Teātris nav tikai māksla — tas ir sirds ritms, kas gadiem ilgi dzīvojis latviešu valodas skolotājas un amatierteātra režisores LAIMAS VANAGAS ikdienā. Viņa vedusi amatierteātra aktierus drosmīgās lomās un neaizmirstamos iestudējumos, bet tagad, noslēdzot šo darba posmu, ar mīlestību raugās uz paveikto. Nupat kundze svinēja 80 gadu jubileju — apliecinājumu tam, cik bagāta un piepildīta var būt dzīve, ja tajā atrod vietu radošumam, draudzībai un kultūras mīlestībai.
– Pēc profesijas esmu žurnāliste, tomēr šajā amatā neesmu strādājusi. Profesiju ieguvu laikā, kad jau strādāju par skolotāju. Mācoties 7. klasē Kalna skolā, audzinātāja bija Līvija Dekante (Treice). Pabeidzot šo klasi, viņa man novēlēja kļūt par labu skolotāju. Tolaik nemaz nedomāju, ka strādāšu šajā profesijā. Mācoties Madonas vidusskolā šķita, ka tieši žurnālisti visvairāk redz no pasaules. Sākotnēji skolā biju pionieru vadītāja, bet vēlāk sāku mācīt latviešu valodu Vestienā. Tolaik šķita, ka ar bērniem vieglāk strādāt nekā ar pieaugušajiem.
– Kā nonācāt teātra pasaulē?
– Strādājot skolā, man piešķīra audzināmo klasi. Sapratu, ka mans audzināšanas līdzeklis būs teātris. Vidusskolas laikos spilgtu iespaidu atstāja skolā iestudēta luga "Sniega karaliene". Ļoti patika, un vēlāk vairākkārt iestudējām arī ar bērniem.
Vēlējos skolā vairāk pievērsties teātra mācīšanai. Tolaik Valmierā, Viestura vidusskolā tika organizēti kursi teātra mākslā. Tie bija ļoti vērtīgi.
Ap 2003. gadu uzplauka improvizācija un teātra sports. Tolaik gandrīz katrā skolā bērniem bija iespēja iesaistīties. Šķiet, ka šobrīd tas vairāk centralizējies uz Madonu. Apmeklēju kursus, guvu lielisku pieredzi. Cik zinu, šobrīd skolās ir drāmas stundas.
Improvizācijas teātra nodarbības pasniedzu arī Ozolos, namiņā. Meitenes bija ļoti talantīgas. Ar improvizāciju izbraukājām dažādas Latvijas vietas. Bērniem ļoti labi veicās. Vienmēr bija interesanti redzēt arī citu iestudējumus un improvizāciju. Lai to varētu darīt veiksmīgi, ir jābūt labai valodai.
Interese par teātri aizsākās bērnībā, skolas laikā. Teātris tolaik bija ļoti populārs. Katrā skolas pasākumā taču tika rādīta kāda luga, iestudējums.
– Dzīves ceļš vedis pa dažādiem novada pagastiem…
– Nekad neesmu vēlējusies dzīvot pilsētā. Dzīvē bijušas iespējas izvēlēties pilsētu, bet tā nav mani vilinājusi. Esmu dzimusi un augusi laukos, laikam tāpēc man tik ļoti tuvi tie ir. Vestienā dzīvojām dzīvoklī. Visu laiku bija vēlme pēc savas mājas. Vīrs strādāja skolā, bet, kad absolvēja Daugavpili, strādāja partijas komitejā. Viņu uzaicināja par partijas sekretāru, un mums atvēlēja māju Lauterē, kur joprojām arī dzīvojam. Laikam jau tieši mājas dēļ mainījām dzīvesvietu, jo tobrīd pat nezināju, kur es strādāšu. Tolaik Liezēres pamatskolas latviešu valodas skolotājai dzima jaunākais bērniņš un es pieņēmu šo darba piedāvājumu. Skolotāja atgriezās no dekrēta, vēlāk uz skolu atnāca vēl viena latviešu valodas skolotāja un domāju, ko mēs tik daudzas darīsim, un uzteicu šo darbu. Biju nolēmusi strādāt kultūras namā. Tomēr atkal nokļuvu skolā. Atminos – bija puča laiks. Kusas pamatskolā skolotāja Sāre devās pensijā. Uzrunāja mani, un es piekritu.
– Arī Liezēres skolā bērnus ieinteresējāt teātra mākslā.
– Skolā aktīvi tika spēlēts teātris. Bērniem ļoti patika un arī labi veicās. Vēlāk vecākā meita strādāja klubā Ozolos un iesaistīju arī pieaugušos teātra mākslā. Ilgus gadus vadīju amatierteātri. Vēl daudzus gadus pēc tam, kad vairs nestrādāju skolā, turpināju braukt uz Liezēri un iestudējām izrādes. Brīnišķīgi, ka šim teātrim bija pašam savs dramaturgs – Aivars Banka. Pirmā lielākā izrāde, kuru iestudējām, bija "Visi radi kopā". Tika iestudētas arī citas izrādes.
Daudzus gadus biju režisore "Aroniešiem" – Lauteres kultūras nama amatierteātrim. Ar 5. septembri no šī amata esmu aizgājusi. Turpmāk to vadīs Silvija Čurkste. Ir liels prieks, ka cilvēkiem joprojām ir interese par teātra spēli un labprāt iesaistās kolektīvos.
Teātris ir lieliska iespēja iejusties dažādās lomās. Aktieris var būt tas, par ko kādreiz vēlējies vai sapņojis būt.
– Vai mīlestība pret mākslu un mūziku ir caurvijusi arī jūsu ģimeni?
– Mana vislielākā bagātība ir divas meitas, četri mazbērni un divi mazmazbērni. Kultūras dzīve vienmēr ir bijusi klātesoša. Jaunākā meita savulaik izvēlējās un absolvēja amatierteātru režisorus. Savulaik pati arī piedalījās iestudējumos. Vecākajai meitai tuva ir mūzika. Vīru esmu ieinteresējusi amatierteātrī.
– Lai veiksmīgi varētu darboties, nepieciešams arī atbalsts…
– Strādājot amatierteātru kolektīvos, atbalsts vienmēr ir justs gan no pašiem dalībniekiem, gan skatītājiem. Paldies jāsaka pagastu pārvalžu vadītājiem, jo vienmēr nodrošina transportu, lai varētu doties ciemos pie citiem kolektīviem, iesaistīties citu pagastu kultūras pasākumos.
Gadu gaitā ir izveidojusies lieliska sadarbība ar bibliotēkām, citiem pašdarbnieku kolektīviem. Vissvarīgākais ir ģimenes atbalsts. Ģimenes locekļi piedalījušies gan izrādēs, gan rūpējušies par saimnieciskiem jautājumiem.
Esmu priecīga un pateicīga ikvienam, kas apmeklējis mūsu kolektīva izrādes un citus pasākumus. Tāpat ir liels prieks par pagasta ļaudīm, kuri paši iesaistās citos kolektīvos un uztur kultūras dzīvi Aronas pagastā.
– Vai joprojām sekojat līdzi izglītības jomai?
– Izglītības sistēma ir ļoti mainījusies. Tik daudz jauninājumu tiek ieviesti. Neviens nav atbildīgs par to, vai tas strādā un ir nepieciešams.
Saprotu, ir jābūt iekļaujošai izglītībai. Tā jānodrošina visiem, bet vai pietiek atbalsta personāla? Vai pedagogi var tikt ar visu galā un necieš citi skolēni?
Tāpat visas jomas šobrīd pārņem tehnoloģijas. Diemžēl bērni vairāk laika pavada ierīcēs, kas nepavisam nav labi. Viņi vairs nemāk komunicēt savā starpā, vārdu krājums nav plašs. Ir jālasa grāmatas, jāspēlē teātris, jādzied. Bērniem teātra spēle sniedz drosmi uzstāties, atvērties. Teātra sports īpaši attīsta runas kultūru, ļauj ātri reaģēt uz dažādām situācijām. Tas ļoti noder arī dzīvē. Savukārt valodas bagātību raisa grāmatu lasīšana un sarunas tieši ģimenē.
– Ilgus gadus bijāt teātra dzīvē. Kā nāca lēmums pārtraukt šo nodarbi?
– Katrai lietai ir savs laiks. Arī teātra režijai pienāca laiks mest mieru. Pirmkārt jau redze vairs nav tik laba, bet režisoram tomēr jāseko līdzi scenārijam. Es ar prieku apmeklēšu pasākumus, teātra izrādes un no sirds priecāšos par viņu veikumu. Uzskatu, ir jādod iespēja jaunajiem.
Atskatoties, ir aizvadīts skaists laiks. Kopā esam pavadījuši gan priecīgus, gan bēdīgus brīžus. Tik daudz cilvēku ir satikts un iepazīts. Uzskatu, ka tā ir liela bagātība. Tik daudz kopā ir piedzīvots. Atmiņas silda sirdi.
– Ar ko aizpildīsiet brīvo laiku?
– Nekad neesmu bijusi rokdarbniece, bet liela lasītāja gan. Tiesa, tagad vairāk lasu žurnālus, arī laikrakstu "Stars". Tāpat ir dārziņš. Pie mums dzīvo mazmeitas suns, kurš regulāri jāved pastaigās. Apmeklēšu kultūras pasākumus.
– Ko jūs novēlētu jaunajai paaudzei, pedagogiem, māksliniekiem?
– Lauku cilvēkiem novēlu novērtēt to, kas viņiem ir dots un nesteigties prom ne uz galvaspilsētu, ne ārzemēm. Savukārt pedagogiem vēlu noticēt sev un ticēt, ka viņi strādā labi un spēj sniegt tikpat labas zināšanas kā pedagogi lielajās skolās. Lai lauku skolās pietiek skolēnu un tās pastāv arī turpmāk. Diemžēl tā vieta paliek klusa, kur skola tiek aizvērta.
Ikvienam novēlu atklāt savus talantus un iesaistīties savas vietas ikdienas dzīvē! Iespēju ir daudz, tās tikai jāizmanto.
19.09.2025.