesolīju savu palīdzību vairākos organizatoriskos darbos. Vispirms noorganizējām LTF Madonas rajona nodaļas dibināšanas konferenci. Vēlāk piedalījos arī LTF dibināšanas kongresā Rīgā. Pēc kāda laika izdomājām, ka koordinācijas centram nepieciešamas atsevišķas telpas, jo ikdienā traucējām darbu muzeja darbiniekiem. Sāku interesēties, kur Madonā būtu pieejama kāda neliela telpa. Atradām to pasta nodaļas ēkā, otrajā stāvā. Tā bija maza, aptuveni 9 kvadrātmetrus plaša istabiņa, kas pasta darbiniekiem nebija nepieciešama. Pasta vadība mums atļāva tur iekārtoties, un arī Žanis Bezmers, viens no LTF Madonas rajona nodaļas spilgtākajiem līderiem, piekrita. Telpās veicām nelielu remontiņu, un tā tika izveidots pirmais LTF Madonas rajona nodaļas koordinācijas centrs, ko vadījām divatā ar Valdu. Ieguldījām daudz darba, lai koordinācijas centrs izveidotos kā gana nopietna organizācija. Nepārtraukti uzturējām saikni ar Rīgu, uz turieni devos vismaz divas reizes mēnesī. Piesaistījām jaunus aktīvistus. Tika ierosināta arī biedra naudas maksāšana, tās savākšanu un nogādāšanu Rīgā organizējām. Visā rajonā tobrīd bija aptuveni 4000 LTF biedru. Katrā pagastā (tajā laikā – ciemā) bija Tautas frontes grupas ar saviem līderiem. Šādas grupas tika veidotas arī kolhozos, padomju saimniecībās un lielākajās iestādēs. Kopumā rajonā tādu grupu bija aptuveni 90. Reizi mēnesī rīkojām plašākas, kā tolaik tās dēvējām – domes sapulces. Mans uzdevums bija visas šīs aktivitātes koordinēt. Devos arī uz LTF 2. kongresu. Pēc kāda laika Žanis Bezmers ierosināja, ka koordinācijas centra darbiniekiem vajadzētu noteikt konstantu algu. Tas tika atbalstīts, un es varēju pamest darbu apdrošināšanā un koordinācijas centra vadīšanai pievērsties jau profesionāli. Nodaļas aktivitātēm paplašinoties, radās iecere izdot avīzi „Madonas Atmoda". Koordinācijas centra uzdevums bija savākt publikācijas ievietošanai laikrakstā. „Madonas Atmodas" izdošanā aktīvi iesaistījās Jānis Simsons. Kopā ar viņu tipogrāfijā parakstījām avīzes, kas vēlāk aizceļoja pie LTF aktīvistu grupām visā rajonā, signāleksemplāru. Atskatoties uz koordinācijas centra vadīšanas periodu, varu teikt, ka tas bija lielisks laiks, ko raksturo spēcīga saliedētība tautfrontiešu vidū, jo mērķis mums visiem tolaik bija viens kopīgs. Arī pats organizatoriskais darbs man ļoti patika. Varu teikt līdzīgi kā Ivars Godmanis, kas minēja, ka fizikā neizjuta aicinājumu, taču LTF, kaut arī bez priekšzināšanām, bijusi viņa īstā skatuve. Tā arī man organizatoriskie pienākumi bija tie, kurus pildot jutu, ka man tas padodas.
– Kāds tolaik bija noskaņojums sabiedrībā?
– Mūsu LTF nodaļā neieklīda citādi domājošie. Tie, kas bija aktīvisti, arī bija līdz kaulam aktīvi. Pēc tam, kad Vulfsons bija paziņojis par okupācijas faktu, daudzi cilvēki pat neapzinājās, kas notiks tālāk, kad būsim atbrīvojušies no Krievijas virsuzraudzības, taču bija skaidrs, ka ceļš ir viens – mums jābūt brīviem un jābūt saimniekiem savā zemē.
– Jūsu darbs neapsīka arī barikāžu laikā.
– Pati palepoties ar to, ka būtu bijusi barikādēs, diemžēl, nevaru. Biju gatava ar kādu no autobusiem doties uz Rīgu, taču tautfrontieši mani uz tām nelaida. No aptuveni 90 grupu vadītājiem vairākums bija vīriešu, un viņi teica – tu mums esi vajadzīga Madonā – koordinācijas centrā. Kopā ar kolēģi organizējām daudzus pasākumus, un arī Madonas rajona cilvēki bija ļoti aktīvi. Autobusus piedāvāja gan „Lauktehnika", gan daudzi kolhozi, kas pat stāvēja rindā, lai vestu grupas uz Rīgu. Tie, kas paši nebrauca, nesa sviestmaizes, siltas segas un cimdus, jo togad janvārī gaisa temperatūra bija ļoti zema. Pat tad, kad pienāca ziņas par apšaudēm un nogalinātajiem, nedzirdēju nevienu sākām – nebraukšu, jo bail no nāves. Cilvēkos bija liels entuziasms. Nevaru apgalvot, ka tas bija saistīts tikai ar nacionālo patriotismu, jo tolaik cilvēkus, kas devās uz barikādēm, nešķiroja pēc nacionālās piederības. Brauca gan latvieši, gan daudzi Madonā dzīvojošie krievi un baltkrievi. Jutām cilvēku vidū spēcīgu saliedētību.
– Ziņas par apšaudēm un to upuriem droši vien radīja uztraukumu?
– Līdzīgi karadarbībai Ukrainā un pēdējās nedēļas laikā notikušajām apšaudēm Parīzē, tas likās kaut kas neticams. Neticējām, ka kaut kas tāds var notikt Latvijā, ka var nonākt pat līdz karam. Pārdzīvojums bija, taču ne mirkli nejutos tā, ka nu viss jāpamet un jādodas slēpties mežā. Daudz lielākas bailes izjutu jau vēlāk – augusta puča laikā, kad jau biju pārcēlusies uz dzīvi Rīgā. Gan sabiedriskajā transportā, gan veikalos attieksme no krieviem bieži vien bija vulgāra, pat naidīga. Mēbeļu nama pārdevēja, kad vērsos pie viņas latviešu valodā, pat pateica, lai runājot cilvēku valodā. Iepriekš tik naidīga attieksme nebija manāma. Bija tāda izjūta, ka daudzos cilvēkos valda noskaņojums – „nu mēs jums parādīsim un noliksim visus savās vietās". Nevaru apgalvot, ka tāds noskaņojums bija vairumam krievu tautības iedzīvotāju, arī starp latviešiem gadījās ekstrēmisti, taču noskaņa tolaik bija baisa.
– Kurā brīdī nolēmāt paiet malā no LTF aktivitātēm?
– Pagāju malā, kad sapratu, ka man kā koordinatoram daudz ko darīt vairs nav atlicis. Tas bija arī brīdis, kad sākās šķelšanās un strīdi LTF Madonas rajona nodaļā. Bija krasas atšķirības domās un rīcībā, kā arī sākās asa cīņa par krēsliem, kam pati vienmēr esmu bijusi pretiniece. Var pat teikt, ka demisionēju pret mani izdarītā spiediena dēļ. LTF šķeļoties dažādos politiskos spārnos, sevi sāka parādīt politikas neglītā puse. Daudziem nebija pieņemams tas, ka savos uzskatos vairāk biju internacionāliste, nevis galēja nacionāliste. Pati atkāpšanās notika 1991. gada vasarā. Visai drīz pārvācos dzīvot uz Rīgu, taču
nu – pēc gandrīz 25 gadiem – esmu atgriezusies Madonā. Lai kāds būtu vērtējums par sociālisma periodu, nevar noliegt, ka tolaik sabiedrība kopumā bija draudzīgāka un bija jūtama lielāka kopības izjūta. Tagad cilvēku starpā ir milzīga distance, kuru dažkārt var, bet ļoti bieži nav iespējams pārvarēt. Draudzīgums ir pazudis, un sabiedrībā tas diemžēl ienes negatīvas iezīmes, no kurām viena ir liels vientuļo cilvēku daudzums.
– Kas, jūsuprāt, bija tautas Atmodas galvenais dzinulis – neapmierinātība ar ekonomisko situāciju republikā vai brīvības apspiešana?
– Manuprāt, noteicošais bija dažu krievu ekstrēmistu bravūrīgā uzkundzēšanās, ko izjutām ikdienā. Protams, raugoties uz tā laika procesiem globāli, ekonomiskie faktori bija ļoti nozīmīgi, taču Latvijā tas lielā mērā bija attieksmes jautājums, ko arī pati savulaik piedzīvoju. Biju otrā dēla gaidībās un, kā jau tolaik pieņemts, stāvēju rindā pēc produktiem. Citi cilvēki teica, lai nestāvu – eju bez rindas, taču kāda krievu sieviete, izgāzusi krūtis, mani nospieda malā, uzsākot strīdu un beigās vēl pieminot – mēs jūs iekarosim! Nevar tā rīkoties. Ja tu aizej uz otra mājām – nevari diktēt savus noteikumus. Tiem ir vai nu jāpakļaujas, vai jāstāv mierā. Manuprāt, daudzi lielie strīdi un naida izpausmes pasaulē ceļas no tā, ka dažādu cilvēku un cilvēku grupu starpā nav saderības. Šī nesaderība iezīmējas jau pašu valstu līderu vidū. Aplūkojot to kontekstā ar mūsu Atmodu, jāpiebilst, ka saknes tai meklējamas Anglijā, kad Tečere, tiekoties ar Gorbačovu, viņam teica – „klausies, Mihail, jums tur Krievijā kaut kas jāmaina". Šo līderu starpā bija saderība, un Tečere bija tā, kas iedrošināja uz pārmaiņām. Pretēja situācija vērojama pasaulē šobrīd, kad lielvalstu līderi cits citam nesimpatizē. Nevar aizmirst arī reliģiskās atšķirības, kas ir viens no lielākajiem naida iemesliem. Mēs nevaram izprast, kā reliģijas vārdā gaišā dienas laikā pilsētas centrā iespējams nogalināt neapbruņotus cilvēkus. Savā mājas lapā daudz esmu rakstījusi par Putina fenomenu. Jau 2011. gadā prognozēju, ka drīzumā jānotiek vai nu revolūcijai, vai karam. Dažus gadus vēlāk redzam, ka piepildījās otrā prognoze.
AGRA VECKALNIŅA foto