Pagājušā gada decembra sākumā Šveicē norisinājās pasaules čempionāts florbolā vīriešiem. Daudzu sporta cienītāju skati bija pievērsti Latvijas izlases sniegumam, un pēc vēsturiskās uzvaras pār Čehiju jau šķita, ka izlasei būs pa spēkam pakāpties augstāk par tradicionālo 5. vietu. Komanda, kura pārvilka svītru pāri šim sapnim, bija Vācijas izlase, kas mūsējos smagā spēlē uzvarēja ar rezultātu 4 : 2. Sagrauto sapņu atmosfērā daudzu nepamanīts palika fakts, ka viens latvietis todien bija meklējams uzvarētāju rindās. Kopš Vācijas izlases kvalificēšanās pasaules čempionātam par fizioterapeita pienākumiem komandā rūpējās madonietis KALVIS DIMANTS, un, spriežot pēc tā, ka Vācijas izlase, kam līdz tam pat labāko sešinieks bija neaizsniedzams sapnis, kur nu vēl 4. vieta, ko čempionāta beigās izcīnīja izlase, arī viņam ir liels nopelns panākuma kaldināšanā. Piedāvājam jūsu uzmanībai interviju ar viņu.
– Esmu madonietis. Madonā esmu gan audzis, gan mācījies. Absolvēju Madonas pilsētas 1. vidusskolu un Madonas pilsētas ģimnāziju un iestājos Rīgas Stradiņa universitātē (RSU). Jau kopš bērnības mani kaut kas medicīnā saistīja, taču ar laiku nedaudz piemirsās. Interesi par to atjaunoja Madonas pilsētas 1. vidusskolas dabaszinību skolotāja Daila Semberga. Ar viņas, kā arī skolotājas Janinas Āriņas palīdzību sagatavojos iestājeksāmeniem RSU. Pateicoties skolotājām, iestājpārbaudījumi grūtības nesagādāja. Sākotnēji vēlējos kļūt par ķirurgu, taču ilgās mācības, kā arī neskaidrības ar to, vai man būs vieta rezidentūrā, tomēr lika nosvērties par labu fizioterapijai. Tā kā mani no laika gala bija interesējis sports, saskatīju iespēju turpmāko karjeru saistīt, apvienojot abas manas intereses. Mācības nebija vieglas, un tie, kas studējuši medicīnu, man piekritīs. Pēc studijām stradiņos nākamais dzīves posms, kad jāstrādā, šķiet kā atpūta. Sākotnēji kļūt par fizioterapeitu un masieri kādā no sporta komandām gan neizdevās, jo strādāju savā profesijā, taču ar sportu nesaistītā jomā. Bez sporta gan dzīvē neesmu palicis, jo jau kopš vidusskolas laika nodarbojos ar florbolu, kam mani piesaistīja skolotājs Egils Ziņģītis. Šajos gados esmu spēlējis gan Madonas komandā, pāris gadu to arī trenējot, gan Virslīgā Rīgas Tehniskās universitātes komandas sastāvā. Arī šobrīd, dzīvojot Vācijā, esmu atkal saistīts ar florbolu, tikai šoreiz kā treneris un fizioterapeits.
– Esi nomainījis vidi un dzīvo Minsterē.
– Vācijā dzīvoju nepilnu gadu. Vide ir ļoti patīkama. Zinu, ka vāciešus daudzi uzskata par rezervētiem attiecībās ar ārvalstniekiem, taču varu teikt, ka man ar cilvēkiem ir veicies, jo nav bijis gadījumu, kad kāds atteiktu palīdzēt. Laikam talkā nāk paša rakstura īpašības – entuziasms un atvērtība. Tieši cieņa un izpalīdzība ir iemesli, kādēļ esmu ātrāk iekļāvies un vēlos palikt tur ilgāk. Sākums gan nebija viegls. Guvu nopietnu kājas traumu, un ilgu laiku bija jāpārvietojas ar šinu. Arī valoda sagādāja grūtības, jo, lai gan pašam sākumā šķita, ka vācu valodu pārvaldu pietiekami labi, Vācijā sapratu, ka izruna būtiski atšķiras. Pašlaik Minsterē esmu florbola treneris un trenēju aptuveni 80% vietējo florbola komandu – sieviešu, bērnu un studentu komandas. Ir piedāvājums trenēt arī Vācijas sieviešu izlasi, taču par to vēl ir jādomā. Paralēli trenera darbam apmeklēju arī kursus, lai celtu fizioterapeita kvalifikāciju, jo no sava sapņa būt fizioterapeitam un vienlaikus darboties sportā neesmu atteicies.
– Kā vari raksturot savu jauno mītnes zemi?
– Ļoti patīk Vācijā valdošā disciplinētība, punktualitāte un apzinīgums jautājumos, kas saistīti ar darbu. Tas viss ir nepieciešams, lai uzbūvētu normālu valsti un sabiedrību. Vienu lietu gan ir grūti „sagremot", proti, katra sīkākā darbība ir jāsaista ar dokumentu, un šie dokumenti ir jāglabā gadiem, lai vajadzības gadījumā ir, uz ko atsaukties. Kā jau minēju, valodas zināšanas radīja problēmas, taču vācieši salīdzinoši labā līmenī pārvalda angļu valodu, tādēļ bieži var izlīdzēties ar to. Minsterē, kur dzīvoju, jau vēsturiski ir liela latviešu kopiena. Aktīvi darbojas Minsteres Latviešu centrs, Zentas Mauriņas fonds, ik pa laikam Minsteri apmeklē arī kāds no Latvijas māksliniekiem. Dažkārt latviešu valodu var dzirdēt veikalos. Problēmas nesagādā arī jau pazīstamu produktu iegāde, jo darbojas tā sauktie PSRS veikali, kuros ir preces no Krievijas un Baltijas valstīm. Par pašu Minsteri varu paust tikai pozitīvu viedokli. Savā pilsētu grupā tā tika atzīta par dzīvošanai piemērotāko pasaulē, un nav grūti saprast, kāpēc. Pilsētvide ir vizuāli skaista. Apkārt vecpilsētai ir promenāde, iekārtots skaists parks ar kanālu. Visur tiek dota priekšroka riteņbraucējiem, un ar velosipēdu noteikti galamērķi var sasniegt ātrāk nekā ar auto. Sabiedriskā dzīve pilsētā ir ļoti aktīva, par pasākumu trūkumu gan sporta, gan kultūras, gan izklaides jomā sūdzēties nevar.
– Pasaules čempionātā florbolā manījām tevi Vācijas izlases rindās ar masiera piederumu somu rokās.
– Izlasē nokļuvu nejaušas sagadīšanās dēļ. Tikko atbraucis uz Vāciju, pavaicāju kādam vietējam latvietim, kur viņi nodarbojas ar florbolu, jo vēlējos spēlēt. Atklājās, ka komandā spēlē arī cilvēki, kas strādā Vācijas florbola federācijā. Viņi, uzzinot, ka esmu fizioterapeits, piedāvāja darbu izlasē, jo viņu fizioterapeits bija saslimis. Nekāda iepriekšēja plāna, vien likteņa pirksts. Piedāvājumam piekritu un kopš februāra biju kopā ar komandu sagatavošanās ciklā. Mani pienākumi izlasē bija masēt spēlētājus, veikt dažādas procedūras, teipot, kā arī nepieciešamības gadījumā iedot pretsāpju līdzekļus. Jāatzīst, ka čempionāta laikā Cīrihē darba organizācija bija ļoti augstā līmenī. Otra fizioterapeite ikdienā strādā ar Cīrihes komandu, un viņai bija pieejami dažādi fizioterapijas aparāti. Bijām sarunājuši, ka vienu no konferenču telpām viesnīcā izmantosim kā mini rehabilitācijas centru, un tajā arī katru dienu līdz vieniem naktī dabūjām rauties. Neviena cita komanda, ieskaitot mājiniekus šveiciešus, neko tādu nedarīja. Kādu dienu kolēģei radās veselības problēmas, un treneris spēlētājiem teica, ka būs vien jāsaīsina procedūras – „Neesam galu galā nekāds Madrides „Real", un Kalvis viens pats galā ar tādu darba apjomu netiks". Jāatzīst, ka Vācijas izlase gan organizācijas, gan spēlētāju attieksmes ziņā radīja ļoti labu iespaidu, un atslēgas vārds ir disciplīna. Ir lietas, ko daudzas komandas spēj izdarīt labāk nekā viņi, taču māka izpildīt trenera doto uzdevumu un savaldīties brīžos, kad, piemēram, man emocijas ietu pa gaisu, ir vāciešu stiprā puse. Biju liecinieks situācijām, kad kādam no spēlētājiem spēcīgi iesit ar nūju pa seju, bet viņš vienā mierā noskrien malā, palūdz uzlikt plāksteri un skrien tālāk. Zinu, ka citi būtu laukumā atbildējuši ar kādu rupjību. Arī mikroklimats komandā bija tāds, kādu citās komandās, kurās pats esmu spēlējis, neesmu izjutis. Neatkarīgi no uzvaras vai zaudējuma spēlētāji bija saliedēti, nenokāra galvas un cits citu uzmundrināja. Valdīja brīva atmosfēra, un bieži tika jokots. Vēlos uzsvērt, ka šobrīd Vācijas florbolā teju viss notiek uz pašfinansēšanās pamatiem. Federācijas vadība algas nesaņem, un arī spēlētāji uz čempionātu brauca par saviem līdzekļiem. Pēc čempionāta gan ir jūtams pacēlums, un, ja federācijai florbolu, zinot to, ka tas drīzumā kļūs par olimpisko sporta veidu, izdosies iekļaut atbalstāmo sarakstā, varēs rēķināties arī ar ievērojamu valsts atbalstu.
– Kādas bija komandas un tavas izjūtas pēc spēles pret Latviju?
– Komanda savu minimālo uzdevumu bija izpildījusi jau pirms spēles pret Latvijas izlasi, taču pēc tās manīju, ka daudzu spēlētāju acīs bija asaras vai arī viņi bija ļoti tuvu tam, lai raudātu. Visi apzinājās, ka tas ir vēsturisks un ļoti liels panākums, kuram pat grūti noticēt. Redzot, ka izlasei čempionāta gaitā sāk aizvien labāk klāties, lielāka interese parādījās arī Vācijas plašsaziņas līdzekļos. Spēli ar Latviju translēja tiešajā ēterā, kas Vācijā līdz tam nebija noticis. Pēc tam man pienāca klāt florbola federācijas cilvēks un teica: „Kalvi, 7 miljoni cilvēku redzēja, kā tu uzskrien pēc uzvaras laukumā." Pats, godīgi sakot, neticēju, ka vācieši var Latvijas izlasi uzvarēt. Zināju, ka viņi cīnīsies, taču izredžu nav daudz. Redzot Latvijas spēlētāju izmisīgos, taču nesekmīgos centienus spēles izskaņā gūt vārtus un izlīdzināt rezultātu, sapratu, ka briest sensācija. Pats jutu līdzi abām izlasēm. No vienas puses –
ir Latvijas izlase, ar kuras spēlētājiem pats vēl ne tik sen esmu spēlējis vienā čempionātā, kā arī apzinos, ka tā ir manas valsts nacionālā izlase, un, būdams savas valsts patriots, to atbalstu, bet no otras – ar Vāciju mani saista profesionālas darba attiecības, un izlasē ir cilvēki, ar kuriem vairākus mēnešus esmu strādājis, lai tie būtu labā formā un spētu izcīnīt uzvaru. Vācieši objektīvi bija vājāki, taču viņi, daļēji pateicoties treneru prasmīgajai darbībai, izspieda 100% no savu spēju maksimuma. Latvijas florbolistu, kas bija spēcīgāki, atdeve nebija tik liela, tādēļ arī šāds spēles rezultāts. Man arī bija skaidrs, ka Latvijas izlases treneris acīmredzami nebija gatavs šādai spēlei. Tika plānots, ka Latvija izslēgšanas spēlēs nebūs favorītu lomā, līdz ar to tika izvēlēta arī atbilstoša spēles taktika. Nebija prognozēts, ka pretī var nākt Vācija un pašiem vajadzēs uzņemties vadošo lomu.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS