Ilggadējās Sarkaņu amatierteātra „Piņģerots” režisores GUNTAS APELES dzimtas saknes meklējamas Vecpiebalgā, un viņa vienmēr uzsvērusi, ka šī vieta uzliek cilvēkam pienākumu un atbildību nest ar godu Vecpiebalgas vārdu un turēt galvu augstu paceltu. Gunta savulaik beigusi Vecpiebalgas vidusskolu, iesākusi mācības Daugavpils pedagoģiskajā institūtā, bet tās nepabeigusi, un tālāk viņas izglītības ceļš aizvijās uz Viļņu, kur Gunta mācījās Augstākajā partijas skolā, kas deva augstāko izglītību un līdz ar to arī iespēju strādāt skolā vai kādā citā darbā.
Vasaras viducī Gunta Apele svinēja 80. dzimšanas dienu, saņemot gan sirsnīgus sveicienus no bijušajiem aktieriem, gan pateicību par ieguldīto darbu no Madonas novada pašvaldības.
– Jūsu darba mūžs bijis garš un ražīgs – sirdi noteikti silda atmiņas?
– Skolotājas gaitas sākās Kraukļos un Bērzaunē, esmu strādājusi arī Ērgļu profesionāli tehniskajā vidusskolā. Pa vidu tam kāds laiks pavadīts partijas rajona komitejā, bet pēdējos nepilnus trīsdesmit gadus atkal pavadīju skolā – Sarkaņos. Mācīju gan matemātiku, gan ģeogrāfiju, gan vēsturi un sociālās zinības. Vēlme būt skolotājai man bija jau bērnībā, kad pati vēl tikai skolā gāju. Vienmēr biju gribējusi kļūt par skolotāju. Bērnība bija skaudra, tie taču bija pēckara gadi, un tolaik es domāju, ka daudzu iemeslu dēļ nevarēšu strādāt par skolotāju, taču beigu beigās viss izvērtās labi. Man ir ļoti daudz mīļu atmiņu no visām skolām, kurās esmu strādājusi. Labas attiecības ar bērniem uzturēju visu laiku, centos to darīt. Visu mūžu, bet jo īpaši darba gados Sarkaņos, uzskatīju, ka mans uzdevums ir bērniem ne tikai iemācīt faktus, notikumus un sakarības, bet arī mācīties. Un tieši tāpēc esmu saņēmusi ļoti daudzus paldies no bijušajiem skolēniem, it sevišķi no tiem, kuri turpināja mācības augstskolās. Viņiem esot bijis viegli mācīties tādēļ, ka to prata, un prasme strādāt palīdzēja iegūt izglītību. Protams, ne jau visi bērni ņem pretī to, ko skolotājs dod, bet man ir liels gandarījums par saviem audzēkņiem. Vēl prieku sagādāja tas, ka tie bērni, kuriem mācīju teātri un runas kultūru, izteica man paldies par to, ka darbošanās teātrī skolas gados ir viņiem devusi pārliecību un drosmi uzstāties, runāt brīvā valodā jebkurā situācijā. Esmu allaž uzsvērusi, ka darbs teātrī bērnos raisa komunikācijas spējas, atraisa emocijas un, protams, sniedz estētisko baudījumu, kā arī izpratni par mākslu un dzīvi. Tiku saņēmusi arī vēstules no bērniem, kuri pie manis kādreiz mācījās, un nu jau sen ir lieli izauguši. Lasot tās, gluži vai raudiens nāca. Viņi man veltīja daudz labu vārdu, novērtēja visu, ko kādreiz kopā darījām un savās sirsniņās no tā laika ir paņēmuši ko līdzi. Mani skolēni, kuriem nu jau ir vairāk nekā četrdesmit gadi, rīkoja klases sanākšanu un uzaicināja arī mani. Mums bija tik daudz ko atcerēties, par ko parunāt.
– Divdesmit vienu gadu bijāt Sarkaņu amatierteātra „Piņģerots" režisore…
– Manas nopietnās režisores gaitas sākās Sarkaņu pamatskolā, jo, atnākot uz šejieni strādāt, te nebija patstāvīga teātra pulciņa. Tā kā man teātris ļoti patika, es brīvprātīgi uzņēmos šādu pulciņu vadīt, lai skolas bērniem būtu interesantāka dzīve un tā vārda tiešākajā nozīmē kūsātu. Iestudējot pirmos fragmentiņus un piedaloties toreizējā rajona skolēnu skatēs, kuras vērtēja liela žūrija no Rīgas, mēs saņēmām atzinību. Pašā pirmajā reizē nospēlējām gabaliņu no „Sūnu ciema zēniem". Viens no žūrijas pārstāvjiem man pajautāja, kur esmu mācījusies. Vai tad es teātra cilvēkam varu teikt, ka mācījos partijas skolā? Samulsu, protams, bet man palīgā nāca sieviete, kura teica, ka tas ir mans dabas dotais talants. Šī atzinība manī modināja pārliecību, ka es varu vadīt teātri. 1998. gadā mani uzrunāja „Kalnagravu" vadītāja Valda Kļaviņa, sakot, ka Sarkaņu amatierteātrim vajadzīgs režisors. Tas man deva drosmi pamēģināt, kas nu iznāks, un tā arī sākās mana dzīve ar „Piņģerotu". Kad sāku vadīt šo kolektīvu, man jau bija pāri piecdesmit, bet, kad beidzu, – septiņdesmit pieci. Apmeklēju daudz kursu, meistardarbnīcu un citu aktivitāšu, lai mācītos un saņemtu apstiprinājumu tam, ka teātra režijas teorija sakrīt ar manu intuīciju un ka es daru pareizi.
– Varbūt atmiņā palicis kāds spilgts atgadījums vai piedzīvojums no „Piņģerota" laikiem?
– To visu nevar uzskaitīt. Es cītīgi rakstīju hroniku par visiem pasākumiem, kuros kolektīvs piedalījās. Pats pirmais spilgtākais piedzīvojums bija 2000. gadā, kad izlasījām, ka Bauskas novada Gailīšu pagastā notiek starptautisks teātru festivāls „Vezums". Mums bija iestudēta Eduarda Vulfa ludziņa „Tapiņa atgriešana", un aiz sava spēlētprieka mēs uz šo festivālu pieteicāmies. Tikām pieņemti, bijām ļoti priecīgi – aizbraucām, nospēlējām, visu nakti noballējāmies. Pēc tam saņēmām ziņu, ka mūsu luga atzīta par festivāla labāko izrādi, līdz ar to režisors ir kļuvis par labāko šajā festivālā, un vēl tikām arī pie labākā muzikālā noformējuma, ko toreiz sarakstīja Valdis Špats. Teātra repertuāram bija vienmēr jābūt vispusīgam un daudzveidīgam, jo Valda Kļaviņa jebkurā pasākumā lūdza, lai kaut ko nospēlējam. Mūsu repertuārā bija daudz dažādu skeču, kurus var spēlēt slēgtos vakaros, senioru ballītēs un visvisādos citos saietos. Mūsu teātra specifika bija dzejas izrādes. Ar savām dzejas izrādēm izgodinājām dzejniekus Aivaru Aiviekstu, Dainu Grigorjeviču, Pēteri Jurciņu, Alfrēdu Putniņu, uztaisījām arī novadnieka Jāņa Grota dzejas ciklu. Katrā izrādē konkrētā autora dzejas vārdiem kāds uzrakstīja oriģinālmūziku. Visā republikā „Piņģerots" bija vienīgais, kas organizēja pasaku lugu svētkus „Noticēt brīnumam"; tajos piedalījās dalībnieki no Ventspils, Ugāles un citām vietām, nemaz nerunājot par mūsu pašu Vidzemi. Arī mūsu repertuārā allaž bija kāda pasaku ludziņa.
– Jūlija sākumā jūs saņēmāt sirsnīgus apsveikumus 80. dzimšanas dienā un Madonas novada pašvaldības Pateicību par sniegto ieguldījumu.
– Pie manis uz Jaunolaini atbrauca piecpadsmit bijušie aktieri, kuri varēja tajā dienā izbrīvēt laiku. Tas man bija liels gods un arī pārsteigums, es saņēmu milzīgu mīlestības devu no tiem, kuri mani atceras un grib ar mani komunicēt. Sirsnīgi izrunājāmies, izdziedājāmies, atcerējāmies visu kopā piedzīvoto. Domāju, ka šiem cilvēkiem ar mani gribas satikties, jo mums kopā bija labi. Vienmēr centos rūpēties, lai mūsu ikdiena nesastāv tikai no mēģinājumiem un izrādēm, bet būtu arī interesanta ārpus teātra dzīve. Gribēju, lai mūsu visu ģimenes locekļi arī ir mūsu līdzjutēji un piedalās mūsu pasākumos, jo viņi taču mūs atbalstīja, laida uz mēģinājumiem, palīdzēja. Ikviens brauciens, kurā devāmies uz izrādi, bija saplānots tā, lai varam izstaigāt konkrēto pusi un aplūkot ievērojamākās vietas – lai aktieriem būtu iespēja sevi bagātināt. Paldies par novērtējumu vēlos teikt arī Agrim Lungevičam! Man ir jau pilns albums ar pateicībām no Madonas novada, esmu tās saņēmusi ļoti daudz. Šķiet, ka gluži vai neticamā ātrumā esmu nonākusi jeb, pareizāk sakot, aizjoņojusi līdz tik nopietnam gadu skaitam – 80, kad visi mani kalngali un arī lejas, septītās debesis un sāpīgie kritumi jau aiz muguras. Kas tad ir tas, kas caurvija stīgas, kas manus gadus sasaistīja vienā stiprā virtenē? Atbilde uz to ir vienkārša – tās bija manas abas lielās mīlestības – skolas bērni un teātris. Atskatoties uz aizvadīto mūžu, ir gandarījums, jo es redzu, dzirdu un sajūtu, ka kaut kas no manis turpinās tālāk rosīties manos skolēnos un mīļajos aktieros. Mans milzīgais paldies, kas ir tik liels kā jūra, par mīlestību, ko esmu saņēmusi un sajutusi savas dzīves brīnišķīgajiem ceļa biedriem Sarkaņu pagastā, Madonā, Ērgļos, Bērzaunē un Kraukļos.
– Nu jau ir pagājuši pieci gadi kopš vairs nevadāt „Piņģerotu" – vai sirds neilgojas pēc tā?
– Teikšu godīgi – nē, jo laikā, ko pavadīju kā amatierteātra kolektīva režisore, es sevi izsmēlu un biju piekususi. Iestudēt lugu, katru reizi izdomājot ko jaunu un nebijušu, ir grūti. Dzīvoju tagad viena dēla celtajā mazajā mājiņā, kurā viņš pats grib dzīvot, kad sasniegs pensiju. Dēls ar sievu un meitām atrodas divdesmit minūšu braucienā, es šajā mazo mājiņu ciematiņā jūtos ļoti labi un nemaz neilgojos pēc bijušā. Esmu gana darbojusies.
19.07.2024.