Ar katru gadu vārdus Jānis un Līga vecāki saviem bērniem izvēlas retāk. Pēc Lubānas novada dzimtsarakstu nodaļas datiem, pašlaik Lubānā dzīvo 112 Jāņi un 26 Līgas. Viens no vecākajiem Jāņiem šogad svinēs 85 gadu jubileju.
JĀNIS KALNIŅŠ savā cienījamajā vecumā joprojām aktīvi iesaistās sava novada dzīvē, apmeklē pasākumus, rūpējas par māju, puķudobēm un vīnogu, kas, pēc Jāņa vārdiem, apēd viņa nervus.
– 2018. gadā jūs saņēmāt Lubānas novada domes apbalvojumu par mūža ieguldījumu.
– Esmu viens no tiem cilvēkiem, kuram, protams, ir patīkami saņemt šādas pateicības, bet es visu esmu darījis un daru, lai prieks būtu gan pašam, gan citiem. Esmu aktīvs, labprāt pieņemu izaicinājumus. Savā laikā esmu bijis gan deputāts, gan vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs, manā pārziņā ir bijuši četrdesmit kārtības sargi. No dzīves esmu ņēmis visu, kas tiek piedāvāts. Jāsaka, ka esmu bijis visur, kur mani vajadzēja. Varbūt šis apbalvojums ir nepelnīts, bet esmu darījis visu, cik manos spēkos.
Esmu pateicīgs gan Lubānas novada domei, gan novada iedzīvotājiem, kuri ir novērtējuši manu veikumu mūža garumā.
– Vai viss mūžs aizvadīts Lubānā?
– Esmu dzimis Praulienā. Bet ilgu laiku pavadīju Rīgā. Tālajā 1949. gadā manu tēvu izsūtīja. Mamma palika ar četriem bērniem: mani, divām māsām un tēva brāļa dēlu. Bija grūti un smagi laiki. Lai kaut nedaudz atvieglotu mammas rūpes un ikdienu, es aizbraucu uz Rīgu, kur dzīvoja tēva māsa. Pamatskola bija absolvēta, mācības turpināju vidusskolā. Saprotot, ka arī tantei nav viegli, nolēmu kļūt patstāvīgs un par sevi rūpēties pats.
– Agri kļuvāt patstāvīgs.
– Sešpadsmit gadu vecumā devos meklēt darbu velosipēdu rūpnīcā. Tiku nosūtīts uz montāžas cehu. Darbā tiku pieņemts un velosipēdu rūpnīcā nostrādāju līdz 18 gadiem, kad tiku iesaukts armijā. Darbavietā tika piedāvātas arī kopmītnes, un šo iespēju es izmantoju. Jau tajā laikā biju nolēmis, ka pelnīšu un savu dzīvi veidošu pats. Dienēju Narofominskā. Savulaik tur bija uzcelts piemineklis latviešu 43. divīzijai, kura tika uzskatīta par ļoti spēcīgu un palīdzēja uzvarēt cīņā. Kopā ar latvieti no citas rotas to sakopām. Tajā laikā dienests ilga trīs gadus. Sākumā gan teica, ka tie, kuri labi dien, mājās tiek ātrāk. Diemžēl tā gan nenotika. Dienests ātrāk beidzās tiem, kuri nebija tik labi. Pamatojums – lai jaunie mācās tikai no labākajiem. Es atgriezos 1956. gada decembrī.
– Pēc dienesta atgriezāties Rīgā?
– 1956. gadā beidzu dienēt, un ceļš aizveda atpakaļ uz velosipēdu rūpnīcu. Kādu laiku strādāju pie konveijera, un mans pienākums bija velosipēda rāmim uzlikt pakaļējo riteni un ķēdi. Jāstrādā bija ātri, jo bija izrēķināts laiks, cik nepieciešams, lai šo darbu veiktu. Dažādu apstākļu sakritības dēļ satikos ar cilvēku, kurš aicināja mainīt darbu un piedāvāja mācīties par tramvaja vadītāju. Protams, ilgi nedomāju un nolēmu pamēģināt. Sākoties apmācībām, vakaros apguvu šo profesiju. Nenožēloju nevienu mirkli. Tas bija aizraujošs laiks. Bija savs vagons, tīrs darbs, vienmēr vilkām formas. Ja nebija formas, tika samazināta prēmija. Tajā laikā bija stingra disciplīna, kas, manuprāt, iemācīja būt ļoti kārtīgam, darbu veikt ar milzu atbildību. Darbs nebija grūts. Tajos laikos tramvaja vadīšana bija viegla. Braucu pa vienām sliedēm, satiksme nebija liela, jo nebija tik daudz automašīnu.
Lai gan varētu šķist, ka bieži mainīju darbavietas, līdz ar to biju nepastāvīgs, tā nebūt nebija. Esmu tiecies pēc jaunām zināšanām, plašākām iespējām. Ikviens darbs, ko veicu, man patika. Darīju to ar lielu atbildības izjūtu.
Lai gan biju ieguvis vidējo izglītību, tai nebija lielas vērtības. Tas bija laiks, kad cilvēku ar specialitātēm trūka. Daudz bija vienkāršo strādnieku, tāpat arī viesstrādnieku. Apsvēru domu par specialitātes iegūšanu. Vakaros apguvu elektromehāniķa specialitāti tehnikumā. Kad biju ieguvis izglītību, priekšniecībai šis fakts tika paziņots, un man tika piedāvāts kļūt par 4. tramvaja depo tehnisko vadītāju. Tas bija liels lēciens pa karjeras kāpnēm.
Tramvaja pārvaldē bijām kompānija, kuri bieži tikāmies un uzspēlējām dažādus mūzikas instrumentus. Mans ir akordeons. To bieži mēdzu uzspēlēt.
– Rīgā tika aizvadīti divdesmit gadu. Kas mudināja krasi mainīt dzīvi un doties uz laukiem?
– Rīga man bija apnikusi. Biju noguris no steigas, arī četrām sienām, kas pēc darba sagaidīja, – bezdarbība. Esmu dzimis laukos, un laikam jau tas kaut kur manī dzīvoja visu laiku. Aicināja atpakaļ uz laukiem, kur ir burvīga daba, miers un plašums. Laukos vienmēr ir, ko darīt. Devos uz Lauksaimniecības ministriju, kur pieteicos darbā savā specialitātē – elektromehāniķis. Kad jautāja, kur vēlētos strādāt, nedomājot pateicu, ka Madonas rajonā. Viss notika ātri. Sovhoza vadītājs Pēteris Eglons Barkavā aicināja mani pie sevis. Tika nodrošināta arī dzīvesvieta, kas man bija ļoti nozīmīgi. Tai pašā laikā aicināja arī uz Madonas kombikorma rūpnīcu, bet tā tomēr bija pilsēta. Man pietrūka lauku, lai gan tajā laikā par dzīvi laukos neko daudz nezināju, tomēr ilgu laiku biju dzīvojis lielā pilsētā. Barkavā biju galvenais elektriķis. Darbs nebija viegls. Strādāju arī naktīs, bet guvu nenovērtējamu pieredzi.
– Kā ceļš aizveda uz Lubānu?
– Lubānā bija elektroiecirknis. Tā priekšnieks bija uzzinājis, ka Barkavā strādā elektrotehniķis, pārvilināja mani pie sevis. Un tā ir sanācis, ka esmu palicis Lubānā. Nenožēloju nevienu mirkli no savas dzīves. Esmu laimīgs, ka esmu šeit un te aizrit manas dienas. Tā ir neizsakāma laime, ka apkārt ir tikai labi cilvēki, norit aktīva kultūras dzīve. Esmu lepns Lubānu saukt par savām mājām.
– Jau 28 gadus jums ir arī kāda nopietna aizraušanās – Zemessardze.
– Zemessardzē esmu ar pirmo dienu. Kad Latvija kļuva brīva, bija nepieciešama armija. Tā tika organizēta, un es kopā ar vairākiem lubāniešiem devos pieteikties. Vispirms tika uzrakstīti iesniegumi, ka laužam līgumus ar krievu armiju. Pirmais darbs, kas mums tika uzticēts, – sargājām robežu Balvu rajonā. Tas bija piedzīvojumiem bagāts laiks. Mums uz četriem tika izsniegts viens Kalašņikova automāts. Man kā medniekam bija arī bise. Mūsu uzdevums bija neļaut neko izvest no Latvijas, tai pašā laikā mūsu valstī varēja ievest pilnīgi visu. Atceros reizi, kad mūs apmānīja čigānu tautības cilvēks, kurš ar zirgiem izlūdzās šķērsot robežu. Kā ķīlu atstāja pasi, bet pats vairs neatgriezās.
Pēc tam tika izveidota robežsardze, un robežas sargāt mums vairs nebija vajadzības. Tad izveidojās mācību grupas, mums tika doti ieroči, un organizējām mācības. Tiem, kuri bija dienējuši armijā, bija daudz vieglāk. Bet vēlāk sekoja lūzums, kad palīdzība bija nepieciešama policijai, tad devāmies tur. Laika gaitā viss sakārtojās, izveidojās apmācīta Latvijas armija, un zemessargi vairs neveica aktīvu darbību. Lubānā šobrīd esam palikuši tikai septiņi zemessargi, kas darbojas jau no pirmās dienas līdz pat šim mirklim.
– Vai arī šobrīd aktīvi darbojaties Zemessardzē?
– Mēs visi jau daudzus gadus esam pensionāri, aktīvajā darbībā gan vairs neiesaistāmies. Bet mēs joprojām piedalāmies dažādos pasākumos.
Vienmēr saku – ja zupā nav sāls, tad tai pietrūkst garšas. Tas ir attiecināms arī uz pasākumiem. Manuprāt, ir liela nozīme tam, ka svētkos mēs ierodamies Zemessardzes formās. Tas noteikti piešķir svarīgumu. Piemēram, 25. marta atceres pasākumā. Tur mūs redz jaunsargi, apmeklētāji. Viņi novērtē to, cik mums ir svarīga Latvijas vēsture, svarīgākie notikumi. Un kāds gods tiek atdots latviešu tautai. Piedalāmies Oskara Kalpaka piemiņas pasākumā, braucam uz „Liepsalām". Nupat, 14. jūnijā, bijām Gulbenē un Litenē. Cenšamies piedalīties visos pasākumos un tādējādi parādīt, cik liela nozīme ir Latvijas armijai un Zemessardzei.
Vienmēr esmu uzskatījis, ka savas tautas pagātne, lai cik tā skumja, ir jātur godā. Cieņu pret savu valsti jaunajai paaudzei mēs varam iemācīt, parādot savu attieksmi un paužot viedokli. Jaunsardze un Zemessardze ir ļoti nepieciešama gan pašlaik, gan arī nākotnē. Uzskatu, ka jauniešiem ir jāiesaistās un sirdī jātur sava valsts.
Šogad, 10. jūlijā, Latvijas armija atzīmēs 100. gadadienu. Jācer, ka būsim arī tur.
– Kādas ir jūsu Jāņu svinēšanas tradīcijas?
– Jaunībā šie svētki bija aizliegti, bet klusībā jau tāpat svinējām – ar dziesmām, svētku mielastu un dejām. Tajā laikā vairāk dzīvoju Rīgā, tad šiem svētkiem pievērsu mazāku vērību. Līgoju arī tagad, bet jau daudz klusāk un mierīgāk. Eju pie kaimiņa, kurš arī ir Jānis. Viņa meitenes uzpin vainagus, un tā kopā pavadām vakaru. Neatbalstu moderno svētku svinēšanu, kad alkohols tiek lietots pārmērīgi. Varbūt tas tāpēc, ka es nekad neesmu bijis kaitīgo vielu ietekmēts. Svētkus mēs radām paši, ar savām domām, emocijām. Svarīgi, lai blakus ir labi cilvēki. Svētki aizrit mierīgi, gremdējoties atmiņās, kas silda sirdi. Man apkārt ir tikai labi un gaiši cilvēki – esam kopā gan svētkos, gan ikdienā. Palīdzam un atbalstām cits citu.
21.06.2019.