Vasaras saulgriežu laikā, kad ir visīsākā nakts un visgarākā diena, svin latviešu gadskārtu svētkus – Jāņus. Ar senām un pamatīgām tradīcijām – vainagu vīšanu, līgodziesmām, ugunskuru degšanu, kas, gadiem ejot, joprojām tiek turpinātas, nestas no paaudzes paaudzē.
Lai gan JĀNIS CĪRULIS nekad iepriekš vecākiem nav jautājis par sava vārda izvēli, šobrīd ļoti lepojas, ka tieši šis vārds viņam ir dots.
– Daudzus gadu desmitus Jānis bija ļoti populārs vārds. Pēdējos gados vecāki arvien retāk savām atvasēm izvēlas dot latviskus vārdus. Šobrīd esmu ļoti priecīgs par savu vārdu, jo tas kļūst retāks, bet es to ar lepnumu varu nest tālāk. Diemžēl arī paši svētki laika gaitā ir mainījušies un nav vairs tās sajūtas, kas bija agrāk. Pirms gadiem divdesmit, trīsdesmit svētkiem bija cita garša. Kaimiņi gāja viens pie otra, aplīgoja, bija dziesmas un dejas līdz rīta gaismai. Šajos laikos tās izjūtas, tradīcijas ir grūti noturēt, lai gan tik ļoti to vēlētos. Ģimenē aug dēls Rūdolfs, un, lai arī viņš nav Jānis, tomēr saprot, ka šie svētki latviešiem vienmēr ir bijuši ļoti nozīmīgi un īpaši. Manā skatījumā, latviešiem ir ļoti daudz svētku, visu dzīvi kaut ko svinam un esam izlepuši no pārbagātības. Tāpat arvien vairāk tiek aizgūts arī no ārzemēm. Protams, es dēlam neaizliedzu tos svinēt, tomēr vispirms ir jābūt latviešu tradicionālajiem svētkiem.
Latviešiem ir daudz dažādu svētku, piemēram, Meteņi. Laika gaitā šo svētku svinēšanas tradīcijas ir zudušas, bail, ka tā nenotiek arī ar Līgo svētkiem.
– Kādas ir jūsu ģimenes Jāņu tradīcijas?
– Esmu dzimis un audzis laukos, Ozolos. Šī vieta ir mana. Lai gan šobrīd ar ģimeni dzīvojam Madonā, esam priecīgi, ka mums ir tā īpašā vieta, kur aizbraukt, un uz Ozoliem braucam katru vakaru. Savukārt mazie svētki ir sestdienās, kad aizbraucam pie Daces mammas, kopīgi gatavojam maltīti un ļaujam mammai nedaudz atpūsties. Iespējams, ka tāpēc tās dzimtas saknes, daba tik ļoti ir tuva. Un vasaras saulgrieži, Jāņi – tie ir dabas svētki. Mums vispirms tās ir jāņuzāles. Kalmes – tā smarža ir kaut kas vienreizējs. Dace vienmēr uzpin ozola zaru vainagu – smarža, čaboņa atgādina bērnību. Vienmēr pirms Jāņiem daba iegūst citas krāsas, smaržas. Tikko biju vakarā aizbraucis uz Dziļūkstes ezeru – vakara miers, īpašās smaržas un skaņas atkal atgrieza mani bērnībā. Tas ir tas īpašais mirklis pirms Jāņiem. Tāpat svētkos galdā tiek celts siers un alus, pīrādziņi, tiek kurts ugunskurs. Braucam pie Daces mammas uz Liezēres pagastu, kur sanāk visi radi kopā, gūstam lauku sajūtu. Šobrīd varbūt mazāk, bet agrāk jau nedēļu pirms svētkiem biji apgarots ar gaidāmajiem svētkiem, jau laikus tika nesti mājās bērziņi, kalmes. Tik ļoti gaidīji svētkus.
Ir sanācis Jāņus svinēt arī ārzemēs, pilsētas dzīvoklī, kopā ar cittautiešiem. Pirmkārt, šie ir svētki, kuri vienmēr ir jāsvin laukos, jo dzīvoklī, pilsētā nebūs to īpašo sajūtu. Otrkārt, neviens nesapratīs, kas mums tie ir par svētkiem. Daudzās valstīs atzīmē vasaras saulgriežus, tomēr mums vienīgajiem tie ir citādāki. Īpaši skaisti Jāņi tika atzīmēti Islandē. Latviešu kopiena vienmēr svinēja savus latviešu svētkus. Jau pirms Jāņu svinībām zināja, cik pilsētā ir Jāņu. No Latvijas tika pasūtīti zāļu vainagi. Tās izjūtas ir neaprakstāmas, ka arī ārzemēs var tik skaisti svinēt svētkus.
No bērnības atceros, kā gāju pie draugiem, kuri Līgo vakaru svinēja pēc visām senajām tradīcijām – ar dziesmām, dejām ap ugunskuru, bluķa ripināšanu no kalna pusnaktī. Tas bija ļoti īpaši. Tagad reti kurā ģimenē šādi atzīmē šos svētkus. Kad biju mazāks, svētkos mēdzām braukt uz Druvienu pie radiem. Tas bija neaprakstāms notikums. Tur radās tās īstās sajūtas – reizi gadā braucam uz turieni, tur būs cilvēki, ugunskuri, „Skroderdienas Silmačos", visi būsim kopā. Reizēm pietrūkst tās izjūtas. Cilvēki tagad ir pārņemti ar savām raizēm, problēmām, ikdienu, kad ļoti maz laika velta līdzcilvēkiem. Nereti aizdomājos, ka agrāk bija siena talkas, kartupeļu talkas, kad kaimiņi devās viens otram palīgā, tika klāti galdi. Sen tā vairs nenotiek, līdz ar to izzūd arī tā kopības izjūta. Esmu novērojis, ka šodien par „paldies" vien neviens neko otram vairs nedarīs. Drīzāk priecāsies, ja otram nesanāks. Tas pats attiecas arī uz svētkiem – šī iemesla dēļ tās jaukās tradīcijas izzūd. Tas, vai tie tiks saglabāti, ir atkarīgs no katras ģimenes. Mēs visu bērniem rādām ar savu piemēru.
Agrāk jebkuriem svētkiem bija īpaša nozīme. Kāpēc mēs bērnībā tik ļoti gaidījām, piemēram, Ziemassvētkus? Bija tas īpašais mirklis, kad gājām pēc eglītes, tajā iekārtās konfektes, mandarīni… Tās ir asociācijas ar šiem svētkiem no bērnības. Tagad bērniem pieejams ir viss – dāvanas, saldumi, augļi, rotājumi. Zūd īpašais gaidīšanas mirklis. Tomēr noteikti nevajag gausties, kā bija agrāk. Laiks iet uz priekšu, taču gribas uzburt tās īpašās izjūtas, un to mēs varam paveikt tikai darot un rādot piemēru.
– Diemžēl šogad plaši Jāņu pasākumi nenotiek, bet iepriekšējos gados tu tos vadīji, līdz ar to pašam īsti neizdevās Jāņus nosvinēt draugu un ģimenes lokā.
– Pirms četriem gadiem Ozolos laukumā tika organizēts pirmais lielais Līgo pasākums, kas pulcēja tik daudz gan pagasta iedzīvotāju, gan viesu no tuvākām un tālākām vietām. Jāteic, ka vietas izvēle bija lieliska, jo varēja piedalīties visi, arī vecāka gadagājuma ļaudis, kas tajā nolūkojās no savu dzīvokļu logiem. Svētkus mēs nesām tuvāk iedzīvotājiem. Un atkal tā kopības izjūta, kad visi sadodas rokās ap ugunskuru, dzied un priecājas. Ikdienā mēs nereti paejam garām viens otram, bet svētkos stāvam līdzās plecu pie pleca, pasniedzam roku un esam kopā, esam vienoti.
Vadot pasākumu, svētkiem ir cita garša, bet tie nebūt nav sliktāki, kā ierastie, ģimenes lokā pavadītie.
Pašreizējā situācija, kas ir ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē, ierobežojumi, nenotiekošie pasākumi, manuprāt, ir lielisks atspēriena punkts, lai atgrieztos pie senām tradīcijām, svētkus vairāk svinētu tieši ģimenes lokā, savā sētā. Līdz šim bija ļoti daudz dažādu pasākumu. Teikšu – pārāk daudz. Cilvēki no piedāvājuma bija noguruši. Manuprāt, ir peļņas pasākumi un ir pasākumi dvēselei. Piemēram, Līgo – jebkurā vietā šis pasākums būs radīts dvēselei.
– Tu ne tikai vadi pasākumus, bet pats arī spēlē teātri?
– To, ka gribu spēlēt teātri, zināju jau bērnībā. Pirmā interese radās tieši Druvienā, esot Silmaču muzejā. Mazs būdams, pēc Liezēres kapusvētkiem vienmēr skatījos vietējā amatierteātra izrādes un domāju, kaut arī es kādu dienu varētu tur spēlēt. Skolas laikā aktīvi spēlēju teātri, vadīju skolas pasākumus. Arī vidusskolā jau no 10. klases apmeklēju teātra pulciņu. Pēc vidusskolas mani Laila Vanaga paaicināja spēlēt Liezēres amatierteātrī. Prieks bija neizsakāms, bet kaut kur piezagās arī kautrība par to, ko dari. Tagad esmu pārliecināts, ka nekad nevajag kautrēties, tas, ko dari, ir jādara ar pārliecību. Tagad ir cita režisore, līdz ar to vairāk varbūt tiek prasīta lielāka profesionalitāte, un mīlestība pret teātri nav zudusi nevienā mirklī.
Sākumā likās, kas gan tā par profesiju – aktieris. Šī iemesla dēļ arī neaizgāju mācīties uz aktierskolu. Nu domāju, ka vajadzēja, lai gan tas nav traucējis tagad gan vadīt pasākumus, gan spēlēt teātri. Es gan uzskatu, ka ideālais variants dzīvē ir darīt to, ko tu darītu par velti. Un man tas ir teātris. Amatierteātrī vienīgā alga ir skatītāju emocijas, aplausi, pateicības vārdi.
– Vairākus gadus tu dzīvoji un strādāji ārzemēs.
– Nav noslēpums, kāpēc lielākā daļa cilvēku dodas uz ārvalstīm – tā ir nauda. Tomēr ir divu veidu cilvēki – vieni, kas tiešām aizbrauc tikai strādāt, otri – kuri ne tikai strādā, bet arī iepazīst to valsti. Es esmu otrais variants. Jebkurā valstī būdams, meklēju iespējas apskatīt valsti, gūt jaunus kontaktus, iepazīt tās vietas kultūru. Tik ļoti patīk runāt ar ārzemniekiem, pat ja īsti nepārzinu tās valsts valodu. Man ir svarīga arī ārpusdarba dzīve. Man nepatīk ilgi būt vienā vietā, lai neiestājas rutīna. Nav viegli būt ārzemēs, īpaši, ja Latvijā paliek ģimene. Tomēr sevi ir jānoskaņo uz pozitīvās nots. Ir jāatrod tās garīgās vērtības, kas iepriecina. Arī Islandē es, piemēram, spēlēju teātri. Ar izrādēm braucām uz dažādām valstīm, viesojāmies Īrijā,
Norvēģijā.
Ar katru reizi paliek arvien grūtāk braukt prom no ģimenes. Dēls aug lielāks, un tu apzinies, ka viņam ir nepieciešami abi vecāki. Tu saproti, ka otram vecākam ir grūti uzņemties rūpes par visu – ikdienu, bērnu, savu darbu. Es atsūtu naudu, tomēr tā neatsver klātbūtni, kopābūšanu, atbalstu. Gadu neesmu devies uz ārzemēm. Esot ikdienā saprotu, cik mums kopā ir bijis grūti, un tad nāk apgaismība, cik sarežģīti viss ir, ja tu esi viens. Nauda to visu neatsver.
Ģimene, vieta, kurā tu esi piedzimis, kuru tu tiešām mīli, kā manā gadījumā Liezēres pagasts, visu laiku velk atpakaļ, tas ir spēks. Bija laiks, kad teicu, ka aizbraukšu prom, atpakaļ nebraukšu. Tomēr, lai kādas valodas mācētu, kurā valstī dzīvotu un cik labi ietu, vienmēr kaut kā pietrūkst, un tā ir māju izjūta.
22.06.2021.