Madonas slimnīcā ASTRĪDA SVILĀNE aizvadījusi garu darba mūžu — gandrīz 43 gadus. Nu jau vairāk nekā mēnesi viņa ir pelnītā atpūtā, un kopš 1. marta
medicīniskā direktora pienākumus pilda Baiba Līcīte.
– Darbs medicīnas nozarē bija jūsu sapnis jau no jaunības laikiem?
– Neatceros, ka man jebkad būtu bijis kāds īpašs sapnis par nākotnes profesiju. Bet nav arī tā, ka es kā jebkurš bērns nebūtu ārstējusi lelles, mīkstās mantas, spricējusi un līmējusi plāksterus. Apzināti tikai uz medicīnu vien nekad netiku tiekusies. Kad nācās izvēlēties, kur iestāties, izlēmu par labu Medicīnas institūtam. Tolaik konkurss bija ļoti liels, un tā kā man labi padevās ķīmija, matemātika, bioloģija un fizika, nolēmu mēģināt. Sanāca tā, kā sanāca. Māte bija sākumskolas skolotāja un neko neteica par manu izvēli, bet tēvs pēc profesijas bija izmeklētājs, strādāja iekšlietu struktūrās, un viņš ļoti gribēja, lai mācos par juristi. Taču man tas nešķita saistoši. Tad tēvs teica, lai apgūstu tiesu mediķa profesiju, kas ir kaut kas starp medicīnu un iekšlietu sistēmu, bet mani vairāk interesēja tieši medicīna kā tāda. Esmu dzimusi Gulbenē un pirmos pirmsskolas gadus pavadīju tur. Tēvu ik pēc pieciem gadiem pārrotēja uz citu pilsētu. No Gulbenes tikām pārcelti uz Rēzekni, tur aizritēja mani skolas gadi. Pēc tam jau mācības institūtā un Madona. Neesmu tik daudz runājusi ar jaunajiem speciālistiem un nezinu, kā ir tagad, bet manā laikā mācības bija ļoti smagas. Pirmie kursi aizritēja, gandrīz vai galvu nepaceļot no mācību materiāliem. Rīgu nepazinu, dzīvoju kopmītnēs un, braucot kārtot eksāmenus, otro reizi mūžā biju šajā pilsētā. Tikai pēc nostāstiem zināju, kur meklējams tramvajs un kur man jānokļūst. Tomēr galā tiku, man bija ļoti jauki kursa biedri, un studiju gadus atceros ar labu un gaišu vārdu. Iespēju robežās arī izklaidējāmies, iepazinām gan viens otru, gan Rīgu. Neraugoties uz to, ka mācības bija visai smagas, atradām arī laiku sev. Man ar kursa biedreni bija gandrīz vai tradīcija katru ceturtdienu kavēt lekcijas, jo trešdienas vakarā kāpām vilcienā uz Tallinu, visu nakti braucām. No rīta bijām galā, tad uz kafejnīcu, pa veikaliem un ekskursijā pa pilsētu. Vakarā vilciens devās atpakaļ, mēs uzreiz no tā izkāpušas varējām paspēt uz nākamajām lekcijām.
– Iejusties Madonas slimnīcas kolektīvā izdevās veiksmīgi?
– Sākumā visi studenti mācījās vienu un to pašu, tad pēdējos kursos tika sadalīti uz terapeitiem un internistiem, un vairāk apguva interno medicīnu. Es uz Madonu atnācu kā terapeite, tāpēc trīs gadus nostrādāju terapijas nodaļā. Tad beidzu kursus kā infektoloģe, lai gan mācību laikā domāju, ka man ar infekcijām nebūs nekāda sakara, ka tas nekad nebūs vajadzīgs. Taču pēc principa „nekad nesaki nekad" sanāca tā, ka trūka infektologa un slimnīcā tolaik bija atsevišķa infektoloģijas nodaļa. Pabeidzu kursus un četrus gadus nostrādāju par infektoloģi. Nākamos divpadsmit gadus biju nodaļas vadītāja. Tolaik nodaļas vadītājam bija jāmāk tikt galā ar visu – gan bērniem, gan pieaugušajiem, un infekciju daudzveidība tad arī bija daudz lielāka nekā tagad. Atnākot uz Madonu, es šeit nezināju itin neko, arī ne to, kur atrodas slimnīca; kur nu vēl šīs iestādes uzbūvi un darbiniekus! Daktere Kaurāte man „atdeva" savu kabinetu, kur pirmos mēnešus nodzīvoju, jo īsti nebija dzīvesvietas. Vairāk par galdu, izlietni un dīvānu nebija. Sākums bija grūts, kamēr visu iegaumēju un apguvu. Man pat vienreiz nācās iet modināt kurinātājus, kuri bija piemiguši, jo pirms tam bijuši jautrā prātā. Tolaik nebija tāda apgaismojuma kā mūsdienās. Sajūta bija tāda, it kā būtu nonākusi elles priekšā – logi kurinātavai aizkvēpuši. Piedzīvojumi bija visādi. (Smaida). Kolektīvs man bija jauks; neatminos, ka būtu bijušas problēmas iedzīvoties. Neviens nekad neatteica palīdzību, visu paskaidroja. Vēlāk no daktera Ulda Arenta pārņēmu medicīniskā direktora pienākumus. Kopumā Madonas slimnīcā pavadīju gandrīz 43 gadus, bet, ņemot vērā to, ka studiju laikā strādāju mikrobioloģijas katedrā gan par laboranti, gan vecāko preparatori un vēl pirms mācībām arī vasarās strādāju, mans darba stāžs ir ap 50 gadiem.
– Ir pagājis mēnesis, kopš noslēdzies jūsu aktīvais darba cēliens. Vai ierastās ikdienas nepietrūkst?
– Es vēl mēģinu pierast pie tā, ka vairs nestrādāju. Sākumā katra diena, kad nebija jāiet uz darbu, šķita kā sestdiena vai svētdiena, nesapratu, kāpēc pārējie kaut kur steidzas un kāpēc man nekur vairs nav jādodas. Vai man pietrūkst darba? Grūti uzreiz atbildēt, jo darbs medicīnā ar katru gadu paliek arvien sarežģītāks un grūtāks psiholoģiski. Ne reti man šķita, ka nu jau ir gana, ka ir diezgan grūti, un sāku domāt, vai man to vēl vajag turpināt darīt? Protams, ir labi, ka cilvēkam ir darbs, bet tajā pašā laikā ir jādabū atelpa, jo pēdējos gados atvaļinājumu, kas būtu ilgāks par nedēļu, es nevarēju atļauties dažādu apstākļu dēļ. Darba gaitas noslēdzu pirms mēneša un tagad jūtos, it kā būtu atvaļinājumā. Godīgi sakot, es brīvību izbaudu.
– Ja būtu iespēja sākt dzīvi no jauna, vai jūsu izvēle paliktu nemainīga?
– Pieļauju, ka izvēlētos to pašu ceļu. Varbūt ne gluži pilnīgi visu darītu tāpat, jo nekad neesmu gribējusi ieņemt vadošus amatus – tas manā dzīvē nekad nav bijis galvenais. Taču tā vienkārši gadījās gan ar darbu infektoloģijā, gan medicīniskā direktora amatu. Ir pacienti, kuri mani atceras joprojām – sveicina, satiekot uz ielas, apsveic Jaunajā gadā. Esmu pienākuma cilvēks – ja ko uzņemos un apsolu, tad izpildu. Nemētājos uz priekšu un atpakaļ, arī tad, ja domās ko nožēloju. Par to, ka vajadzētu doties atpūtā, domāju jau kādu laiku, bet to, ka tas būs kāds konkrēts datums, nenoteicu. Ar slimnīcas vadību vienojāmies, ka ir atrasts mans aizvietotājs, jaunais kadrs, un tad man jautāja, vai es tam piekrītu. Teicu, ka esmu apsvērusi domu par darba gaitu noslēgšanu, un tā, abpusēji vienojoties, lēmums tika pieņemts. Man ir gandarījums par paveikto.
– Jums kā mediķei ar daudzu gadu pieredzi noteikti ir viedoklis par to, kāda ir mūsdienu veselības aprūpes sistēma?
– Esmu piedzīvojusi gan padomju laikus, gan varas maiņas, kad nebija nekādu noteikumu un nācās ieviest visu no jauna, gan krīzes medicīnā un finanšu jomā. Medicīna nav viegla nozare. Esmu gandarīta, ka tā ir tik ļoti attīstījusies – aparatūrā, metodēs, medikamentos. Smagi vedas ar birokrātiju un pastāv daudz kā tāda, ko nemaz nav vajadzības darīt. Savā amatā strādājot, saskāros ar pacientu sūdzībām, un mani kā mediķi neapmierina tas, ka jau mācoties tika uzsvērts – galvenais ir profilakse un savlaicīga vēršanās pie ārsta, lai neielaistu kaites. Tajā pašā laikā cilvēks mēnešiem ilgi nevar tikt pie speciālista garo rindu dēļ. Cita runa, ja vajag neatliekamo medicīnisko palīdzību, bet, ja ir vajadzība noskaidrot, vai ir jāuztraucas par kādu konkrētu sūdzību, un to nevar izdarīt rindu dēļ… Ne visiem pietiek dūšas uzreiz doties pie ārsta, jo ir bailes uzzināt diagnozi. No otras puses ir apziņa, ka jāiet, jo nevar vilkt garumā. Valstī šī situācija ir absolūti nesakārtota; nezinu, kā tas ir labojams. Problēma ir ļoti dziļi ielaista, un, ja ir tikai viens speciālists, kuram ir savas ikdienas problēmas, rindas pagarinās vēl vairāk. Tad iesaka meklēt ārstu apkārtnē, bet vai tad visi var tikt uz citu pilsētu? Tas ir biedējoši, zinot, cik daudz medicīna var darīt cilvēku labā.
– Vai brīvais ikdienas ritms ļauj pievērsties hobijiem?
– Pirmkārt, mana ikdiena ir kļuvusi daudz mierīgāka. Ar suni varu iet pastaigā trīs reizes dienā, kamēr viņš jau sāk izvairīties – sak', vai tad jau atkal? Tagad man ir iespēja vērot, kā lazdas zied, kā koki plaukst, apskatīt visus iespējamos putnus. Patlaban viņiem ir kāzu laiks, tik daudz interesanta var novērot dabā. Daudz lasu grāmatas, tās man gan kolēģi uz atvadām sadāvināja, gan arī pati nopirku vairākas. Vienmēr ir paticis, kā citi glezno un zīmē. Esmu pati mēģinājusi, bet augstā līmenī, protams, nesanāk. Vēl kolēģi man uzdāvināja tā saukto laser painting – ar speciālu instrumentu uz pamatnes jāsaliek mazi kristāliņi pēc zīmējuma un tad veidojas skaista glezna. Mēģinu arī gleznot pēc numuriņiem, kad pēc parauga, izmantojot norādītās krāsas, jāizkrāso attiecīgais numuriņš. Tagad varu darīt to, kam laika nepietika agrāk. Ir laiks sakārtot māju tā kārtīgi, aprūpēt puķes un arī ceļot. Divas trīs reizes gadā kopā ar vīru lidojam uz Spāniju pie meitām, kuras tur dzīvo un strādā, bet šogad vēl bez šiem lidojumiem ir ieplānoti divi tālāki ceļojumi.
05.04.2024.