Ar sēlisko izlokšņu pētnieci MAIJU POIŠU tiekamies viņas mājīgajā dzīvoklī Rīgā. Tieši tur, savulaik vēl cilvēku pārbāztajā komunālajā mītnē, neliela istabiņa tika ierādīta 1955. gadā no Sibīrijas pārnākušā dzejnieka Jāņa Medeņa četru cilvēku ģimenei.
Maija Poiša ir dzejnieka Jāņa Medeņa meita, un viņas saknes ir Praulienas pusē. Šoreiz gan tiekoties runājam par latviešu valodas izlokšņu bagātību, jo Maija Poiša ierakstu izdevniecības "Upe" tikko klajā laistajā kompaktdiskā "Viena zeme, vieni ļaudis, nav vienāda valodiņa" ierunājusi sēlisko izlokšņu paraugu.
Izdevums "Viena zeme, vieni ļaudis, nav vienāda valodiņa", kurā iekļauti trīs CD, ir unikāls izdevums, kas satur aptuveni 100 dažādu latviešu valodas izlokšņu paraugu. Teicēju atmiņu stāstījumi noklausīti dažādās Latvijas pusēs un aptver daudzveidīgus tematus. Ierakstos izskan dažādas izloksnes, kuras vēl tiek lietotas vai nesen bija dzirdamas runājam. Ieraksti veikti vairāku gadu desmitu laikā, tomēr vairums ir no pēdējiem desmit gadiem. Daudziem teicējiem izloksne ir vienīgā viņu latviešu valoda. Dzimtu izloksnes runātāju stāsti apkopoti A un B diskā, C diskā izskan dzīves gaitā apgūtu izlokšņu paraugi un daiļrunātāju lasīti teksti.
– Es šī albuma C diskā ierunāju tekstu Praulienas izloksnē par čigāniem, kuri Mārtiņos un Ziemassvētkos gāja riņķī pa kaimiņmājām, – stāsta Maija Poiša. – Šo izloksni esmu apguvusi no bērna kājas uz savu vecvecāku valodas bāzes. Varu piekrist, ka uz dziesmām un izloksnēm man ir laba atmiņa, uz citu gan ne – ne vienmēr varu pateikt, kur nolikts lietussargs vai manas dzīvokļa atslēgas.
– Kā īsti aizsākās interese par latviešu valodas izloksnēm?
– Mācījos Jēkabpils vidusskolā, mamma bija skolotāja, tētis bija arestēts Kurzemes katlā (1946. gadā padomju okupācijas iestādes dzejnieku Medeni apcietināja un ieslodzīja. Padomju tiesa Jānim Medenim piesprieda desmit gadu ieslodzījumā Gulaga soda nometnē, ko viņš izcieta Noriļskā. – Aut.). Mēs ar mammu un jaunāko māsu Mirdzu dzīvojām pie mammas audžumāsas Martas. Māsu piecpadsmit gadu vecumā arestēja par pastāvošās iekārtas gāšanu (viņa bija uzzīmējusi karikatūru, kur lietot Staļina konstitūciju – mazmājiņā, un kopā ar trim citām meitenēm no Jēkabpils vidusskolas to salīmējusi uz Staļina pieminekļa). Māsu apcietināja, mammu atlaida no skolotājas darba, man teica, lai no skolas eju prom. Mammas paziņa palīdzēja tikt Lielvārdes vidusskolā, ko arī pabeidzu, bet tad nevarēju iestāties augstskolā. Iesniegumā universitātei 1952. gadā biju uzrakstījusi, ka tēvs un mamma dzīvo šķirti, māsa strādā. Nebiju melojusi, jo māsa strādāja Mordovijā, bet viņi pa diviem mēnešiem to bija uzoduši, un es no augstskolas biju laukā kā korķis. Tā kļuvu par krāvēju sovhoza noliktavā, kur sabojāju veselību, visus savus kaulus. Man bija 18 gadu, noliktavā bija jākrauj dzelžu dzelži…
Augstskolā iestājos tikai 1957. gadā. Pie izlokšņu pētīšanas tiku tā, ka jau pirmajā gadā dialektoloģijas pasniedzēja, Latvijas Universitātes profesore Marta Rudzīte, kam par godu izdots minētais albums "Viena zeme, vieni ļaudis, nav vienāda valodiņa", ieklausījās, ka runāju kāpjošajā intonācijā. Viņa vaicāja, no kuras puses esmu ienākusi. Kad uzzināja, ka esmu no Praulienas, Marta Rudzīte sāka mani apmācīt individuāli. Teica, ka man ir laba auss, un sūtīja uz dzimto pusi pierakstīt teicējus. Magnetofona tolaik nebija, viss bija jāraksta ar roku.
– Vai vietējie cilvēki saprata, ko no viņiem prasa?
– Man laimējās, jo Arnolda Elksnīša māte, mana teicēja, nenobijās. Viņa dzīvoja netālu no Lazdonas draudzes (tagad Vistiņlejas) kapiem. Starp citu, "Vistiņlejas kapi" ir nepareizi teikts, tāds nosaukums radās vien padomju laikā, pirms tam bija Lazdonas draudzes kapi, kur guļ arī mani vecāki un vecvecāki. Lazdonas draudzes vecos kapus atklāja pats Andrievs Niedra.
Mana pirmā teicēja bija jauka sieviete, bagātu valodu, un tā arī turpmāk ik vasaru braucu pie teicējiem. Mūs apmācīja pasniedzējs Jānis Kušķis. Viņš sarunāja, ka vienu vasaru dzīvojam Mārcienas skolā un ejam pie turienes teicējiem. Bet Kušķis mācīja nepareizi, viņš turējās pie tradīcijas un teica, ka sēliskajās izloksnēs visur lietojama kāpjošā intonācija. Tomēr Lazdonā un Praulienā ļaudis runāja ar krītošo intonāciju. To varēja pierādīt tikai tad, kad radās magnetofons un teicējus varējām ierakstīt.
Izlokšņu pierakstos man daudz palīdzēja arī mamma. Ir vairākas burtnīcas, kurās mamma rakstīja no savas atmiņas.
– Vasaras praksēs paveiktais atspoguļojās kursa darbos, bet par ko rakstījāt diplomdarbu?
– Jau kā studente piedalījos Eiropas lingvistiskā atlanta veidošanā. Diplomdarbs bija par Lazdonas un Praulienas vārdkopu sintaksi. Tās ir verbālās nominālās vārdkopas, piemēram, "jāiet ogu", "jāiet piena", "bīties tēva", "gudrākā aiz visiem". Materiāli tika krāti kopš 1958. gada, diplomdarbu uzrakstīju 1962. gadā. Vēlāk uzrakstīju arī aspiranta darbu, bet Zinātņu akadēmijā mani toreiz neuzņēma tēva dēļ. Tēvs no 1955. gada novembra bija atpakaļ Latvijā, bet nebija vēl reabilitēts. Tad sāku strādāt par skolotāju. Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta darbinieki mani bieži ņēma līdzi savās vasaras ekspedīcijās pārbaudīt Vidzemes sēliskās izloksnes. Citi tās pierakstīt nemācēja, man tas kopš bērnības bija iekšā un izdevās. Kad sagatavoju pirmo grāmatu par Vidzemes sēliskajām izloksnēm, pēkšņi sapratu, ka intonāciju pierakstos ir kļūda. Tas bija rakstīts pēc Endzelīna tradīcijas, pēc Jāņa Kušķa un Martas Rudzītes mācītā, bet ne tā, kā runā turienes cilvēki. Otrajā grāmatā visu uzrakstīju pareizi, arī to, ka palatalizācija vērojama visās Vidzemes sēliskajās izloksnēs.
– Savulaik par cilvēkiem, kuri runāja izloksnēs, smējās, un viņi paši centās ātrāk iemācīties runāt literārajā valodā. Tagad, šķiet, tas ir nedaudz mainījies.
– Jā, bija laiks, kad izloksnes dzīšus dzina laukā, un labi, ka tagad ir cits uzskats. Par to jāpateicas dažiem cilvēkiem – profesorei Martai Rudzītei, Lidijai Leikumai, Ilmāram Mežam.
– Jaunievēlētais prezidents Raimonds Vējonis taču arī runā Vidzemes sēliskajā izloksnē.
– Visi "oņi" nāk no patkuliešiem, tur ir vesela strīpa to "oņu": Miezons, Ēvelons, Miglonis, Vējonis. Raimonda Vējoņa tēvs dzīvoja Sarkaņos, bet viņš cēlies no patkuliešiem, un tur runātā izloksne nedaudz atšķiras no sarkaniešu izloksnes, tā ir nedaudz dziļāka. Raimonds Vējonis nemaz nevar tikt no šīs izloksnes vaļā, tāpat kā es to nevaru, jo tā runāts kopš bērna kājas. Labi, ka Vējonis ir gudrs un savu domu var pasniegt kā kūku. Bet žurnālisti gan pirmajā preses konferencē pēc ievēlēšanas par prezidentu viņam maucās virsū kā tādi odi. Labi, ka Vējonis visiem varēja tā prātīgi atbildēt.
– Kas pašai liekas svarīgākais pēc daudzu gadu darba ar teicējiem?
– Galvenais ir tas, ka darba gadi institūtā un pazīšanās ar teicējiem mani ir ļoti bagātinājuši. Esmu kļuvusi labāka un atziņām bagātāka. Varētu citēt un teikt Latvijas novados uzklausītās atziņas vēl un vēl. Piemēram: "Gudrais paklusē, kamēr dumais vai gaisā lec", "No baltas vilnas melnu dziju sprēž", "Jo lielāks sūds, jo lielāks līkums jāmet".
Jaunībā es daudz neko nezināju no Vidzemes sēliskā novada vēstures. Teicēji man atklāja, kas kurā laikā noticis, kā bijis. Gan par 1905. gadu, gan 1919. gadu – Stučkas laiku -, kā viņš apšāva dzelzaviešus, aizdzina uz Jaungulbenes baznīcu un apšāva katru, kuram tik bija manta. Tāpat par vācu laiku; par tradīcijām, svētkiem, kā tie tika svinēti agrāk. Breģu māte no Sarkaņiem (diriģenta Valda Breģa māmuļa) man, piemēram, stāstīja par bēru tradīcijām. Visi bērēs sanākušie dziedājuši aizgājēja mīļās dziesmas. Viens iesāka vienu, cits – citu, jo "kā tu citādi rimsies, ja ne dziesmā". Klausoties sapratu, ka bēru dziesmas pamatmelodija, kas ir Praulienas pusē (dzied), ir arī Sarkaņos un Bērzaunē, tikai tai katrā apkārtnes pagastā izmainītas dažas notis.
Mārcienas pusē savukārt noklausījos stāstus par kāzām. Visvairāk mani pārsteidza teiktais, ka iegātni sēdinājuši uz skudru pūžņa – "ja izturēs, tad būs labs". Cita runātāja piebilda, ka meitieši, kad kāzās bija iedzēruši, bija pavisam drosmīgi – viņas pārbaudījušas, vai iegātņam ir visi gabaliņi klāt, tad tikai laidušas to gulēt.
Daudzu teicēju stāstītais un viņu valodā lietotie teicieni man ir tā iesēdušies sirdī, ka arī es pati tos lietoju. Piemēram, "Jāpiemet bišķin ķimens, un visa monta", ar to domājot, ka jāpiemet nedaudz garšvielas un tad viss arī paveikts.