Tā par savu brīvprātīgo kalpošanu sportā sacīja madoniete NATAĻJA PEĻEPECA. Viņai šis gads paliks atmiņā, jo jauniete pabija misijas braucienā "The Road to Rio" projektā, ko organizēja starptautiska kristīga sporta kustība "Athletes in Action" ar mērķi sniegt garīgu atbalstu sportistiem, komandām, treneriem, kā arī organizatoriem un brīvprātīgajiem, kuri piedalījās vasaras Olimpiskajās un Paralimpiskajās spēlēs Rio, Brazīlijā.
Nataļja Peļepeca ir Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas absolvente, maģistrantūru pabeigusi 2012. gadā, iegūstot kvalifikāciju – vadītāja sporta jomā. Jau studējot Rīgā, strādājusi interešu izglītības centrā "IK Auseklis" par orientēšanās treneri. Vēlāk trīs gadus dzīvojusi un strādājusi Anglijā. Kad pieņēma lēmumu aiziet no darba Anglijā un pārcelties uz Latviju, atgriezās dzīvot Madonā. Viņa strādā Madonas BJC par tūrisma pulciņa vadītāju.
– Pastāsti, kā tev radās iespēja doties uz Riodežaneiro, kur notika Olimpiskās un Paralimpiskās spēles?
– Šogad janvārī saņēmu informāciju e-pastā, ka Rio Olimpisko spēļu laikā būs projekts, ko organizē kristīgā sporta kustība "Athletes in Action", kas evaņģelizē sporta jomā, un brīvprātīgie kristīgie jaunieši un pieaugušie var pieteikties. Pieteicos un vēlāk, kad saņēmu atbildi, domāju, ka varētu turpināt misiju arī Paralimpiskajās spēlēs. Kopā ar sporta kapelāni Gunitu Tālbergu izlēmām, ka pēc Olimpiskajām spēlēm divas nedēļas palikšu Rio, sagaidīšu viņu un kopā turpināsim kalpošanu Paralimpiskajās spēlēs. Izlidoju no Rīgas 7. augustā, ielidoju Rio 8. augustā, un ceļš kopā ar pārsēšanos ilga ap 20 stundu. Gunita atlidoja 5. septembrī, un mēs abas kopā atgriezāmies Latvijā 20. septembrī. Brazīlijā pavadīju sešas nedēļas.
– Cik pārliecināta un sagatavota biji šai misijai?
– Biju gatava lidot un piedalīties, bet nebiju pārliecināta, vai jāpaliek uz Paralimpiskajām spēlēm. Jau 2013. gadā aizbraucu uz Kazaņu, kur norisinājās Pasaules studentu sporta spēles. Gribēju noskaidrot, kas ir sporta kapelāni, ar ko viņi atšķiras no citiem kapelāniem vai psihologiem, kas darbojas sporta jomā. Jau toreiz, kad kristīgā sporta kustība "Athletes in Action" organizēja projektu Kazaņā, iepazinos ar sporta kapelāniem un viņu darbu. Tas man bija kā atklāt jaunu pasauli, ieinteresēja teoloģiskie jautājumi un kā tas viss darbojas sporta jomā. Ļoti liels ir lūgšanu spēks, kā arī iespēja cilvēkam runāt ar cilvēku, izstāstīt savas vajadzības, situācijas. Piemēram, viena no situācijām ir, ka treneris nevar aizbraukt līdzi sportistam uz Olimpiskajām vai Paralimpiskajām spēlēm. Mēs lūdzam Dievu par šo situāciju, lai vietā stājas citi cilvēki, kas var aizpildīt trenera lomu. Pirms Rio arī man bija nepieciešams garīgais un psiholoģiskais atbalsts, lai dzīvotu Brazīlijā pusotru mēnesi, kā arī veiktu lielo attālumu no Latvijas līdz Brazīlijai un atpakaļ.
– Kā izjuti braucienu uz Olimpiādi saistībā ar politisko situāciju?
– Laikā, kad notika Rio Olimpiskās spēles, valstī bija diezgan nedroša politiskā situācija. Es kā brīvprātīgā, kas atbrauc tikai uz kādu neilgu laiku, to īpaši neaptvēru, jo veikali strādā, transports kursē un sacensības notiek. To vairāk izjuta vietējie, jo mainījās valsts prezidents tieši pirms Paralimpiskajām spēlēm, bija nemieri, ka tiek rīkotas Olimpiskās un Paralimpiskās spēles, jo nav tik liela finansējuma, un valstī iedzīvotāji bija pret to, ka cieš citas jomas. Paralimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā skatītāji skaļi svilpa, izsakot neapmierinātību jaunajam prezidentam.
– Par to, kā atrisināsies visi finansiālie un dzīvošanas jautājumi, taču arī sākumā nezināji.
– Kad maijā pirkām lidmašīnas biļetes, tas bija aizņēmums no finansējuma, kas paredzēts citam projektam, un pirkums tika veikts sadarbībā ar Latvijas kristīgo organizāciju kalpošanai sportā „Uzvara, kas iedvesmo". Sākumā bija šaubas, vai būs viss nepieciešamais finansējums dzīvošanai, vai būs iespēja segt lidmašīnas biļešu izmaksas, bet visi šie jautājumi ar Dieva palīdzību atrisinājās. Projektā "The Road to Rio" es saņēmu stipendiju, un tas bija nozīmīgs finansiālais atbalsts. Rakstīju arī vēstules cilvēkiem, kurus pazīstu, uzrunāju un lūdzu finansiālu un garīgu atbalstu šim misijas braucienam. Atbalstītāju komandā bija daudz cilvēku no dažādām valstīm, un tā bija liela Dieva svētība. Esmu pateicīga ikvienam. Divas nedēļas dzīvoju viesnīcā, pēc tam – baznīcas telpās, tad saņēmu vēstuli no vienas kristīgās ģimenes, ka viņi labprāt uzņemtu ātrāk, jau pirms Paralimpiskajām spēlēm, un tas bija labs pārsteigums.
– Ko izdevās redzēt no Olimpiskajām un Paralimpiskajām spēlēm?
– Pirmo reizi biju tik lielā pilsētā starp daudziem tūkstošiem cilvēku, pirmo reizi skatīju tik lielas sporta arēnas, kur kopumā bija ļoti jauka atmosfēra. Olimpisko spēļu laikā maratona finišs atradās vietā, kur ik gadu februārī notiek karnevāli, bet Paralimpisko spēļu laikā tur notika loka šaušanas sacensības. Olimpiskajās spēlēs dažus no sporta veidiem varēju vērot klātienē. Atnākot uz sacensībām, vispirms domās lūdzu par sportistiem, lai viņiem nebūtu nekādu traumu, lai būtu garīgs spēks. Man bija iespēja iepazīties arī ar Rio pilsētu. No populārākajām tūristu apskates vietām apmeklēju Kristus Pestītāja statuju, Kopakabanas pludmali, Cukura kalnu. Paralimpisko spēļu laikā mūs ar Gunitu uzaicināja arī uz sportistu ciematiņu. Apskatījāmies arī ciemata reliģisko centru, satikāmies ar kapelāniem, kuri kalpoja ciematā, piedalījāmies kopīgajās lūgšanās un Bībeles studijās. Esam pateicīgas Latvijas paralimpiešiem par viesmīlību. Paralimpisko spēļu laikā iznāca redzēt lielāko daļu no Latvijas sportistu startiem, jo biļetes bija salīdzinoši lētas. Bijām stadionā tajā dienā, kad Diāna Dadzīte uzstādīja pasaules rekordu. Apbalvošanu neredzējām klātienē, jo tā bija tikai nākamajā dienā. Rio ir ļoti milzīga pilsēta, un sacensību vietas bija izkaisītas pa visu pilsētu. Dažkārt, lai aizbrauktu no vienas vietas līdz citai, vajadzēja pavadīt divas stundas ceļā, izmantojot dažādus transporta līdzekļus – metro, vilcienus, autobusus.
– Kāda bija tava misija?
– Tā bija kalpošana garīgajā sfērā. Kopā ar kalpotājiem no citām valstīm veltījām laiku lūgšanām un sarunām, lai palīdzētu sportistiem, treneriem, organizatoriem un brīvprātīgajiem pārvarēt psiholoģiskas grūtības, spriedzi, stresu, dalījāmies arī Evaņģēlija vēstī. Mēs dāvinājām cilvēkiem Bībeles ar sportistu liecībām angļu, spāņu un portugāļu valodā un DVD ar filmu "Cīņa un triumfs", kurā ir četru pazīstamu olimpiešu dzīvesstāsti dažādās valodās. Šo filmu var noskatīties internetā, meklējot mājas lapā www.struggleandtriumph.com, tā ir iztulkota arī latviešu valodā. Kapelāniem nav pieņemts lūgt par rezultātiem, par uzvaru sacensībās, bet par to, lai Dievs dod veselību un arī gudrību sportistam sacensībās, spēju neapjukt, mieru sirdī, lai nebūtu stresa. Tika lūgts arī par treneriem, lai viņiem Dievs dod gudrību, ko teikt, ko neteikt saviem sportistiem, arī par ārstiem, par visiem, kas atbalsta, arī par līdzjutējiem.
– Ko tev deva šis ceļojums, par ko kādreiz pat sapņos necerēji?
– Kādreiz biju domājusi, ka pirmās spēles, uz kurām gribētu aizbraukt, būs ziemas Olimpiskās spēles, jo tajā laikā pati sāku apmeklēt distanču slēpošanas treniņus. Tobrīd tas bija mans mīļākais sporta veids. Televīzijā ļoti daudz skatījos tieši ziemas sporta veidus. Dzīvē bija lemts, ka viss notiek pavisam citādāk, un, kad biju Rio, tad novērtēju visus plusus – esmu atbraukusi vasarā, ir karsts laiks, nav jāsalst, nevajag tik daudz drēbju. Rio karstums brīžiem bija virs +40 grādu, kas arī bija liels pārbaudījums. Vienā no karstākajām dienām aizbraucām skatīties, kā startē Rihards Snikus iejādes sportā ar zirgu King of the Dance. Jau sēžot tribīnēs bija karsti un grūti, taču paralimpiešiem vēl vajadzēja iziet sporta arēnā un iespējami labāk parādīt savu sniegumu. Redzēju eksotisku zemi, kur, ejot pa pilsētu, var redzēt, kā banāni aug, kā brīvā dabā zied orhidejas, aug līdakastes un citas puķes, kuras Latvijā stādām puķu podos, kā spēlējas nelieli pērtiķīši. Pārsteidzošākais bija tas, ka vienā pilsētā ir gan līcis, gan okeāns, gan kalni. Ar vagoniņu var aizbraukt no viena kalna līdz otram. Okeānā nepeldējos, jo ūdens bija auksts. Tagad pašai šķiet neticami, ka esmu bijusi tik tālā zemē, guvusi tik daudz iespaidu.
Paldies Dievam, ka sargā un rūpējies par mums! „Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums" (1. Tesaloniķiešiem 5:18)