1941. gada nakts uz 14. jūniju tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju izrādījās pēdējā nakts dzimtenē, kopā ar savām ģimenēm. Par apšaubāmiem noziegumiem tika arestēti vīri un sievas, no izsūtījuma dramatiskajiem apstākļiem nesaudzējot ne sirmgalvjus, ne bērnus, viņu vidū – arī ANITAS STANGAINES ģimene.
– Tēvs bija no lielas ģimenes, visi arī tika izsūtīti. Viņi bija 11 bērni ģimenē. 1941., 1945. un 1949. gada izsūtīšanas – visiem trāpīja. Izsūtīja jau aizsargus un bagātos. Tēvs un mamma bija aizsargi. Tēva māsa, mana tantiņa, vienīgi bija bagāta – cik nu bagāta, viņai piederēja veikals Cesvainē. Kad Kārlis Ulmanis savā laikā šad tad viesojās Cesvainē, arī viņas mājās bija ciemojies, jo tēva māsa bija no inteliģentiem cilvēkiem. Tēvs bija beidzis studijas, uzsāka strādāt Cesvaines mežniecībā. Viņu brīdināja, ka tiks izsūtīti, bet viņš uzskatīja, ka neko nav nogrēkojies, ir jauna sieva, divi mazi bērni. Neticēja, ka tā var notikt. Bet notika. Man tobrīd bija vien 8 mēneši, brālim – 5 gadi. No Cesvaines mūs atveda uz Madonu, Pļaviņās vīriešus nodalīja no sievietēm un bērniem. Ne tante vairs redzēja savu brāli, ne mamma – savu vīru, ne mēs ar brāli – savu tēti. Sanāk, ka es viņu vispār neatceros, viņš arī palika izsūtījumā. Manas pirmās Sibīrijas atmiņas ir no apmēram 5 gadu vecuma, – teic Anita Stangaine.
– Kur izsūtījumā nonācāt, un kādi bija apstākļi?
– Dzīvojām sādžā Sahapta, tādā kā zemļankā. Apstākļi bija nekādi. Tas ir ļoti liels brīnums, ka vispār paliku dzīva, patiesībā – pateicoties tikai tantiņai. Viņa bija slima, tāpēc tantiņu darbā nedzina. Mammu dzina taigā pa mēnešiem strādāt, un tantiņa stāstīja – kad viņa pārnākusi mājās, pilnīgi izvārgusi, es viņu nemaz nepazinusi. Tur slimoja, cilvēki mira, dzīvojām badā. Labi, ka es biju maza. Vispār brīnos, kā tādos apstākļos varēja izdzīvot un vēl bērnus izaudzināt. Pārtikas un iztikšanas ziņā iesākumā nekā tur nebija, ja nu vienīgi kāda krievu ģimene ko atvēlēja, kādu piena litru.
Klimats bija skarbs, ziemā līdz pat -60 grādiem. Bet nu daba! No mūsu zemļankas kādus 5-6 kilometrus tālāk bija taiga. Upenes, jāņogas, neticēsiet, īkšķa gala lielumā, un tik sulīgas! Brālis lasīja ciedru riekstus. Ja jūs redzētu, kādas tur bija puķes! Un visas – savvaļas. Ļoti skaistas, bez visas kopšanas. Ar laiku mamma sāka strādāt pienotavā, maizes ceptuvē, vēlāk – ēdnīcā, tad jau sāka kļūt vieglāk. Pirms tam nebija pat maizes. Bija jāstāv rindā, uz ģimeni iedeva puskukulīti ķieģelīša – kā kuru reizi. Tantiņa sadalīja katram vienādās šķēlēs. Brālim kā puisim laikam jau vairāk ēst gribējās, tad viņš vienmēr man tā mīlīgi teica: „Etot lakomij kusoček mi razdeļim popolam" („Šo gardo gabaliņu mēs sadalīsim uz pusēm. – Aut."). Savu šķēlīti es turēju zem gultas, kārbiņā. Kad gribējās ēst, tante teica, ka no tā mazs kumosiņš jānolauž. Tā no sava kumosiņa arī ar brāli vēl dalījos. Vēlāk jau mums parādījās gotiņa, zosis, kāda vista, mazliet labāka nojumīte. Latvieši jau ir ļoti strādīgi. Citus vietējos iemācīja i puķītes audzēt, i adīt.
– Kā pagāja jūsu bērnība, skolas gaitas?
– Esmu dzimusi oktobrī, un mūsu sādžas septiņgadīgajā skolā varēja sākt iet no 7 gadu vecuma. Septembrī aizgāju gan uz skolu, bet mani atsūtīja atpakaļ, tāpēc skolā sanāca iet 8 gadu vecumā. Skolā runāja tikai krieviski. Tas bija liels nopelns, ja latviešu bērns izsūtījumā runāja latviski, tātad ar viņu mājās latviski runāja. Tantiņa man bija kā skolotāja. Pati taisīja burtnīcas, mācīja gan rakstīt, gan lasīt latviski, arī dziesmas, tāpat matemātiku mācīja. Ziemassvētkos man vienmēr bija arī viņas izsniegta liecība.
Kad biju 5. klasē, nomira Staļins. Visi bija sadzīti tautas namā, partorgs vadīja mītiņu, bija arī attēli, visi raudāja. Zinu, ka es sirsnīgi raudāju. Brālis vēlāk atklāja, ka viņi ar puikām gan tā neesot raudājuši, varbūt jau bija gudrāki. Aizejot uz māju, biju nopuņķojusies. Tantiņa mani apņēma un teica: „Neraudi, meitiņ. Pienāks laiks, viņu kā suni gānīs." Bērnu klātbūtnē jau nerunāja pilnīgi ne par ko. Skolā ar krievu bērniem varējām nejauši izrunāties, tad uz vēl tālākiem ziemeļiem varēja izsūtīt. Tā bija pirmā reize, kad kaut ko tādu dzirdēju. Mums taču viņš bija tētiņš! Tobrīd nevarēju saprast, kāpēc tante tā teikusi – „kā suni gānīs". Bet tās tēmas vairāk arī necilājām.
Pēc septiņgadīgās skolas bija jāiet 18 kilometru kājām uz vidusskolu. Ne katru dienu – vienreiz nedēļā. Blakussādžā, kur atradās vidusskola, arī dzīvoja latviešu ģimenes, vienā no tām pieņēma sākumā brāli, pēc tam mani arī. Iešana uz tām mājām bija gar mežu, kur bieži siroja un plosījās vilki. Tāpēc vienmēr mēs, bērni, salasījāmies lielākos baros un gājām kliegdami, brēkdami, lai vilkus aizbiedētu.
Kad pabeidzu vidusskolu, nāca tas brīdis, kad bija jāizšķiras par braukšanu uz Latviju. Brālis strādāja ogļu šahtās, tur pa labi, pa kreisi deva ceļazīmes, viņš jau bija izbraukājis pribaltiku (Baltijas valstis. – Aut.). Bija te saticis māsīcas un teica, ka Krievijā vairs nevienu dienu nedzīvos. Lai gan lielu naudu tur maksāja, taču, kad no šahtas izcēla darbiniekus augšā, kā nospļāvās, tā viss bija melns. Brālis atbrauca uz Latviju. Tas bija tāds brīdis, kad varēja stāties augstskolā, vienu gadu nomācīties, tad pārceltu uz augstskolu Latvijā. Ar tādu domu gāju stāties Krasnojarskā, farmaceitos. Noliku eksāmenus, bet konkursu ņi prošla (neizgāju. – Aut.), jo nebiju komsomolka (komjauniete. – Aut.). Pionieri bija obligāti, bet, lai tiktu komjaunatnē, vajadzēja iestāties. Vienu reizi mani tur aicināja, otru reizi. Teicu: „Visi ir komjaunieši, es arī gribu." Tantiņa tā nemanāmi mani atrunāja: „Saki, meitiņ, ka neesi sasniegusi tādu līmeni, ka tev vēl jāpagaida." Nu, ja jāpagaida, tad jāpagaida. Tas iezāģēja.
Braucām uz Latviju, bet nebija jau, kur palikt. Mūs pieņēma tēva brālis Cesvainē, viņš arī bija bijis Sibīrijā, bet kaut kā bija ticis savā mājā. Arī tantiņa ar lūgšanos izlūdzās istabiņu savā mājiņā. Brālis dzīvoja Cēsīs.
– Kā bija atgriezties dzimtenē, ko vispār pat neatcerējāties?
– Prombraucot, protams, arī raudāju, draudzenes taču tur palika, un Latviju nemaz nepazinu. Nevarēju iedomāties, kā var būt, ka vagā kartupeļi jāstāda un tur ir akmeņaina zeme. Jo uzaugusi biju ar ko pavisam citu.
Uz Latviju atbraucām pavasarī, augustā bija iestājeksāmeni, uzreiz stājos 4. Medicīnas skolā, feldšeros. Krievu plūsmā gan, jo latviski tik labi man negāja. Paldies dievam un tantiņai, pārkrievojusies tomēr nebiju. Viena otra mazliet vecāka meitene par mani atbraucot ļoti slikti runāja latviski.
Es latviešu valodu iemācījos, tikai pateicoties tantiņai, viņa bija liela patriote. Kā gan viņa to varēja paredzēt? Acīmredzot, politika viņai nebija sveša lieta. To viņa nojauta, ka tie, kas izdzīvos, atgriezīsies. Tomēr, lai stātos latviešu plūsmā, tik spēcīga nejutos. Tiku feldšeros, sākām mācīties. Pēc trim studiju gadiem bija sadale, mani nosūtīja uz Madonas rajonu. Izvēlējos Viesienu, jo tā ir vismaz kaut cik tuvāk Cesvainei. Sāku strādāt par feldšeri Viesienā. Bija gan jāpieņem dzemdības, gan jāliek šuves, gan jāiet pa fermām un skolām padziļinātajās apskatēs. Vārdu sakot – jādara viss iespējamais. Visādi gāja, tolaik jau bija tikai zirdziņš, ziemā – ragavas, 8 gadus braucu arī ar mocīti. Daudz visādu gadījumu un kuriozu darbā bijis. Kopumā nostrādāju 39 gadus.
– Kur sapazināties ar vīru, un kā veidojās ģimenes dzīve?
– Braukāju ciemos pie brāļa Cēsīs, tur ar viņu arī sapazināmies. Saprecējāmies, piedzima meita un dēls. Pie manis no Cesvaines atnāca dzīvot mamma. Vīrs bija straujas dabas, labu laiku cietos, jo man pašai tēva nebija bijis, domāju – lai tikai bērniem ir tēvs. Tomēr ar laiku izšķīrāmies. Turējām arī lopiņus savām vajadzībām. Visu ko esmu darījusi, neviens darbiņš nav svešs. Bija jau grūti. Bērni mācījās Kusas skolā un gāja mūzikas skolā. Man iedeva dzīvokli Kusā. Skrēju pa pusdienas laiku slaucu govis. Citādi nevarēja. Pēc tam sākās apvienošana un likvidēšana, man jau arī bija pensijas vecums. Kādu brīdi vēl pensijas vecumā strādāju. Kusā bija četristabu dzīvoklis, ko es tur viena pati darītu, ja bērni atnākuši uz Madonu. Meita bija bērnudārza „Priedīte" vadītāja, tagad pārgājusi strādāt uz Valmieru, dēls strādāja pažarniekos. Tagad viņš jau trešo gadu strādā Rīgā koledžā par pasniedzēju, bet uz Madonu nedēļu nogalēs braukā.
– Vai 1941. gada izsūtījums kādā ziņā tika iespaidojis jūsu tālāko dzīvi? Vai saglabājas par to rūgtums vai tomēr esat spējusi piedot notikušo?
– Kad atnācu strādāt, bija viena sekretāre, kas vienmēr man uz pirkstiem skatījās. Izsūtījums uzlika sava veida zīmogu. Kādreiz atnāca ciemos, uz bufetes stāvēja tēta bilde. Ja sieviete savu vīru ir cienījusi, kāpēc bilde nevarētu būt? Bet viņa to nesaprata. Jo tētis bija aizsarga formā, tā uzreiz viņai šķita militāra persona, fašists.
Es jau neafišējos, kāda ir mana noskaņa un nostāja par pastāvošo režīmu. Viesienā bija tāda partordze, gribēja mani virzīt uz partiju. Jau bija sarunājusi, kas dos rekomendāciju. Es saku: „Nevaru stāties partijā, gribētu gan (smejas), bet es vēl neesmu bijusi komjaunatnē."„Kā tad tā?" Teicu, ka komjaunatnē jau vajadzīgi ļoti apzinīgi cilvēki, partijā arī nevar kuru katru. Tā es izgāju no situācijas.
Man personīgi nav rūgtuma, mamma un tantiņa jau visu smagumu iznesa uz saviem pleciem – viņām gan bija ļoti grūti. Manai mammai bija tikai 27 gadi, kad viņu izsūtīja. Tur jau bija arī krievi, čuvaši, kalmiki un visādi. Tāpat būtu varējusi vēl apprecēties, es tā domāju. Ar mammu gan par tādām lietām netikām runājušās. Bet tantiņa viņai vienmēr teica tā: „Elza, tu jau nezini, tavs vīrs var būt vēl dzīvs." Vēlāk tikai uzzinājām, ka tētis izsūtījumā tika nošauts.
Bet, tā kā mums izsūtījumā pakāpeniski apstākļi uzlabojās, pašu to smagāko sākumu tik labi es neatceros, tas ietekmēja redzējumu uz lietām. Draudzība, jaunība, balles, dejas, skaistā daba – protams, ka atceramies pārsvarā to.