Rīt ar koncertu un izstādēm 25 gadu pastāvēšanas jubileju svinēs Ērgļu Mūzikas un mākslas skola. Kopš skolas dibināšanas izglītības iestādē strādā tās pašreizējā direktore IVETA PEDELE. Viņu pirms skolas nozīmīgajiem svētkiem laikraksts aicināja uz plašāku sarunu.
– Ideja, ka Ērgļos vajag mākslas skolu, man radās, jau studējot Mākslas akadēmijā, – atcerējās Iveta Pedele. – Desmit gadu braucu uz Madonas mākslas skolu, kur strādāju par skolotāju, un paralēli mācījos akadēmijā. Vienā brīdī sākās degvielas krīze – negāja autobusi, tikai vilcieni, un man apnika trakā braukāšana: no Rīgas ar vilcienu uz Madonu, tur palikt pa nakti un tad atkal doties uz Rīgu un visbeidzot uz Ērgļiem. Kādā jaukā dienā pie manis pienāca Ingūna Džiguna, toreiz – Druviete, viņa arī studēja Mākslas akadēmijā, un teica – taisām Ērgļos mākslas skolu! Tā mēs sākām. Muzikanti jau bija priekšā, jo 1986. gadā Artis Kumsārs bija pie rokas saķēris Guntaru Velci, kas tobrīd mācījās Konservatorijā (tagad – Mūzikas akadēmija), un paziņojis, ka Ērgļos vajag izveidot mūzikas skolu. Vispirms šī skola darbojās kā Madonas mūzikas skolas filiāle, tad – Ērgļu mākslas skolas filiāle, un visbeidzot deputāti mūs salika kopā.
– Kā šajos gados gājis ar skolas telpām?
– Māksliniekiem telpas sākumā iedeva bijušajā viesnīcā, kas gadu bija stāvējusi tukša. Ar Ingūnu to izmēzām un izberzām, pirmo gadu pašas arī kurinājām. Muzikanti strādāja kultūras namā, bērni uz stundām gāja pie skolotājiem uz mājām, bet, lai nokārtotu ieskaites, vizinājās uz Madonu vai kāds turienes skolotājs vizinājās uz Ērgļiem. Pēc papīriem abas nodaļas esam kopā no 1992. gada, ciešāka sadarbība mums izveidojās kopš 1994. gada, kad mūziķiem lika pāriet uz vecās viesnīcas telpām. Tur pāris gadu strādājām kopā, līdz vidusskolā īstenojās lielais Eiropas renovācijas projekts un tā ietvaros tika izbūvēti pagastmājas bēniņi. Šīs telpas piešķīra mākslas skolai, un, kad skolai svinējām 15 gadu jubileju, bijām jau jaunajās telpās. Pirms tam gan pāris gadu bijām mitinājušies arī sākumskolas telpās.
– Kā gribas raksturot skolas pedagogus?
– Šobrīd mūziķi strādā saieta namā, mums ir četri mūzikas pedagogi: Mārīte Taškāne, mūzikas nodaļas vadītāja un klavieru skolotāja, Pēteris Leiboms, kas māca pūšamos instrumentus un strādā ar orķestri (rīt svinēsim skolas pūtēju orķestra desmit gadu jubileju), un Ivars Rutmanis, kas brauc no Cēsīm un māca flautas un saksofona spēli. Mākslas nodaļā esam trijatā – Andris Džiguns, Vizma Veipa un es. Mēs kopā esam kā viens veselums. Ja kādu uz laiku no trijotnes izņem, tie divi to var kompensēt, bet ilgstoši gan ne. Kopā esam izēduši pudu sāls, esam lieliski sastrādājušies, mums katram ir savi plusi un savas stiprās puses, saliekot kopā, sanāk ideāls kolektīvs.
– Kā ir ar audzēkņiem, vai skolas absolventi izvēlas mācības šai jomā turpināt?
– Jubilejas ietvaros saieta namā būs arī absolventu darbu izstāde. Mākslas akadēmijā šobrīd mācās Kristaps Priede, viņš maģistrantūrā studē glezniecību. Anita Šreibere mākslu studē Edinburgas Mākslas koledžā, un ir vesela virkne audzēkņu, kas beiguši Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu, Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu vai Ogres tehnikumu. Bija laiks, kad gandrīz katru gadu divi trīs skolas absolventi aizgāja mācīties tālāk, pēdējos gados tas ir retāk, ko saistu ar ekonomisko situāciju: vecākiem ir grūtāk palaist bērnus no mājām vai arī, ja viņi izmācīsies mākslu, ko pēc tam ēdīs?
Ir entuziasti, kas mācības turpina arī mūzikas vidusskolā. Cēsīs šobrīd mācās divas mūsu audzēknes – Evija Dāve un Judīte Žīgure, viena ir pianiste, otra – saksofoniste.
– Cik audzēkņu šajā mācību gadā mācās jūsu skolā?
– Mums ir 76 skolēni: 20 – muzikanti, pārējie – mākslinieki. Mūziku mācīties, manuprāt, ir grūtāk, klavieres vecāki pirkt negrib, iznomāt tās nevar, ar pūšamajiem ir vienkāršāk – tos sākumā dod skola, pēc tam pērk vecāki, ja redz, ka bērns tiešām spēlēs. Mākslas skolā visu cenšamies izdarīt uz vietas, mājasdarbus nedodam, jaunajiem mūziķiem ir citādāk – viņiem jāvingrinās mājās.
Kā skaistāko varu minēt faktu, ka pie mums atgriežas mācīties jau skolēnu bērnu bērni.
– Kā uzņēmāties skolas direktores pienākumus?
– Sākumā biju direktora vietas izpildītāja, jo bija bail no direktores nosaukuma un funkcijām. Direktora darbs, protams, ir interesants, bet tas nav mans aicinājums – tā vietā, lai strādātu ar papīriem, es priekšroku dodu radošam praktiskam darbam. Dokumentiem, manuprāt, būtu jābūt tikai tik daudz, cik tie palīdz strādāt pašam un kolēģiem, nevis kādam kaut kur citur.
– Vai pēc skolas paliek laiks arī brīvbrīžiem? Kādi ir vaļasprieki?
– Mans vaļasprieks ir teātris. Viss sākās toreiz, kad skolā gatavojām Ziemassvētku uzvedumu, un mūs, skolotājus, „dresēja" Mārīte Taškāne. Pēc redzētā režisore Terēze Kaimiņa „uzlika aci" un paaicināja uz teātra kolektīvu. Ar prieku atsaucos, un mana pirmā loma bija kāda nešpetna kundzīte. Tā kā no publikas bail nav, teātri spēlēt man patīk. Pirmos gadus strādājot direktores amatā, savu 1. septembra runu rakstīju uz papīra un trīcošām rokām to lasīju, tagad arī to varu darīt bez grūtībām.
– Kādu lugu iestudējat šobrīd?
– Strādājam pie Monikas Zīles lugas „Laulības dzīves aģentūra", pirmizrāde plānota 8. aprīlī. Apsolīju, ka tekstus sākšu mācīties pēc skolas 25 gadu jubilejas.
– Vai skolas pedagogi glezno? Vai pašai patīk atgriezties pie otām?
– Kad aiziešu pensijā, tad atsākšu gleznot, šobrīd sevi realizēju caur bērniem. Kad darbs izdodas, man ir tāds pats gandarījums, kā es pati ko labu būtu izdarījusi. Šobrīd mainīt neko nevēlos, nav tādas iekšējas nepieciešamības. Reiz gan skolotājiem bija arī savu darbu izstāde, varbūt uz skolas 30 gadu jubileju varam ko līdzīgu atkārtot.
– Kāds ritms skolā valda ikdienā?
– Šobrīd mākslas nodaļas audzēkņiem rit eksāmenu laiks – tiek kārtoti pārbaudījumi zīmēšanā, gleznošanā, kompozīcijā, veidošanā, mākslas valodas pamatos, darbā ar materiāliem. Pēc tam viņi pievērsīsies diplomdarbu izveidei. Šogad skolā ir pieci mākslas nodaļas beidzēji, un četri absolvēs mūzikas nodaļu. Muzikantiem eksāmeni būs pavasarī.
– Vai skolas audzēkņi piedalās arī konkursos?
– Valsts konkursi skolām ir obligāti. Nedēļas sākumā pianisti bija Cēsīs, kur notika klavierspēles konkurss, mākslinieki savukārt gatavojas valsts dizaina konkursa noslēgumam, kas ritēs Madonā. Konkurss nedaudz ir laimes spēle – vai tu uztrāpi to, ko žūrija no tevis gaida, vai neuztrāpi. Konkursu rezultāti, manuprāt, nav skolas kvalitātes noteicējs.
Regulāri uzstājamies Ērgļos – orķestris koncertē svētkos, mākslinieki saieta namā izliek darbu izstādes. Šobrīd pašvaldības ēkā pie ieejas ir vieta, kur izlikti audzēkņu plenēra darbi, veltīti Ērgļiem.
– Vai skolā ir iespēja gleznot pieaugušajiem?
– Pieaugušie var apgleznot zīdu, strādāt ar mālu vai gleznot. Katru gadu šai domubiedru grupai izvēlamies kādu konkrētu mākslas virzienu (šogad tas ir abstrakcionisms, sākām ar jūgendstilu), to iepazīstam un tad darām. Uz nodarbībām reizi nedēļā nāk bērnudārza darbinieki, arodskolas skolotāji, arī pagasta pašvaldības darbinieces, apdrošināšanas aģenti – cilvēki, kam nekad ar mākslu saistība nav bijusi, bet kam tas palīdz relaksēties un atpūsties.
– Kādi ir nākotnes sapņi?
– Ir iesākta projekta izstrāde par sākumskolas piebūves izveidi pie vidusskolas ēkas. Ja sākumskola aizietu uz jauno ēku, mēs varētu cerēt uz visu ēkas spārnu, kurā šobrīd atrodamies. Tad mūziķi būtu beidzot pie mums, mēs visi būtu zem viena jumta.
Šobrīd skolas mākslas nodaļai stāvu zemāk atrodas sākumskola. No vienas puses, tas ir ideāls variants – kad stundas vispārizglītojošajā skolā beidzas, bērni nāk pie mums. Viņiem (un vecākiem) tas ir ļoti ērti, skolotājas ir atsaucīgas, pašas gana bērnus. Turklāt mazie pie mums nāk arī kompānijas pēc – katrs atved kādu sev līdzi.
17.02.2017.