Vakar ar koncertu, kurā muzicēja Jēkabpils kamerorķestris un Guntars Freibergs (marimba), pie diriģenta pults – Mārtiņš Bergs, Madonas kultūras namā tika atklāts otrais starptautiskais Jāņa Norviļa pianistu konkurss.
25 dalībnieki (no Latvijas, Krievijas un Zviedrijas), pedagogu tālākizglītības seminārs, spilgts žūrijas personāliju sastāvs (Juris Kalnciems, Vestards Šimkus, Tatjana Šklovskaja) konkursam piešķir īpašu rezonansi.
Tā kā konkursa organizatoriskos grožus šogad stingri tur Madonas mūzikas skolas pedagogi, uz sarunu aicinu kompetentāko šīs jomas pārzinātāju – klavierspēles skolotāju ILZI TOMSONI.
– Ievērojamā pianiste Nora Lūse ir iedevusi mums makšķeri, tālāk mēs makšķerējam paši, – sarunu par konkursu iesāk Ilze Tomsone. – Esam iesaistījušies starptautiskajā Alink-Argerich Foundation. Tā ir starptautiska organizācija, ar kuras palīdzību iespējams izsekot konkursiem, kas notiek visā pasaulē. Lai piedalītos fonda aktivitātēs, katru gadu jāmaksā noteikta dalības maksa. Šogad, pateicoties Latviešu Nacionālajai apvienībai Kanādā, esam veikuši pirmo iemaksu, ceru, ka sadarbībā ar Madonas novada domi to varēsim veikt arī nākotnē. Šogad mūsu konkursa vēriens paplašināsies, jo fonda mājas lapa ir aktīva, bet pienesums ir lielāks, ja konkurss tiek minēts un publicēts arī bukletā. Šogad top jauns fonda buklets (tajā tiek minētas aktivitātes nākamajiem trim gadiem), un tajā varētu tikt iekļauta informācija par starptautisko Jāņa Norviļa jauno pianistu konkursu Madonā.
– Ko prasa un pašiem dod darbs pie konkursa sagatavošanas?
– Tas ir papildu ieguldījums – milzīgs darbs gan organizatorisko jautājumu risināšanā, gan reklāmas jomā, bet tas ir svarīgi, jo mēs skandinām, ka Latvijā ārpus Rīgas arī notiek vērtīgas lietas. Alink-Argerich fondā mūsu konkurss ir vienīgais no Latvijas. Starptautisko pianistu konkursu Latvijā ir ļoti daudz – konkursi notiek Rīgā, Valmierā, Siguldā, Aizkrauklē, un katrā ir sava specifika. Mūsu dominante ir Jānis Norvilis. Mazie bērni sagatavo komponista Jāņa Norviļa dziesmu, lielajiem bērniem obligāta prasība ir tautas melodijas spēle.
– Visur būt nav iespējams, izvēli, kurā konkursā piedalīties, skolas nosaka pašas. Pieļauju, ka interesi par mūsu konkursu šogad rada pianista Vestarda Šimkus iesaistīšanās žūrijā.
– Paralēli konkursam notiek seminārs tālākizglītībā mūzikas skolas skolotājiem. Uz to pieteikušies vairāk nekā astoņdesmit pedagogu. Visiem patiešām ir interese par to, kā strādā Vestards Šimkus, jo seminārā to varēs iepazīt. Uzskatu, ka no jebkura pianista var mācīties, bet Vestards ir īpašs gadījums.
– Cik bērnu šogad konkursā spēlēs no mūsu reģiona?
– Konkursā piedalīsies trīs mūsējie, pagājušajā gadā spēlēja divas mūsu meitenes. Programma ir ļoti sarežģīta, lai to sagatavotu, papildus jāstrādā vasarā. Līdz ar to nepieciešama ne tikai skolotāja, bet arī bērna un vecāku uzņēmība. Ja konkursam bērnu virzīs tikai pedagogs, nekas neiznāks. Ja tas notiek abpusēji, to varam pacelt. Bērni visos novados ir talantīgi, jautājums ir par interesēm un darba spējām. Parasti bērns, kas kaut ko dara, ir aktīvs un noslogots ļoti daudzās sfērās.
– Atceroties sevi skolas gados, vai biji apzinīgo skolēnu skaitā?
– Nebūt ne. Mācījos Alūksnes mūzikas skolā, man bija viegla galva, tādēļ visu apguvu mācību stundas laikā. Jau kopš bērnības mūzika mani saistīja, acīmredzot arī tāpēc, ka viegli padevās. Mūzikas skolas 4. klasē jau pašai bija skaidrs, ka mūziku mācīšos tālāk. Pabeidzu Cēsu mūzikas vidusskolu, vēlāk – Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas klavierspēles skolotāju programmu.
– Vai vecāki arī bija muzikāli?
– Tētis nedaudz spēlēja vijoli, mamma bija dziedāšanas skolotāja. Instrumentu spēle viņiem bija pašdarbības līmenī, jo mamma pēc izglītības bija rokdarbu skolotāja.
– Toties bērni mūzikas jomā kļuvuši par profesionāļiem.
– Tā ir – dēls Valdis dzied Valsts Akadēmiskajā korī „Latvija", diriģē Mazsalacas kori, Rīgas 3. ģimnāzijas jaukto kori, kopā ar Egilu Lipšānu strādā par diriģentu korī „Burtnieks". Meita Inga darbojas Rīgā, mūzikas skolā 2, spēlē Jelgavas mūzikas vidusskolas orķestrī, pašlaik ir periods, kurā viņa aizvieto vijolnieci Latvijas Nacionālās operas orķestrī.
– Pieļauju, ka bērni šad tad tevi rauj līdzi lielās mākslas notikumiem.
– Jau skolēnu rudens brīvdienās esmu gatava doties uz Rīgu, jo bērni sagādājuši biļetes uz koncertiem. Nereti plašāku projektu gaitā dēls mani pieaicina par koncertmeistari saviem koriem. Tas, protams, ir papildu darbs, bet ļoti interesants, jo redzu, kā strādā citi. Rīga vilina arī tāpēc, ka gribas satikt un padzīvot kopā ar mazbērniem. Lielajam drīz būs divi gadi, mazajai – mēnesis. Nereti mazbērniem ko padziedu, uz ko Aurēlija nesaka neko, jo vēl nesaprot, bet mazdēls –
smejas.
– Ar kura vecuma bērniem patīk strādāt mūzikas skolā?
– Ar lielajiem ir visinteresantāk, jo viņi jau zina, ko vēlas, līdz ar to ir cita attieksme. Protams, jebkuram vecumam ir savs jaukums. Mazie ir ļoti atvērti un tieši, ar viņiem visu var sarunāt. Pusaudžu vecumā bērni nereti dalās sliņķos un tādos, kas kaut ko dara, bet, kad sliņķis sevi pārvar, atkal ir gandarījums.
– Gadu no gada mācot iemaņas klavierspēlē, pieļauju, ka parādās rutīna. Kas palīdz to aizslaucīt?
– Klaviermūzikā ir ļoti daudz iespēju, jo ir plašs repertuārs. Vijolniekiem un pūtējiem bērnu repertuārs ir salīdzinoši ierobežots, lai gan internetā tagad paveras iespējas atrast vairāk nošu. Klaviermūzikā repertuāru var pielāgot konkrētajam bērnam, protams, ir sava programma, no kuras atkāpties nevar, bet ir variācijas iespējas. Darba ir ļoti daudz. Kā teica direktors Bergs, lai sasniegtu kvalitāti, jāpaņem sērkociņu kastīte un jāsāk spēlēt. Nospēlē vienreiz – izņem sērkociņu, nospēlē otrreiz – izņem otru sērkociņu. Savu darbu bērns būs paveicis tad, kad visi sērkociņi no kastītes būs izņemti un atkal salikti atpakaļ.
– Nereti, spēlējot skaņdarbu, svarīga ne tikai tehniskā puse, bet tas, kādu redzes gleznu pianists spēj uzburt. Pianiste Jautrīte Putniņa šai ziņā ir lielisks piemērs.
– Mācot mūziku, tas ir viens no izteiksmes līdzekļiem, lai bērnu iekustinātu, lai viņš muzikālāk varētu skaņdarbu izprast un nospēlēt. Ja tikai spēlēsi notis, nekas nesanāks, vispirms ir jāizdomā stāstiņš. Mūzika dzims tad, ja spēlei klāt nāks spilgta redzes glezna. Attiecībā uz bērnu mūzikas skolas audzēkņiem jautājums ir tikai par to, vai tiekam līdz šim posmam. Parasti nomaļamies ap tehniskajām lietām un līdz gleznai netiekam, jo šis aspekts parādās tad, kad apgūta skaņdarba tehniskā puse.
– Vai daudziem mūzikas skolas audzēkņiem mērķis ir kļūt par profesionāliem mūziķiem?
– Kādam jau ir, lai gan salīdzinoši mazāk, nekā kādreiz. Priecājos, ka katru gadu tomēr kāds no mūsu absolventiem mūziku uz „Mediņiem", „Dārziņiem" vai citu mūzikas skolu aiziet mācīties. Līdz profesionāļa karjerai cilvēkam ir tāls ceļš, ne katrs turklāt varēs tajā ielauzties, bet daudz kas atkarīgs no paša.
– Lūdzu, atklāj tos pienākumus, ko līdztekus klavierspēles skolotājas darbam veic ikdienā.
– Esmu koncertmeistare vairākiem koriem: Madonas mūzikas skolas korim, Madonas Valsts ģimnāzijas korim, 5.-9. klašu korim, Ļaudonas jauktajam korim „Lai top!". Kopmēģinājumu laikā un noslēgumu koncertos tieku aicināta par koncertmeistari gan skolēnu, gan pieaugušo kopkorim. Būt par bērnu kora vai pieaugušo kora koncertmeistari ir kas pilnīgi cits. Bērniem notiek citāda stila koncerti, pieaugušie, savukārt, tiek iesaistīti plaša mēroga koncertos. Tikko Ļaudonas jauktais koris „Lai top!" uzstājās Andreja Eglīša simtgades pasākumā, līdz ar to mums visiem paplašinās redzesloks un raisās skaistas emocijas. Līdzdalība Dziesmu svētkos arī ir kas fantastisks. Tā kā pati vairs korī nedziedu, iespēju piedalīties Vispārējos dziesmu un deju svētkos uztveru kā milzu dāvanu. Lielajos koncertos Mežaparka estrādē parasti aizrautīgi klausos.
– Jau daudzus gadus esi Madonas evaņģēliski luteriskās draudzes ērģelniece.
– Esmu ērģelniece Lazdonas baznīcā, spēlēju ikdienas dievkalpojumos. Ar ērģeļmūziku ir tā, ka man ļoti patīk spēlēt instrumentu, bet vēlētos šīs iemaņas apgūt profesionālāk. Šobrīd tam pietrūkst laika. Pirms Pirmās Adventes Madonas luterāņu draudzes baznīcā esam iedibinājuši skaistu tradīciju, ka notiek ērģeļmūzikas koncerts. Sapulcējamies vairāki ērģelnieki un iestudējam ko īpašu.
– Kas tevi no pianistiem saista un ko klausies?
– Prioritāte šobrīd ir Vestards Šimkus. Lai gan jāatzīst, ka pavasarī, kad Madonas kultūras namā uzstājās viņa māsa, teicu, ka Aurēlija drīz Vestardu pārspēs. Protams, programma viņai vēl nav tik plaša, un tehniskā varēšana arī brālim ir meistarīgāka, bet jaunas zvaigznes dzimšana ir jūtama. Vēl patīk un klausos pianistu Andreju Osokinu.
Autore: INESE ELSIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto