Pavisam drīz būs apritējis gads, kurš ienesis lielas pārmaiņas ikviena cilvēka dzīvē, skarot dažādas jomas, arī izglītību. Pēkšņās pārmaiņas, pielāgošanās tām devusi ne mazums satraukuma un pārdzīvojumu. Lai gan ne tik lielā mērā kā pamatskolās un vidusskolās, tomēr arī pirmsskolas izglītības iestādēs šis gads bijis sarežģīts. Šajā trauksmainajā laikā, mainoties vadībai, 2020. gada 1. aprīlī Kalsnavas pagasta pirmsskolas izglītības iestādes „Lācītis Pūks" vadītājas amatu ieņēma INESE ROZENTĀLE.
– Kā dzīves ceļš ievirzīja jūs pedagoģijā?
– Esmu dzimusi, skolā gājusi Kurzemē nelielā lauku pagastā Gavieze. Ģimenē mēs bijām četras māsas.
Pēc pamatskolas savu pirmo profesiju trīs gadus apguvu Kuldīgā. Tomēr šajā laikā sapratu, ka pavāra profesija nav tā, ar kuru vēlētos nodarboties visu tālāko dzīvi. Pateicoties tam, ka arodskola piedāvāja līdztekus profesijai apgūt arī vidējo izglītību vakarskolā, man bija iespēja uzsākt studijas Liepājas Universitātē. To beidzot, 2000. gadā ieguvu bakalaura grādu pirmsskolā un koriģējošās vingrošanas skolotāja diplomu. Jau no pamatskolas laikiem mani saistīja aktīva sportošana. Studiju laikā spēlēju florbolu Liepājas Universitātes komandā, un tā nemanot manā dzīvē sportiskās aktivitātes ieņēma aizvien lielāku vietu. Mācoties pēdējā kursā, jau uzsāku strādāt Liepājas Kristīgajā pirmsskolā par sporta skolotāju. Šajā vietā nostrādāju astoņpadsmit gadu. Darbojoties ar bērniem, mans aicinājums bija radīt visiem bērniem interesi, veidot dažādu kustību pieredzi, vēlēšanos aktīvi kustēties, nesamulst jaunās situācijās un pašiem ātri pieņemt savu lēmumu. Tādēļ Liepājas dārziņā vienmēr ar aizrautību organizēju sporta dzīvi gan bērniem, gan vecākiem, gan skolotājiem. Biju tā, kura iesaistījās un iesaistīja arī citus kolēģus izglītības projektos. Ar domubiedriem izveidojām skolotāju biedrību „Asni", darbojos biedrībā kā projektu rakstītāja, ideju realizētāja un atskaišu rakstītāja.
Tai laikā, kad tika uzsākta diskusija par izglītības modeļa maiņu un meklēti skolotāji dažādām mācību jomām, kuri vēlas iesaistīties „Skola 2030" projektā „Kompetenču pieeja mācību saturā", pieteicos, jo sen savā darbā biju uzsākusi strādāt citādāk, vienmēr esmu meklējusi jaunas idejas. Esmu pateicīga Liepājas Kristīgās pirmsskolas izglītības vadītājai un metodiķei, ka viņas man uzticējās, atbalstīja darbā un idejās. Iepazīstoties dziļāk ar šā modeļa vadmotīviem, sapratu – tas ir tas, ko esmu meklējusi, intuitīvi jutusi, kādā veidā ir jāstrādā pirmsskolās.
– Šobrīd arī darbojaties „Skola 2030" projektā „Kompetenču pieeja mācību saturā"?
– Projektā jau vairāk kā gadu nepiedalos. Es savas iegūtās zināšanas un redzējumu nododu savam kolektīvam. Pirmais, kas bija nepieciešams, lai uzsāktu pilnveidotā mācību satura ieviešanu ikdienā, – padomāt par mācību līdzekļu pieejamību vairākiem bērniem vienlaicīgi (piemēram, grupai bērnu lietošanai iegādāties vairākas lupas, nevis ir tikai viena vai divas lupas uz visu grupu), lai darboties var uzreiz vairāk bērnu. Tas, protams, no iestādes prasa lielākus finansiālus ieguldījumus vairāku gadu garumā. Manā skatījumā izglītības process noris šādi: bērns patstāvīgi darbojoties, atklājot sasniedz mērķi, varbūt ne ar pirmo reizi, bet skolotājs ir blakus un vada bērnu.
– Drīz apritēs gads, kopš vadāt „Lācīti Pūku". Liepāja-Madona ir liels attālums, kas pamudināja izvēlēties Madonas pusi?
– Privātajā dzīvē viss plūst un mainās, un 2018. gadā bija jāpieņem lēmums – palikt Liepājā vai pārcelties uz Madonas novadu. Pieņemtais lēmums bija par labu Madonas novadam, līdz ar to bija jāuzsāk darba meklējumi. Nosūtīju CV uz Madonas pilsētas un Jēkabpils pirmsskolas izglītības iestādēm. Pēc kāda laika ar mani sazinājās Dace Raubiška no Madonas pilsētas pirmsskolas izglītības iestādes „Kastanītis". Vadītāja piedāvāja savā iestādē uz pusslodzi uzņemties metodiķa amatu. Pēc neilgas šaubīšanās piekritu šim amatam. Pēdējie divi trīs gadi manā dzīvē ir bijis lielu pārmaiņu laiks, jo šajā laikā esmu apvienojusi metodiķa darbu ar darbu grupā kā skolotāja. Līdz ar to esmu atjaunojusi studiju laikā apgūtās zināšanas kā pirmsskolas skolotāja grupā. Kad man bija jāuzsāk no jauna iet grupā kā skolotājai, guvu nozīmīgu pieredzi, jo es kā skolotāja varēju saprast, ko var un kā to ieviest jaunajā mācību pieejā.
Šajā laika posmā vēl strādāju Kalsnavas pagasta pirmsskolas izglītības iestādē par sporta skolotāju. Lēnām parādījās doma, ka strādāt vienlaicīgi par metodiķi, grupas skolotāju un sporta skolotāju fiziski ir grūti. Lielu spēku un laiku paņem tieši radošais darbs, jo nepārtraukti ir jādomā, jārada jaunas idejas savam darbam.
Ierauta savā darba procesā, pat nepamanīju, ka ilggadējā Kalsnavas pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja izvēlējusies atstāt iestādes vadītājas amatu. Iestādes vadītāja un metodiķe mani uzrunāja, lai piedalos izsludinātās vakances konkursā. Un tā esmu šeit.
– Tāpat kā bērniem pirmsskolā un citās izglītības iestādēs norit izglītošanās process, arī pedagogi to dara visa mūža garumā, lai būtu zinoši un savas zināšanas tālāk nodotu bērniem.
– Patlaban man aktuālie semināri, kursi ir saistīti ar izglītības iestādes vadību, esmu iesaistījusies kursos „Jēgpilnas un ilgtspējīgas izaugsmes veicināšanai jeb koučings izglītības vadībā". Saprotot, ka informācijas tehnoloģijas aizvien vairāk ienāk mūsu profesionālajā sfērā, ar lielu interesi apguvu kursus par digitālā mācību satura veidošanu un izmantošanu mācību procesā, kā arī TwinSpace iespēju izmantošanu, iesaistoties starptautiskajos projektos.
– Kādi ir lielākie izaicinājumi pirmsskolas izglītības iestādes vadītājam?
– Lielākais izaicinājums ir būt atbildīgam un uzticēties savam kolektīvam kopumā, rast kopīgi vienu skatījumu un vienotu vīziju par iestādes attīstību. Līdz šim biju atbildīga tikai par savu izdarīto darbu. Pirmos mēnešus bija ļoti jāsaprot tas, ka vienmēr pēdējais lēmums ir jāpieņem iestādes vadītājam.
– Jau gandrīz gadu lielākais uztraukums, bažas, ikdiena ir „Covid-19", cik ļoti un kā tas ir ietekmējis bērnudārza darbību?
– Šis gads ne tikai mums kā iestādei, bet sabiedrībai kopumā ir psiholoģiski smags. Darbs iestādē apgrūtināts ar to, ka nezini, kas būs rīt, vai kāda grupa būs jāslēdz, vai kāds darbinieks teiks, ka ir kontaktpersona un jāievēro mājas karantīna, vai iestādes resursos pietiks personāla, kas var nodrošināt grupu un iestādes darbu.
Šajā mācību gadā mācību procesa nepārtrauktības nodrošināšana skolotājiem liek pielāgoties, un lielāka atbildība gulstas arī uz vecākiem. Varu teikt, ka vecāki, izprotot situāciju, ar lielāko atbildību iesaistās mācību procesa organizēšanā, kad „Covid-19" dēļ nav iespējams apmeklēt iestādi. Lai nodrošinātu šo savstarpējo sadarbību, nozīmīgu lomu spēlē E-klase un informācijas tehnoloģijas.
– Katram savs darbs ir īpašs un tuvs. Nereti to nākas ņemt līdzi arī uz māju. Vai jums izdodas darbu atstāt darbavietā?
– Uz māju darbs tiek ņemts gan kā dokumenti, gan kā ideju realizēšana (piemēram, izveidot kādu spēli vai metodisko materiālu). Ja paņemtais darbs mājās saistās ar kādas spēles izveidošanu, kur iesaistīta zīmēšana, tas man sagādā atpūtu un gandarījumu pēc paveiktā darba.
– Kas jums, īpaši šajos apstākļos, dod spēku nepagurt un veiksmīgi turpināt darbu?
– Vienmēr, strādājot ar bērniem, man spēku ir devis bērnu skatiens pēc kāda noorganizēta pasākuma vai nelielas uzslavas izteikšanas par bērna padarīto darbiņu. Šis skatiens, es pat teiktu „maģiskais", vienmēr nomāc negatīvo, un to es vienmēr atceros brīžos, kad rokas nolaižas. Šajā amatā man ir dota lieliska iespēja vairāk bērniem radīt šo „īpašo" izjūtu, kura atspoguļojas viņu skatienā.
– Kā relaksējaties pēc darba? Vai atliek laiks arī vaļaspriekiem?
– Par hobijiem varētu nosaukt gleznošanu, rokdarbus, pērļošanu un skriešanu. Neuzskatu sevi par profesionālu mākslinieku, kā smejos, esmu labs nozīmētājs. Savas zīmēšanas prasmes izmantoju, gatavojot bērniem spēles vai iekārtojot iestādes telpas vai vidi. Vairākas sienas esmu atdzīvinājusi ar saviem zīmētajiem tēliem. Viena guļamtelpa jau gaida savu kārtu. Zīmēšana – tas ir mans. Sports nu jau vairāk kā desmit gadu ir hobijs skriešanas veidolā. Pirms vairākiem gadiem, vadot sporta aktivitātes, sapratu, ka netieku līdzi bērnu enerģijai, tādēļ sāku regulāri skriet. Tā laika gaitā skriešana kļuva par manu hobiju. Protams, neuzskatu sevi par profesionālu skrējēju. Pēdējos divus gadus esmu aizrāvusies ar „Stirnu buku" (tā ir skriešana pa mežu). Ar prieku izbaudu skrējienu pa meža takām un kalniem. Skrienot tu esi viens, un tad rodas idejas, kuras bieži arī tiek realizētas savā profesijā.
5.02.2021.