Pensionētā skolotāja AINA BĒRZIŅA 4. aprīlī atzīmēs apaļu dzīves jubileju. Par viņu plašāk pastāstīt redakciju rosināja skolotājas kādreizējie audzēkņi. Labā atmiņā viņiem ir dzīvesgudrā, nesavtīgā skolotāja, kuru šad tad iznāk apciemot un sarunās iepriecināt joprojām. Sazvanot madoniešu Ainas un Jāņa Bērziņu ģimeni, norunājām tikšanos arī mēs. Dialogā iesaistījās abi – gan Ainas kundze, gan viņas dzīvesbiedrs Jānis.
– Kā īsti notika skolotājas profesijas izvēle, vai vajadzēja arī pašaubīties? – vaicāju pieredzes bagātajai skolotājai.
Aina Bērziņa: – Kad mācījos vidusskolas pēdējā klasē, kļūt par skolotāju mani rosināja skolotājas Bērzkalnes piemērs. Viņa bija pirmā Latvijas PSR Nopelniem bagātā skolotāja, mācīja latviešu valodu un literatūru. Ļoti vienkāršs, sirsnīgs
cilvēks, ar klasesbiedriem mēs rudenī pat braucām pie viņas uz laukiem palīgā novākt ražu. Brīnišķīgs cilvēks un lieliska latviešu valodas skolotāja. Pēc vidusskolas gribēju mācīties tālāk, un viņa rosināja iet uz skolu. To, ka būšu skolotāja, stājoties augstskolā, gan nezināju, bet pēc Filoloģijas fakultātes beigšanas tā arī notika.
– Skolotāja darbs nav no vieglajiem, to pielīdzina teju misijai.
– Skolotājas darbs man vienmēr ir paticis. Ja vēlreiz būtu jāsāk dzīve no sākuma, es ņemtu tikai to. Varbūt kādreiz ir bijis arī grūti, bet, tā kā daudzus gadus nostrādāju vakara vidusskolā, tas bija pats skaistākais laiks. Šai skolā mācījās dažādi audzēkņi, daudzi pārnāca no dienas skolas, jo tai laikā augstskolā vienkāršāk varēja iestāties tie, kas nedaudz bija jau pastrādājuši, kam bija darba stāžs. Brīnumainā kārtā nebēdņiem, kam bija grūtības ar disciplīnu dienas skolā, vakara vidusskolā tās izzuda. Viņi izmainījās, kļuva pieejami. Man bija pieņēmums, ko īstenojām klasē, ka brīvajā laikā mēs visi esam vienlīdzīgi: vai tu esi skolotājs, vai skolēns – visi var izpausties. Taču stundu laikā tādu atlaižu audzēkņiem nebija.
Lai vai kā – vakara vidusskolā jaunieši varēja justies brīvāk nekā dienas skolā, bet tie bija sešdesmitie gadi – cits laiks, toreiz vakara vidusskola bija ļoti spēcīga. Stundas notika četrus vakarus no pulksten 18 līdz 24.
Jānis Bērziņš: – Atceros, es strādāju dienas skolā, man bija milzīga slodze, 35 stundas nedēļā, jāvada arī skolas kori – vakarā biju pārguris. Bet te vienvakar sievas nav mājās – jau pāri pusnaktij un vēl nav. Vakara vidusskola tolaik atradās pilsētas tagadējās 2. vidusskolas telpās. Madona bija tumša, apgaismojums izslēgts, bažījos, kā Aina tiks mājās. Laikam biju iesnaudies, te uzreiz aiz loga dzirdu dziesmu: "Celies, Bērziņ, celies, Bērziņ, rīts jau aust. Nu sieviņa mājās nāk, nu sieviņa mājās nāk!" Izrādījās, ka Aina kopā ar skolēniem bija taisījusi sienasavīzi un pēc tam vakarskolēni, protams, viņu pavadīja mājās.
Aina Bērziņa: – Mēs šad tad gājām savējos pavadīt. Viena klases meitene dzīvoja Praulienā, dažreiz viņu gājām pavadīt līdz pat luterāņu baznīcai. Stundas beidzās ap pusdivpadsmitiem naktī, pēc tam vēl notika klases sanāksmes, vienam iet mājās bija neomulīgi.
– Jūs pensionējāties 1993. gadā, un beidzamā darbavieta bija Sarkaņu pamatskola.
– Ar Sarkaņu skolas audzēkņiem man arī bija labs kontakts. Viņus saņēmu 6. klasē un audzināju līdz pat pēdējai klasei. Mums bija noruna, ka kopā apciemosim katra klasesbiedra vecākus. Vecāki mūs sagaidīja, varējām visu izrunāt un izspriest. Kaut biju jau krietni gados, ar šiem skolēniem man sapasēja. Tā jau ir, ka ar kādu klasi ir lielāks kontakts, ar kādu mazāks. Ja esi audzinātājs, saites ir ciešākas.
– Kas jūs iepriecināja ārpus darba, kādi bija vaļasprieki?
– Mūsu ģimenei raksturīgs tas, ka daudz esam ceļojuši. Braukt sākām ar autostopu. Jūs laikam nemaz nezināt, ka tāds vispār pastāvēja. Pa Latviju varēja ceļot ar taloniem. Sešdesmitajos gados tos lēti varēja nopirkt, un tad, apturot mašīnu, šoferim par nobrauktajiem kilometriem iedeva talonu. Šoferis talonus iesūtīja tūrisma pārvaldei Rīgā, un tie, kas bija vairāk nobraukuši, tika prēmēti (bija gan gadījumi, kad kāds no izpalīdzīgajiem tika aizmirsts). Šī sistēma darbojās pa visu Padomju Savienību, tā kā mums savas mašīnas nebija, ceļojām šādā veidā.
– Kādi bija pirmie maršruti?
– Pirmais ceļojums bija uz Aizkarpatiem, otrais – uz Kaukāzu. Līdzi bija tikai maza mugursoma ar nepieciešamajām drēbēm. Pārtiku paņemt līdzi nevarēja, telti arī ne, tomēr katru nakti gulējām zem jumta.
Kad Kaukāza braucienā tikām līdz Gruzijai, tur šoferi talonus neņēma, viņiem vajadzēja dot tikai naudu. Gruzija man palikusi atmiņā ar to, ka tur bija diezgan raupji cilvēki. Gribējām braukt ar autobusu, pūlis liels, visi skrien, tevi pagrūž, nebija laipnības.
Jānis Bērziņš: – Pret sievieti tur izturējās nelāgi. Naktī viesnīcā vietu kā vīrietis es varēju dabūt, bet sievai vietu nedeva. Vistrakāk ar to saskārāmies Tbilisi – tāpat kā viesnīcā uz naktsmāju došanu līdzīga attieksme bija privāto vidū.
– Ceļošanu turpinājāt arī tad, kad bija jau sava mašīna?
Aina Bērziņa: – Tad braucām uz Raiņa pirmo izsūtīšanas vietu Vjatkas guberņā, Slobodskā. Rainis tur trimdā sabija 20. gadsimta sākumā. Slobodskā, kas atrodas 35 kilometru attālumā no Kirovas, kādreizējās Vjatkas, iebraucām tādā vietā, kur ceļa vairs nav, ir tikai dzelzceļš. Nolēmām automašīnu atstāt uz vietas un līdz galam tomēr tikt ar dzelzceļa satiksmi.
Pie mājas, kur bija dzīvojis Rainis, redzējām pieliktu plāksnīti, neviens neko vairāk gan nezināja. Bet skats bija varens! No Vjatkas upes stāvā krasta pavērās tādas tāles! Tur bija skaists mežs, un vienu brīdi mākoņi aizsedza sauli, un visa tāle pēkšņi iekrāsojās zila, zila – ne kā citādi kā "Tālas noskaņas zilā vakarā". Uzreiz bija skaidrs, kur Rainim radās šī noskaņa, šie vārdi pirmā dzejoļu krājuma nosaukumam.
Katru vasaru, kad bija brīvs, devāmies ceļā, mēģinājām kur nokļūt. Tas bija mūsu lielākais prieks. Ar mašīnu braucām arī uz Murmansku. Kilometru kilometriem brauc – neviena cilvēka, nekāda autotransporta. Ceļš bija asfaltēts un labs, bet dzīvības nekādas, liela vientulības izjūta. Skarba zeme, klintīs izcirsti ceļi, nokaltuši bērziņi, nedaudz mežonīga daba. Pakāpām arī kalnos, tur ir varenie Hibīnu kalni.
– Par saviem ceļojumiem skolēniem stāstījāt?
Jānis Bērziņš: – Jā, bija diapozitīvi, varējām rādīt un stāstīt. Vienreiz bija gandrīz anekdote. 80. gados savai 10. klasei stāstīju par ceļojumu uz Vjatku. Toreiz, kad izvēlējāmies braukt ar dzelzceļa satiksmi, jo ceļa tālāk nebija, vajadzēja vietu, kur atstāt mašīnu. Tā kā apkārtnē samanīju ēku, uz kuras rakstīts "Partijas komiteja", iegāju pie instruktora pavaicāt, vai nevar kur atstāt auto. Viņš pagudroja un prasīja, no kurienes esam. Jā, Latviju instruktors zinot, mašīnu varam atstāt pie viņa. Instruktoram bija uzbūvēta jauna mājiņa, vārti bija šauri, sētā iebraukt nevarēja, bet mašīna bija drošībā, līdz pusei uz tiltiņa.
Atbraucot vēlu atpakaļ no Slobodskas, mūs sagaidīja ar gurķiem, bija novārītas olas – sirsnīgi, laipni gribēja mūs pacienāt.
Šo visu klasē atcerējos un stāstīju saviem skolēniem, līdz viens audzēknis uzreiz saka: – Nu tad jau būs klāt!
Un tā arī bija. Instruktors mums daudzkārt rakstīja vēstules un beigās gribēja uz Latviju pārcelties dzīvot. Tad gan saraksti pārtraucām.
Aina Bērziņa: – Braucām ceļojumos arī kopā ar skolēniem: vakarskolēni visi strādāja, darbavietās bija vieglāk sarunāt transportu,
tad pa Latviju (piemēram, uz Staburaga klinti, kas toreiz nebija appludināta), Lietuvu un Igauniju izbraucām. (Šai brīdī noklausos Jāņa sulīgo stāstījumu par Palangu, kur visi kļuvuši par neplānotiem robežpārkāpējiem un tikuši arestēti.)
– Vienu klasi aizvedu arī uz operu, – piebilst Aina Bērziņa.
– Sākumā puiši rauca degunus, bet, kad izrāde beidzās un iznācām ārā, teica, ka varētu uz operu doties vēl kādreiz. Tāpat gāja ar muzeju – sākumā līdznācēju bija maz, bet otrreiz uz Madonas muzeju pulciņš bija prāvāks.
Atmodas laikā ar Sarkaņu pamatskolas klasi vācām adītas zeķes, cimdus, ko 1991. gadā vajadzēja Latvijas armijai. Bija tāds aicinājums, un mēs aizvedām uz Rīgu, atdevām karavīriem. Nacionālais gars šai klasei bija raksturīgs, braucām uz pretalkoholiķu biedrības pasākumiem, par nacionālām vērtībām šais gados jau skolā varēja runāt. Apkārt daži baidījās, bet mums tas bija svarīgi.