Šīsvasaras sākumā Madonas pilsētas svētkos, pasniedzot ilggadējam Mētrienas pagasta padomes priekšsēdētājam ILMĀRAM GRUDULIM Madonas novada domes Atzinību, simboliski tika novērtēts viņa veikums, vairāk nekā 30 gadu vadot pagasta pašvaldību. Šos pienākumus viņš veica līdz pat Madonas novada izveidei.
Ar Ilmāru Gruduli tiekamies viņa dzīvesvietā Mētrienā. Lai gan jau vairāk nekā divus gadus vairs nevada dzīvi pagastā, viņš kā vienmēr ir sabiedriski ļoti aktīvs, darāmie darbi joprojām tiek laikus plānoti un to joprojām netrūkst. Nupat kā rīta pusē pabijis pie bijušā kolēģa Viļņa Strautiņa Indrānos, iepazinies ar viņa „Vaidavu" akmeņu valstību, pēcpusdienā izbrīvējis laiku sarunai ar mums, bet pēc dažām stundām jau jādodas pie bērniem, lai viņus mācītu spēlēt volejbolu. Mūsu sarunai pa vidu atskan arī vairāki telefona zvani, kas liecina, ka viņam ir jāveic arī citi pienākumi.
– Sabiedrisko pienākumu tiešām ir daudz. Medības, makšķerēšana, sports – man tie nav tikai vaļasprieki, bet savā ziņā arī pienākumi. Esmu mednieku kolektīva dibinātājs Mētrienā. Kad pēc 40 gadiem no kolektīva vadīšanas atteicos, mani ievēlēja par goda priekšsēdētāju uz visu mūžu. Tagad darbojos valdē kā sekretārs, un manā ziņā ir visi rakstu darbi, medību atļauju noformēšana un izsniegšanas uzskaite, kas prasa samērā daudz laika, – atzīst Ilmārs Grudulis. – Man patīk arī makšķerēt, bet ne tikai. Organizējām arī daudzas sacensības, čempionātus vasaras un ziemas makšķerēšanā, spiningošanā plus vēl Mētrienas kauss zemledus makšķerēšanā. Un tas vēl nav viss. Esmu arī Latvijas Ornitoloģijas biedrības biedrs. Brīžiem jau pašam šķiet, ka pienākumu ir par daudz.
– Un kā ar volejbolu?
– Volejbols ir mana mūža aizraušanās, ko cītīgi spēlēju joprojām, taču, protams, piedalos vairs tikai treniņspēlēs. Laukumā tagad cīnās jau mazdēls, taču bija laiki, kad daudzus gadus (ap 30) spēlēju kolhoza „Līdums" un Mētrienas volejbola komandas pamatsastāvā. Tagad, kā jau teicu, piedalos tikai treniņspēlēs gan ar pieaugušajiem, gan bērniem, tai skaitā arī ar iesācējiem, pamatā sākot no ceturtās klases, bet projām neraidu arī pirmsskolas vecuma bērnus.
Es spēlēju kopā ar bērniem un rādot, kā jāuzņem serve, jāservē, jāpiespēlē citam spēlētājam, atklāju viņiem volejbola spēles ābeci. Es jau neesmu nekāds sporta treneris, tāpēc bērniem saku: dariet tā, kā es, un tad tā lieta pamazām arī aiziet.
Volejbols Mētrienā ir cieņā jau no pirmajiem pēckara gadiem. Lai kādi laiki bijuši, volejbols te ir spēlēts vienmēr, un allaž esam arī piedalījušies dažādās sacensībās. Šīs tradīcijas tiek turpinātas un koptas no paaudzes paaudzē.
Tajā, ka Mētrienā joprojām ir dzīvas volejbola tradīcijas, spēcīgas komandas, liels nopelns ir arī Līgai Pastarei, kas volejbolu spēlēt bērniem māca sporta stundās. Daudziem bērniem mīlestība uz volejbolu ir jau asinīs, jo liela daļa turpina savu vecāku un vecvecāku tradīcijas. Sapulcināt uz treniņiem visus vienuviet gan ir ļoti grūti, jo gandrīz visi strādā vai mācās citur, sākot no Daugavpils līdz pat Saldum.
– Vai Mētrienas volejbola tradīcijas tagad nepavērsīsies arī Ļaudonas virzienā, kur par skolas direktoru, kopš 1. septembra strādā Rīgas Volejbola skolas direktors Guntis Lazda?
– Pagaidām neesam tikušies, nezinu, vai uzreiz tā viens otru pazītu, bet savulaik ar Gunti Lazdu esam tikušies volejbola laukumos, spēlējot pretējās komandās. Kādreiz Mētrienas komandā spēlēja arī ļaudonieši, jo bija arī tādi laiki, kad sportu Ļaudonā neatbalstīja nemaz, bet kolhozā „Līdums" tam bija dota zaļā gaisma, līdz ar to ļaudonieši, volejbola cienītāji, brauca spēlēt pie mums. Tagad mums lielāka sadarbība ir ar Atašienes un Mežāres pagasta sportistiem, bet – kas zina – varbūt tāda izveidosies arī ar Ļaudonu.
– Nu jau pagājuši vairāk nekā divi gadi, kopš nevadāt pagasta pašvaldību, bet, kā saprotu, interesi par notiekošo neesat zaudējis.
– Nav zudusi ne interese, ne arī saikne ar pagasta pārvaldes darbiniekiem. Es jau arī pats esmu kā izziņas krājums, ņemot vērā, ka pašvaldībā nostrādāju 33 gadus, līdz ar to mana pieredze noder arī tagadējiem pagasta pārvaldes darbiniekiem, īpaši, ja kaut kas ir jāprecizē, gatavojot nodošanai arhīvā dažādus materiālus. Sazināmies arī ar tagadējo pagasta pārvaldes vadītāju Andri Dzenovski, tāpat piedalos sabiedriskajos pasākumos, tā ka diezgan labi zinu, kas notiek vai nenotiek pagastā, ko iedzīvotāji domā un kā vērtē pašvaldības veikumu. Pie tam joprojām esmu arī pagasta avīzes „Mētrienas Dzīve" redkolēģijā un piedalos tās veidošanā. Visus šos 15 gadus, kopš iznāk „Mētrienas Dzīve", katrā numurā esmu rakstījis par sportu, makšķerēšanu, medībām. Avīze pie mums iznāk katru mēnesi. Uz to, ka tā jābūt arī pēc novada izveides, mēs stingri uzstājām. Esam pārliecināti, ka pagasta avīzei ir ne tikai liela kultūrvēsturiska nozīme, tā ir arī izsmeļošs izziņu avots. Arī pēc daudziem gadiem, to lasot, varēs uzzināt, kas noticis Mētrienas pagastā. Katrā numurā mums ir sleja, kurā tiek uzskaitīts, kādi pasākumi vai notikumi konkrētajā mēnesī šeit ir norisinājušies.
– Kā jūs kļuvāt par pašvaldības vadītāju?
– Šajā amatā mani ievēlēja 1966. gadā. Par to kļuvu, var teikt, pret savu gribu. Atceros, toreiz, kā kolhoza „Līdums" mežkopis, strādāju mežā. Bija pavasaris, un stādījām mežu. Pirms tam mani bija sazvanījis rajona izpildkomitejas pārstāvis, kas pastāstīja, ka tiks sasaukta sesija, kurā mani vēlēšot par ciema priekšsēdētāju. Tai dienā es aizlaidos uz mežu, tālāko iecirkni, kāds bija, tomēr mani atrada. Nekas cits neatlika, kā doties uz sesiju, kurā mani ievēlēja par ciema priekšsēdētāju.
– Lielas pārmaiņas lauki piedzīvoja deviņdesmitajos gados, kad Latvija atguva valstisko neatkarību.
– Pārmaiņu vēji, protams, skāra arī Mētrienu. Satriecoši bija tas, ka deviņdesmitajos gados pie mums krasi izmainījās dzīves līmenis. Cilvēki to ļoti izjuta. Tagad nemaz nevarētu pateikt, cik gadu desmitu paies, kamēr mētrēnieši atkal sasniegs to dzīves līmeni, kāds viņiem bija, strādājot Anatolija Dmitrijeva vadītajā lielsaimniecībā, kad atkal uz koncertiem un teātra izrādēm Rīgā varēs doties vai katru sestdienu un, kā senāk, visā valstī pazīstamie mākslinieki regulāri koncertēs Mētrienā.
Diemžēl daudzas materiālās vērtības tika aizlaistas zudumā, taču ne mūsu, bet valsts atbalsta trūkuma dēļ. Toreiz taču valdīja noskaņojums –
jo ātrāk tiks likvidētas kopsaimniecības un viss nodots privātajās rokās, jo būs labāk. Tomēr tā nenotika. Ražošanas objekti, lielfermas, cūku kompleksi, mehāniskās darbnīcas tika aizlaistas postā, meliorētās zemes aizaudzētas, bet tas viss savulaik tika uzcelts ne jau par valsts dotācijām vai Eiropas piešķirtajiem līdzekļiem, kā tas ir tagad, bet gan par pašu cilvēku sapelnīto naudu, strādājot kolhozā.
Izskatās, ka pēdējos gados lejupslīde ir apturēta un zemāk, iespējams, vairs nekritīsim. Situācija pamazām sāk stabilizēties un mainīties uz labo pusi. Ja vēl izdotos panākt taisnīgākus platību maksājumus zemniekiem, līdzīgi, kādi tie ir vecajās ES dalībvalstīs, varbūt tad pat sāktos lauku atdzimšana, attīstītos zemkopība un jauniešiem nevajadzētu izceļot darba meklējumos uz ārvalstīm, jo iztiku sev un savai ģimenei varētu nopelnīt tepat. Arī tagad Mētrienā ir jau daži desmiti spēcīgu zemnieku saimniecību, kas cenšas strādāt un kooperējas savā starpā.
– Sarunas sākumā teicāt, ka esat lietas kursā, kā iedzīvotāji vērtē pašvaldības veikumu, bet kā jūs pats vērtējat dzīvi Madonas novadā?
– Lēmumu par to, ka pēc novada domes ievēlēšanas vairs nevadīšu Mētrienas pagastu, pieņēmu pirms vēlēšanām. To zināja arī pagasta iedzīvotāji. Savulaik es biju pret pagastu apvienošanu. Atskatoties uz pirmajiem gadiem Madonas novadā, pozitīvi ir tas, ka tiek domāts par visa novada līdzsvarotu attīstību. Madonas novadu vada stiprs līderis, kam lielā daļā iedzīvotāju ir liela autoritāte. Arī skolas, neraugoties uz mazo skolēnu skaitu, tiek saglabātas, kas ir ļoti svarīgi. Iedzīvotāji ļoti augstu vērtē, ka izdevās saglabāt pašreizējo Madonas slimnīcas statusu.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA
AGRA VECKALNIŅA foto