Iepriekš jau informējām, ka Murmastienes pagastā darbu uzsākusi jauna sociālā darbiniece INĀRA KUZMINA. Nav noslēpums, ka ārpus pilsētām jaunus un pieredzējušus speciālistus piesaistīt ir grūti, taču Ināra, kas uz Murmastieni nesen pārcēlusies no Rēzeknes, teic, ka nešķiro – lauki vai pilsēta.
– Esmu no Rēzeknes novada. Agrāk dzīvoju Maltā, tur arī pabeidzu skolu. Pēc 9. klases aizgāju mācīties uz Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolu. Esmu mūzikas pianiste un koncertmeistare. Tad sapratu, ka vajag sevi nedaudz pilnveidot. Mūzika ir laba lieta, tā ir mana sirdslieta, bet, lai strādātu un stingrāk stāvētu uz dzīves pamatiem, izvēlējos apgūt sociālo darbu. Darbs ar cilvēkiem man ļoti patīk – kādam palīdzēt. Būtībā tas ir mans otrs dzīves aicinājums, – atklāja Ināra Kuzmina.
– Pastāsti, lūdzu, kāds ir bijis tavs līdzšinējais karjeras ceļš?
– Darba gaitas sāku Rēzeknes pensionāru dienas centrā. Tad parādījās iespēja piedalīties projektā 9 mēnešu garumā un strādāt par kultūras darba organizatori. Sekoja nākamais projekts, kurā bija nepieciešami sociālie rehabilitētāji cilvēkiem pēc 18 gadiem, kam ir garīga rakstura traucējumi (tajā laikā jau studēju). Tā kā pirmais projekts tuvojās noslēgumam, nolēmu riskēt un pieteikties dalībai otrajā, jo mājās taču nesēdēšu. Pieredze, lai arī tas gluži uzreiz nebija sociālais darbs, šķita nepieciešama. Šajā projektā nostrādāju aptuveni trīs gadus. Kursabiedrene darbojās ģimenes atbalsta centrā, taču nolēma nosliekties vairāk par labu medicīnas jomai, tāpēc man apjautājās, vai negribētu nākt viņas vietā. Nospriedu, ka jāmēģina, lai gan pieredzes konkrēti šādā darbā nebija, tikai tik, cik skolā apgūts. Aizgāju uz pārrunām, un centra vadītāja piekrita mani ņemt darbā. Arī tur nostrādāju aptuveni trīs gadus, līdz aizgāju dekrētā. Pēc dekrēta neilgu brīdi vēl pastrādāju ģimenes atbalsta centrā, bet šā gada februārī uzsāku darbu Murmastienē.
– Kā esi iejutusies jaunajā darbā, vai vietējo vidū jau esi pieņemta?
– Vēl cilvēkus Murmastienē tik labi nepazīstu, jo pagājis tikai mēnesis, kopš šeit strādāju. Kāpēc tieši Murmastiene? Tas, no vienas puses, – pateicoties spēlēšanai ballēs. Uzstājos Stirnienē un tur iepazinos ar savu draugu. Viņš ir no Murmastienes, tagad abi dzīvojam šeit. Esam šeit jau nodibinājuši savu ģimenīti – šodien meitiņai aprit gads un pieci mēnesīši. Tā kā vairs nebijām tikai divatā, nācās domāt, kā sakārtot savu dzīvi ap darbu un ģimeni. Rēzeknē ir ļoti problemātiski ar darbu, tāpēc sāku interesēties par nodarbinātības iespējām Varakļānu vai Madonas pusē. Pagāja samērā ilgs laiks, kamēr atradu ko piemērotu, bet nu tagad esam visi pie vietas. Sākums bija grūts, jo Rēzeknē dzīvoju pie saviem vecākiem, savukārt Artis – šeit, Murmastienē, redzējāmies tikai nedēļas nogalē. Nenožēloju, ka atnācu uz laukiem strādāt. Galvenais, ka ir darbs.
Nekad neesmu dalījusi – lauki vai pilsēta un no kurienes cilvēks ir. Tāpat ļauju cilvēkiem būt unikāliem, nedalu viņus grupās pēc kaut kādiem parametriem, piemēram, reliģiskās pārliecības. Katrs ir personība. Tas, manuprāt, ir svarīgi arī sociālajā darbā, jo, ja sāksi cilvēkus dalīt, darbs neies uz priekšu. Ir jāmāk strādāt ar to, kas ir tavā priekšā.
Tik daudz gadu bija nodzīvots un nostrādāts Rēzeknē, ka sākumā bija nedaudz jāpierod pie Varakļānu novada. Bet es pārmaiņas uztveru pozitīvi, ar domu, ka tā varbūt ir iespēja sevi pierādīt. Centīšos šo garu ieviest arī sociālajā darbā, man šobrīd jau ir dažas idejas, bet pagaidām tās labprātāk vēl skaļi neafišēšu. Vēlētos, lai ar laiku skats uz sociālajām problēmām būtu plašāks, ka viss netiktu risināts tikai ar pabalstu sniegšanu. Plašāk ikdienā vajadzētu piesaistīt psihologa palīdzību. Ļoti palīdz tas, ka kolektīvs ir patiešām labs, man ir veicies ar vadītāju. Arī iepriekšējā darba pieredzē vienmēr sagadījās atsaucīgi vadītāji, kas spēja gan man kaut ko dot, gan atbalstīt to, ko esmu gatava sniegt attiecīgajā profesijā. Tāpēc ceru, ka Varakļāni sociālajā jomā tikai plauks un ar laiku mūsu pieredzi varēs ņemt vērā arī darbinieki no citiem novadiem.
Nezinu, vai tā ir sakritība, bet vienmēr sanācis strādāt tādā darbā, kurā viss jāapgūst kā no jauna. Ir nācies daudz pierast pie pārmaiņām.
Rēzekne sociālā darba ziņā ir nedaudz attīstītāka nekā Varakļāni, bet varakļānieši ir malači, jo šobrīd tomēr sociālo darbu cenšas attīstīt, virza alternatīvās aprūpes centru, darbā pieņems arī psihologu. Tas ir ļoti nepieciešams, jo ir līnija, ko sociālais darbinieks bez psihologa darba palīdzības nevar šķērsot. Psihologi var gan sniegt atzinumus, gan atpazīt vardarbības pazīmes, ir mācīti strādāt ar dažādām metodēm, kamēr mēs, sociālie darbinieki, vairāk risinām sociālās problēmas, izsniedzam pabalstus.
– Kāds pluss ir tam, ka ar sociālā dienesta klientiem var strādāt arī psihologs?
– Liela daļa sociālā dienesta klientu neizprot psihologa būtību vai pastāv uz to, ka viņiem nav nekādu problēmu. Daudzi no psihologa baidās, lai gan psihologs jau neko negriezīs nost, ja nu vienīgi palīdzēs savest kārtībā jau esošo. Šobrīd ir daudz ilgstošo bezdarbnieku, kam psihologs var rosināt paraudzīties uz savu dzīvi no malas un palīdzēt izdarīt grūdienu, kas nepieciešams, lai cilvēks vēlētos kaut ko mainīt, uzlabot. Saprotu, ka ar nodarbinātību šobrīd ir ļoti grūti, bet iespējas vismaz mēģināt atrast var vienmēr.
Citur ir pieejamas atbalsta grupas gan bezdarbniekiem, gan topošajām un jaunajām māmiņām. No Rēzeknes laikiem zinu, ka uz šādu modeli balstīts darbs gūst lielu atsaucību, īpaši jaunajām māmiņām tas bija ļoti izglītojoši un noderīgi – zināt, kā attīstās bērniņš, kā psiholoģija darbojas audzināšanā un tamlīdzīgi. Kamēr strādāju Rēzeknē, pieredzēju, ka uz katru šo grupu nodarbību gatavojas gan psihologs, gan sociālais darbinieks, jo katrā nodarbībā bija cita tēma, un katra no tām bija pietiekami plaša.
– Sociālais darbs ir smags un darbiniekus izsmeļ psiholoģiski. Kā tu relaksējies?
– Neesmu aizgājusi nekur tālu no mūzikas, paralēli darbam sociālajā dienestā esmu arī pašnodarbināta mūziķe. Spēlēju ballēs, kāzās, jubilejās.
Sociālais darbs ir samērā grūts, tas darbinieku ar laiku izsūc arī emocionāli. Pirmkārt, ir jāpārzina ļoti daudzas jomas – likumdošana, psiholoģija, pedagoģija – būtībā viss, kas saistīts ar cilvēku, pat anatomija. Pēc šāda darba ir nepieciešama kaut kāda relaksācija, lai varētu atiet nostāk no daudzajām ikdienas problēmām. Mūzika man patiesi palīdz atslēgties no raizēm. Tā kā draugi bija pieraduši, ka spēlēju ballēs, muzicēju, visi jautāja, kāpēc neeju tālāk pa mūzikas līniju. Protams, man patīk Haidns, Bēthovens, Mocarts, bet diendienā nodarboties ar mūziku vien nešķita īsti priekš manis. Gribēju paplašināt savu redzesloku. Pašlaik studēju maģistrantūrā, top maģistra darbs, tā ka vasarā studijas Vadības un sociālā darba augstskolā "Attīstība" programmā sociālais darbs ar ģimeni un bērniem būs veiksmīgi noslēgušās. Agrāk esmu nodarbojusies arī ar floristiku, varbūt kādreiz apmeklēšu floristikas kursus, lai šo hobiju pilnveidotu. Pārsvarā gan visvairāk laika veltu ģimenei, mazajai meitiņai, savukārt sevi izteikt varu savās sirdslietās – darbā un mūzikā.
– Vai mūzika bija cieņā tavā ģimenē jau bērnībā?
– Šķiet, ka mūziku varētu būt pārmantojusi vienīgi no tēva puses – vecmammas, kam patika dziedāt. Tiesa gan, nekur publiski, vairāk mājās. Kad mamma piedāvāja pamēģināt mācīties mūzikas skolā, īpaši neaizdomājoties piekritu. Man nebija tā, kā daļai bērnu, kam mūzikas skola ir spiesta lieta, man tas pašai patika. Pirms aptuveni 12 gadiem sāku spēlēt klavieres, no papildus apgūstamajiem mūzikas instrumentiem izvēlējos kokli. To gan sen neesmu spēlējusi. Kamēr vēl dzīvoju Maltā, kultūras namā gan vadīju, gan uzstājos pasākumos, darbojos folkloras kapelā, kur spēlēju kokli un arī dziedāju. Ar klavieru skolotājām gan man bija grūti, jo tās bieži mainījās. Pirmā skolotāja ļoti smagi slimoja un pēc kāda laika arī padevās slimībai. Tad nu klavieres sāka pasniegt skolotāji cits pēc cita. Gāja raibi, pat negribas atcerēties. Bet tā dzīvē ir visās jomās, ka tikai pēc laika saproti, kas ir pareizi, kas varbūt ne tik ļoti pareizi darīts. It sevišķi man par to sapratne izveidojusies, kopš studēju par sociālo darbinieku, jo programmā ir arī psiholoģija.
Rakstu arī dziesmas, uz to mani pamudināja bijusī kolēģe, kad strādāju par rehabilitatori, jo viņa rakstīja vārdus. Pagaidām gan dziesmas plašākai publikai nav atrādītas, vien tik, cik tās nospēlēju ballēs. Lai dziesmas varētu ierakstīt, nepieciešams samērā liels finansējums. Nu varbūt kādreiz… Pagaidām man pietiek ar to, ka to varu darīt un ka atrodas kāds, kas pēc balles izsaka pozitīvu vērtējumu. Pārsvarā spēlēju Latgales ballēs. Arī šeit labprāt spēlēju, šobrīd ir mērķis nospēlēt Meirānos, Degumniekos – pavirzīties nedaudz uz to pusi, kur vēl neesmu uzstājusies. Ja nu kādreiz vēlēšos izsisties mūzikas karjerā, domājams, pieļautu iespēju pārcelties uz lielāku pilsētu. Muzikantu starpā konkurence ir liela, cepuri nost viņu visu priekšā, jo svarīgākais ir, lai cilvēks cenšas, kaut ko dara.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto