Liezēres pagasta "Ruļmurēni" ir NORMUNDA URTĀNA dzimtās mājas. Te savulaik saimniekoja vectēvs.
– Zemē, ko kādreiz apstrādāja vectēvs, nekāda lielā saimniekošana nesanāktu, jo tad būtu jāizdomā kas ļoti ekskluzīvs, ko audzēt. Turos pie tradicionālās lauksaimniecības, labības audzēšanas, tāpēc zemes platības esmu palielinājis – nomājot, nopērkot zemi. Šī būs sestā sezona, kopš ZS "Ruļmurēni" sāku nodarboties ar graudaudzēšanu. Viens gads bija eksperiments, bet nopietnākā līmenī šis būs piektais gads graudkopībā, – sarunu iesāk ZS "Ruļmurēni" saimnieks Normunds Urtāns.
Pēc pagājušā rudens lietavām, kad lauksaimnieki nevarēja ne ražu novākt, ne apart zemi, iesēt ziemāju labību, jo lauki slīka ūdenī, viss darbu apjoms ir jāpaveic pavasarī, visa kārts jāliek uz vasarājiem.
Mūsu saruna – par iepriekšējā gada mācībām un lauku darbu gūzmu pavasarī. – Galvenais, lai Dieviņš ļauj strādāt, bet darbs būs jādara pašiem, – atziņu pauž ZS "Ruļmurēni" saimnieks Normunds Urtāns.
– Divu līdzīgu gadu nav, cerēsim, ka šī būs citādāka, veiksmīgāka sezona visām lauku saimniecībām.
– Protams, ka būs citādāka. Pavasaris nāk lēni, zeme vēl laukos nav atlaidusies no sala, uz laukiem vēl stāv ūdens. Par to, kā viss būs, baidos ko paredzēt, taču vienmēr ir bijis sējas laiks. Labāk lai aukstums ir tagad, nevis maijā, jūnijā. Parasti līdz 1. maijam "Ruļmurēnos" vairums tīrumu bija apsēti. Mamma, kam bērnībā palīdzēju lopkopībā (tāpēc mani nevilina lopkopība), stāsta, kā vectēvs noteicis sējas laiku – pielicis pie vaiga zemi, un, ja zeme bijusi silta, vaigs nesalis, tad – īstais brīdis sēt. Senlatviešu tradīcijas var atļauties tad, ja ir nedaudz zemes. Vectēvs apsēja 10 hektāru. Ja apsējami pārsimt hektāru, ir jāiekļaujas sējai atvēlētajā laika periodā. Ja būtu visas iespējas, tad vadītos pēc senču tradīcijām. Tad varētu atrast pareizo dienu, pareizo Mēness fāzi, pareizo miežu vai kviešu dienu. To nevar lielie graudaudzētāji, jo viss prasa laiku un iespējas, bet, ja nav iespēju, jādara maksimāli viss, ko var izdarīt. Protams, līdz 15. maijam būs provizoriski zināms, kas kurā laukā būs, bet līdz 15. jūnijam – ar visiem labojumiem.
– Vai nebaida tik liels darba apjoms?
– Lai paspētu gan apart, gan apsēt, būs vajadzīgs laiks. Plānot jau var, bet nevar grāmatā izlasīt, kāds būs laiks šosezon. Kā tikai paspīdēja saulīte, nāk papildu stress – liekas, ka viss ir nokavēts, tik daudz kas jāizdara, bet jāņem vērā arī iespējas. Rudenī tiku aparis tikai mazu daļu zemes sausākajos laukos, viss atstāts uz pavasari. Ideāli pavasarim un sējai būtu jābūt gatavam tad, kad vēl ir sniegs, bet drīz būs pavasaris. Uzskatu, ka ir jādara maksimālais, lai pēc tam nevajadzētu sevi vainot, ka kaut ko neesi izdarījis. Esmu optimists, jo bez optimisma vispār nav ko sākt, tad visur ieraudzīs tikai slikto, un, kad nekā nebūs, tad – kādēļ vispār jāstrādā. Ja ir sava māja un zeme, ir jāstrādā. Nevar klausīties runās, ka būs slikts laiks un tāpēc nestrādāšu daudz, atstāšu tīrumus papuvē. Papuve ir ļoti laba lieta, un Lauku atbalsta dienests par to paredz platībmaksājumu, jo tā zemīte, kas nav līdz galam iekopta, pēc atrašanās papuvē būs laba. Šogad plānoju kādus 40 ha atstāt nesētus tikai tāpēc, ka bija ieviesušās par daudz nezāļu, ko kopā ar labību grūti apkarot, un tas samazina ražu. Ņemot vērā, ka šopavasar visu paspēt būs ļoti grūti, saplānoju, ka tos laukus sakopšu pa vasaru, lai ziemājiem būtu sakārtota zeme. Jāizmanto arī sliktais par labo.
– Vērtējot pagājušo sezonu graudkopībā – kādi bija lietavu postījumi, kādi secinājumi?
– Godīgi sakot, pat atcerēties negribas. Vēsturei gan jau piecus gadus pierakstu, kad aparu zemi, kad iesēju, cik un kas kurā laukā izauga. Tas, kas notika pagājušajā gadā, bija ārkārtas situācija, un, ja zemkopības ministrs saka, lai negaida no valsts, bet apdrošina sējumus, tad tas nav atbalsts lauku uzņēmējiem. Apdrošināšanai jāmaksā prēmijās, cik tad var zemnieks atļauties. Ja valsts līmenī neradīs risinājumu tādām ārkārtas situācijām, kā bija, tad slēdzam to nozari ciet, lai apaug viss ar kārkliem – varēs šķeldot.
Manā vērtējumā pagājušais gads bija ideālākais tam, lai izaugtu raža. Būtu bijusi ļoti laba raža, ja vien varētu novākt labību. Mūspusē visi negaisi gāja pāri. Trūka pieredzes, zināšanu, un būtu bijis citādi, ja lietotu pretveldres preparātu. Tagad ir mācība. Liels procents ražas palika zemē, un viss beidzās. Sausākos laukos to visu centos iestrādāt zemē (pārāk dārgs mēslojums). Paspēju iesēt tikai nedaudz vairāk par 20 ha rudzu, jo vēlāk uz lauka tikt nevarēja. Ne es vienīgais tāds. Godīgi uzrakstīju pieteikumu LAD par nenovākto ražu un saņēmu kompensāciju. Ziemā apmeklēju seminārus, par kuriem nav jāmaksā, bet var iemācīties ko jaunu, lai rudenī būtu raža. Esmu LPKS "VAKS" biedrs, mūs labi izglīto, arī par slimību un kaitēkļu apkarošanu. Par AAL lietošanu būs stingrāka kontrole.
– Kādas graudaugu kultūras sēsit?
– Vasaras kvieši nebūs pamatkultūra, kaut mūsu reģionā, vismaz Liezērē, padodas vasaras kvieši, ja pareizi strādā, bet priekšroku dodu ziemas labībai, ko pērnruden nevarēja iesēt. Ziemāju iesēts tikai 20 ha. Būšu viens no tiem retajiem, ko neuzrunā arī rapsis kā augs, kaut gan saka, ka ar to var nopelnīt naudu. Nezin kāpēc man viens sēž uz pleca, sakot, ka jāsēj rudzi un mieži. Jau pagājušajā gadā bija apsēti daudzi hektāri ar miežiem, bet bija daudz nezināšanas. Daba deva, bet pats neizdarīju visu, kā vajadzētu, tāpēc nevienu nevaru vainot. Arī šogad vadošie būs mieži. Savulaik tētis audzēja miežus, izauga. Pēc pagājušā gada mācības svarīgi ir izaudzēt kvalitatīvu pārtikas labību, un, lai to izdarītu, ir daudz jāsaliek laukam virsū, briesmīgi jāstrādā. Rezultāts ir tad, ja kas paliek pāri. Ja esi kooperatīva "VAKS" biedrs, sēklas iegāde nav problēma, visu iedod, ja nav iespēju nopirkt, var rudenī norēķināties ar ražu. Tiesa, graudaugu sēklas cenas ir adekvātas pagājušā gada nelaikam. Tā ir tā rūgtā puse. Labības sēklas reāli pietrūks, un zemnieki pirks par jebkādu naudu. Zināju, ka būs ar to problēmas, sējas laiks ievilksies, pameklēju šķirnes ar īsāku veģetācijas periodu, lai varētu sēt arī maija beigās un rudenī daudzmaz laikus novākt. Graudkopību neviens saimnieks malā nemetīs, un to nedara, lai kļūtu bagāts. Arī man nav lielāka gandarījuma par pašu procesu. Tiesa, ja rudenī sabirst bunkurā graudi, ir patīkami. Svarīgi, lai zeme tiktu kopta. Šogad ir atvieglotas zaļināšanas prasības. Var būt arī dīķi un akmens kaudzes. Tās kaudzes, kas no padomju laikiem tika samestas lauka vidū, jau nevar novākt – akmeņi iespiedušies zemē.
– Vai viegli atrast palīgus?
– Esmu zemnieks, kas audzē tikai graudus. Tātad te ir tikai sezonas darbs. Pilnīgi apzinos, ka normāls cilvēks, kas meklē darbu, vēlas stabilitāti, pastāvīgu darba nodrošinājumu. Tāpēc kvalificētu strādnieku, kam uzticēt tehniku, nevar dabūt, jo viņi visi jau strādā. Atrodas palīgstrādnieki, kas maisus panēsā.
– Ja dzīvo vidē, kas patīk, dara darbu, kas patīk, par ko ir jāuztraucas?
– Ir pagājuši kolhozu laiki, pa šiem gadiem ir strādāts gan meža nozarē, gan būvniecībā, bet tik daudziem gadiem bija jāpaiet, lai atrastu to, kas ir aicinājums. ZS "Ruļmurēni" izveidota 1992. gadā, bet tikai beidzamajos gados esmu atradis savu piepildījumu, kopjot zemi, audzējot labību. Kāpēc esmu aizrāvies ar graudaudzēšanu? Tas nav garlaicīgs darbs. Katra diena ir citādāka, gads – citādāks. Man nevajag nopelnīt milzīgu naudu, bet tik, lai varētu strādāt un vienkārši dzīvot. Galvenais – izdarīt darbu, lai rudenī būtu, ko novākt. Viegli jau nav, bet katram ir savs. Vēl jau ir saistības ar bankām. Ja tādās lietavās, kādas bija pagājušajā gadā, nebija, ko novākt, kā gan var atmaksāt aizdevumus. Varu tikai pateikt paldies bankām, ar kurām ir saistības, ka ar tevi runā, dod iespējas strādāt, negrasās karināt pie tuvākā zara. Ja tas būtu tikai manas vainas pēc, ja es būtu vienīgais grēkāzis, tad atvieglojumu nebūtu. Taču daudziem lauku saimniekiem ir vienāda problēma – ir iegādāta tehnika, ir saistības – jāatdod bankas kredīts.
– "Ruļmurēni" piedāvā arī atpūtas vietu ar pirti, dīķi.
– Pārsvarā brauc uz pirti, atpūsties, pabaudīt kādu svētku pasākumu. Mums nav nekādas lielās pastaigu takas. Tas ir brīvdienu variants – parādu, kur kas atrodas, un nemaisos pa vidu.
Kas kuram ir atpūta? Man atpūta ir sēdēt traktorā un braukt pa lauku. Ja vēl traktora spogulī redzi, kā izskatās apstrādāts tīrums, tad jūties gandarīts.
13.04.2018.