Latvītes Podiņas vārds Latviju pārskanēja pirms pāris gadiem, vēstot, ka viņa ir vienīgā, kas mūsu platuma grādos spēlē elektrisko kokli. Pie kam spēlē žilbinoši, ar radīto mūziku un vizuālo tēlu gan sev, gan koklei pievēršot pastiprinātu uzmanību. Kā zināms, Latvīte ir cesvainiete, Cesvainē joprojām dzīvo viņas vecāki – jo vairāk tāpēc „Stars" saviem lasītājiem piedāvā sarunu ar talantīgo mūziķi.
Grupas „Vētras saites" dalībniece, kokles spēles virtuoze un skolotāja, skaņdarba autore četrām akadēmiskajām un vienai etnogrāfiskajai koklei, kas iepriekšējos Dziesmu svētkos izskanēja tautas mūzikas koncertā, – tā īsumā var raksturot Latvītes profesionālo ceļu. Šobrīd viņa ir ģimenes cilvēks, un Latvītes uzvārds ir mainīts.
– Uzvārds ir mainīts pavisam, – tiekoties Cesvaines kultūras namā pēc grupas „Vētras saites" koncerta, laikrakstam apstiprina LATVĪTE CIRSE. – Savā ziņā uzvārda maiņa ir skumīgs fakts: kāzu viesi man dāvāja simbolisku dāvanu – divus podiņus (vienu ar medu, otru ar dažādiem gardumiem), lai saprastu, ko esmu zaudējusi.
– Joks – jokam, bet vai vari atklāt ko vairāk par savu jauno dzīvi?
– Tagad pavisam esmu Cirse, esmu zemgaliete, dzīvoju Jelgavā. Mans vīrs nāk no Dobeles, ir kārtīgs zemgalietis. Izvēlējāmies zemgaļu laulības gredzenus, kas veidoti no sudraba, un uz katra no tiem atveidotas piecas saulītes. Līdzīgas rotaslietas sastopamas jau 12. gadsimta etnogrāfijā.
– Ar ko nodarbojas vidzemnieces dzīvesdraugs?
– Vīrs Jelgavā pirms trim gadiem atvēra krodziņu. Tas ir alternatīvs krogs, kur skan nedaudz smagāka mūzika. Vīrs nav mūziķis, pats instrumentus nespēlē, arī nedzied, bet menedžē grupas, kas brauc spēlēt uz Jelgavu no visas pasaules. Starp citu, ar grupu „Vētras saites" spēlējām viņa krodziņa atklāšanā.
– Pēc Mūzikas akadēmijas uzsāki darbu Limbažu mūzikas skolā, mācot kokles spēli bērniem. Kā ar darba attiecībām šobrīd?
– Tā sanācis, ka uz Jelgavu pārcēlos dzīvot aizvadītajā vasarā. Pirms tam divpadsmit gadu dzīvoju Rīgā, pēdējos divus gadus strādāju Limbažos. Joprojām uz Limbažiem braucu mācīt skolēnus, pie viena meklēju darbu tuvāk mājām. Sirds, protams, daļēji ir Limbažos, jo tur ir lielisks kolektīvs, tāpat mācu skolēnus Cēsu mūzikas skolā, pa ceļam uz Limbažiem iebraucot šajā vietā.
– Cik īsti ir Vidzemē skolēnu, kas var lepoties ar savu skolotāju – mūziķi?
– Kopumā abās skolās man ir divpadsmit skolēnu, kas apgūst koncertkokli, Rīgā savukārt pasniedzu privātstundas etnogrāfiskās kokles spēlē. Mācu koklīti pieaugušiem cilvēkiem, kas tikai dzirdējuši kaut ko par šo instrumentu, ka tas ir latviešu tautas instruments, un vēlas to iemācīties. Šie cilvēki iepazīst latviešu folkloru, latviešu kultūru, etnogrāfiskās kokles spēli uztver kā meditāciju, līdzvērtīgu jogas nodarbībām.
– Cik laika nepieciešams, lai apgūtu pamatus etnogrāfiskās kokles spēlēšanā?
– Tas katram ir ļoti individuāli, jo tie ir pieauguši cilvēki, kas mācās savam priekam. Katram no viņiem ir individuāla pieeja, citi mācās trešo gadu, kāds pusgada laikā jau var ģimenes viesībās ko solīdi nospēlēt.
– Kurā brīdī radās doma pašai komponēt mūziku?
– Neliels grūdiens tam bija Mūzikas akadēmijas laikā, kad ieskaitē vajadzēja atskaņot kādu aranžiju, bet es nevēlējos ņemt neko gatavu. Toreiz iedomājos, ka man būtu vieglāk spēlēt kaut ko no sirds, pašas radītu. Tā dzima solo skaņdarbs, ko sagatavoju tehniskajai ieskaitei. Pedagogi noklausījās un ierosināja, vai nevēlos uzrakstīt skaņdarbu kokļu ansamblim. Pamazām tas aizgāja, etnogrāfisko kokli ievedu akadēmiskajā vidē, un šos skaņdarbus joprojām daudz spēlēju. Tobrīd grupas „Vētras saites" vēl nebija, iepriekšējos Dziesmu svētkos manu skaņdarbu atskaņoja Mūzikas akadēmijas koklētāju ansamblis. Tā ir fantāzija par tautas dziesmu tēmu, dzirdēju, ka savā interpretācijā šo darbu spēlē arī kāda folkloras kopa. Esmu pateicīga, ka manu mūziku spēlē, priecājos, ka tā ir aktuāla arī citiem.
– Šovasar atkal ir Dziesmu svētki, vai ir doma tajos piedalīties?
– Jā, gatavojos koklētāju ansambļu skatei, vēlos uzrakstīt jaunu skaņdarbu. Nezinu, vai tas nonāks līdz klausītājiem un skatītājiem, bet skatē tas parādīsies. Spēlēju Kultūras un atpūtas centra „Imanta" kokļu kvartetā „Kārta studija", šim kolektīvam arī rakstīšu jaundarbu. Man pašai tas ir labs treniņš. Kaut laika tagad ir mazāk – ir liela braukāšana un darbs grupā „Vētras saites" -, ar kolektīvu „Kārta studija" piedalīsimies koklētāju ansambļu skatē.
– Cik intensīvs ir darbs grupā „Vētras saites"?
– To grūti pateikt, jo koncertiem ir sezonāls raksturs. Vasarā un rudens pusē koncertu ir vairāk, ziemā „Vētras saites" uzstājas mazāk. Paldies cesvainiešiem, kas uzaicināja mūs koncertēt ziemā.
– Cik pašai ir tuva Cesvaine, cik bieži te iznāk būt?
– Attālumi ir lieli, tāpēc ar vecākiem dzimtajā Cesvainē biežāk iznāk sazvanīties. Īpaši jau tagad, kad dzīvoju Jelgavā. Klātienē mēs vairāk tiekamies Rīgā, jo tas visiem ir tāds kā krustpunkts. Vasarās gan cenšos atbraukt uz Cesvaini, tad pačubinu mūsu mājiņu, atjaunoju kādu istabu, cenšos praktiski palīdzēt.
– Savulaik beidzi Madonas mūzikas skolu, nevis mūzikas apmācību Cesvainē.
– Jā, beidzu Madonas mūzikas skolu un pēc tam domāju stāties Cēsu mūzikas vidusskolā. No Rīgas nedaudz baidījos, bērnībā biju ļoti kluss bērns, turklāt Cēsis man arī ieteica. Bet tad situācija veidojās tā, ka otra kokles klases audzēkne arī gatavojās mācīties tālāk, un viņa uz konsultācijām devās galvaspilsētā. Es tiku paņemta līdzi, un beigu beigās sanāca tā, ka mūzikas vidusskolā iestājos, bet kursabiedre šo ceļu neizvēlējās. Esmu laimīga, ka mācījos Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, tie bija 15 gadu tālu no mājām un milzīgs treniņš patstāvībā.
– Kādā veidā no koncertkokles un etnogrāfiskās kokles nonāci līdz elektriskajai koklei?
– ERASMUS programmas apmaiņas braucienā no Mūzikas akadēmijas četrus mēnešus mācījos Somijā. Tas bija akadēmijas pēdējā kursā, spēlēju koncertkokli un līdzi paņēmu etnogrāfisko koklīti. Somijā jutos ļoti pārsteigta, jo ieraudzīju tik dažādus instrumentus. Tur elektrisko mūzikas instrumentu ziņā ir milzīgs progress un attīstība mums tālu priekšā. Jau sen uzskatīju, ka sabiedrībai latviskā kokle būtu no jauna jāierauga un jāsadzird. Koklei ir salīdzinoši klusa skaņa, bet tur iepazītais elektriskais instruments par sevi varēja pastāvēt pats. Tieši Somijā iepazinu elektrisko kokli –
atgriezos un palūdzu meistaram Jānim Rozenbergam, lai man uztaisa ko līdzīgu. Viņš izgatavoja eksperimenta variantu, ko joprojām kopīgi pielabojam, testējam un uzlabojam.
– Vai šī elektriskā kokle tiešām ir vienīgā mūsu valstī?
– Elektriskā kokle tā ir vienīgā, bet mums ir daudz elektroakustisko kokļu (elektroakustisko kokli spēlē arī Laima Jansone. – Aut.). Tas nozīmē, ka akustiskā instrumentā ir iebūvēts gan mikrofons, gan skaņu noņēmēji, to var spēlēt akustiski un elektriski. Manu kokli var spēlēt tikai elektriski, un tā skan citādi.
– Pašai tātad ir divi instrumenti?
– Jā, par saviem saucu akustisko un elektrisko kokli, lielās koncertkokles diemžēl man nav. Protams, ka gribētu arī tādu, bet, iespējams, gaidu kādas korekcijas. Lielajai koklei, manuprāt, ir jāattīstās, tai ir visādi mīnusi, bet mums ir tikai viens meistars, kas jau ir gados, un viņam nav laika eksperimentēt. Etnogrāfiskā kokle (arheoloģiskajos izrakumos atrasta jau 12. gadsimtā) būtībā ir ideāls pats par sevi, bet 20. gadsimta sākuma instruments ir jāuzlabo, jāpaplašina tā diapazons. Uzskatu, ka koncertkokle ir pašā attīstības sākumā, tāpēc gaidu, ka tā tiks attīstīta. Mums gan ir tikai viens meistars – Imants Robežnieks, kas gatavo lielās kokles, un viņa eksperimentēšanas ceļš, šķiet, ir pagājis.
– Vai ir cilvēki, kam atstāt meistara prasmes?
– Piemēram, Jānim Rozenbergam, kas veidoja manu elektrisko kokli. Viņš gatavo arī mazās etnogrāfiskās kokles un Imantam Robežniekam jau šobrīd palīdz pie koncertkoklēm.
– Arī mūsu reģionā daudzi bērni mūzikas skolā izvēlas mācīties kokles spēli. Vai tas ir populāri visā Latvijā?
– Strādāju divās mūzikas skolās un varu apliecināt, ka interese par kokles apmācību ir noturīga. Man pašai vadība dotu vēl vairāk bērnu, bet tīri fiziski nevaru viņus paņemt. Protams, pirmais impulss instrumenta izvēlē nāk no vecākiem, bet pamazām arī bērniem iepatīkas kokle un viņi to iemīl. Nereti bērni nopūšas, ka instruments ir sarežģīts. Tam varu piekrist, manuprāt, vajadzētu domāt par programmas paplašināšanu, lai līdzīgi kā klavierspēlē arī kokles spēlē būtu astoņi apmācības gadi. Šobrīd koklīti mācās sešus gadus, bet tehnikas veidi ir tik dažādi, ka nevar tos visus apgūt.
– Cik ikdienā ilgi jātrenējas kokles spēlē?
– Man patlaban spēlēt sanāk visai maz, jo daudz esmu ceļā. Autobusā kokli nespēlēšu, kaut domās, protams, visu pārskatu, lai mēģinājumiem un koncertiem būtu gatava. Cenšos kokli paņemt rokā katru dienu. Pirksti jau paši sniedzas pēc stīgām – ir tā pieraduši, ka nervi pirkstu galos tā vien kņud. Kā zināms, tieši pirkstu galos ir koncentrējušies nervi un arī visa mūsu cilvēciskā enerģētika.
Autore: INESE ELSIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto