JĀNIS ELMERIS Sāvienas vēsturē, nenoliedzami, ir viena no spilgtākajām personībām. Te viņš ir dzimis, uzaudzis un daudzus gadus nodzīvojis. Ar savu aktīvo darbību Jānis Elmeris vienmēr ir bijis pamanāms — gan kā ilggadējs Sāvienas tautas nama vadītājs, gan kā vēstures izzinātājs un fotogrāfs, gan kā Latvijas Tautas frontes Sāvienas grupas dibinātājs un vadītājs. Viņš ir apbalvots ar 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi, ko viņam pasniedza Vaira Vīķe-Freiberga.
Nupat – 5. jūlijā – Jānis Elmeris atzīmēja 100 gadu jubileju ļoti jaukā pasākumā kopā ar pašiem tuvākajiem cilvēkiem, meitām, mazbērniem, mazmazbērniem.
– Svētku pusdienas noritēja sirsnīgā atmosfērā. Stundu spēlēja Kuldīgas kapela, dziedāja visas vecās – sirdij tuvās un mīļās – dziesmas. Arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs bija atsūtījis apsveikumu. Priecē, ka valsts augstākā amatpersona atceras sirmgalvjus tik nozīmīgās jubilejās kā 100 gadi. Saņēmu daudz apsveikumu arī internetā, – sarunā atklāja jubilārs.
– Nu jau ir labs laiciņš, kopš no Sāvienas esi pārcēlies uz dzīvi Kuldīgā. Kā esi iedzīvojies šajā senatnīgajā, tik latviskā un skaistā pilsētā? Vai bieži atceries Sāvienu?
– Sāvienu, protams, atceros – kā nu ne! Vienīgi vairs nav pārāk daudz to, kam varu piezvanīt, – Viļevičs Vairis, Grietiņa, Brutāni, Dace Cirša… Daudzi mani atcerējās simtajā dzimšanas dienā, piezvanīja un apveica, novēlot izturību, stipru garu, labu veselību un daudz baltu dieniņu.
No Sāvienas gan uzreiz uz Kuldīgu nepārcēlos. Kad paliku švaks, man atbrauca pakaļ vecākā meita Lilita un kādu laiciņu nodzīvoju Lonē, Jēkabpils pusē, bet tad pie sevis paņēma jaunākā meita Antra.
Jūtos ļoti labi, Antra jau mani dikti uzpasē. Seko, lai es precīzi ievērotu dienas režīmu, lai neēstu to, kas manos gados nav ieteicams. Uzturā man tomēr ir daži ierobežojumi, es nedrīkstu ēst neko treknu, žāvētu un ceptu. Toties tagad vasarā katru dienu ēdu ogas – jāņogas, upenes, ērkšķogas, ko meita atnes no sava dārza, kur tiek izaudzēti arī burkāni, sīpoli un citi dārzeņi.
Tagad jau gan es pa istabu vien dzīvoju, bet pirmajos gados pēc pārcelšanās pie Antras es katru dienu pa Kuldīgu staigāju. Patiešām tā ir ļoti skaista, latviska pilsēta, pārsvarā ar senatnīgu koka apbūvi. Katrā ziņā ar dzīvi šeit esmu ļoti apmierināts. No denacionalizētā nama esam pārcēlušies uz labiekārtotu divistabu dzīvokli, kur katram ir sava istaba un visas ērtības.
– Vai vari atklāt ilgmūža noslēpumu? Kā tev sākas diena un kā tu to pavadi?
– Tas droši vien katram ir savs, bet daudzi saka, ka liela nozīme ir dienas režīmam. Es mostos piecos no rīta. Brokastis ēdu ap septiņiem, līdz tam kādu stundiņu pasēžu pie datora. Tad seko rīta tualete, un pēc brokastīm atkal darbojos datorā, strikti ievērojot, ka ik pēc 15 minūtēm 10 minūtes ir jāatpūšas, un tā līdz pusdienām. Tad seko pusstunda atpūtai un pēc tam atkal strādāju pie datora, apkopojot interesējošo informāciju. Man par dažādām tēmām ir tūkstošiem fotogrāfiju, kuras esmu saglabājis datorā. Pēc vakariņām skatos televizoru, bet pie miera obligāti dodos desmitos vakarā. Atpūtas jeb svētā diena man ir sestdiena, nevis svētdiena, kad lasu tikai mācītāja iedotu grāmatu.
– Tu savos gados esi saglabājis lielisku atmiņu un prāta asumu.
– Man jau pašam liekas, ka tā atmiņa varēja būt arī labāka, jo reizēm kāds nosaukums vai cilvēka vārds tomēr piemirstas un tieši tad, kad to visvairāk vajag. Mēles galā ir, bet pateikt nevaru, un tikai pēc kāda laika tas ataust atmiņā. Taču notikumus es atceros labi. Esmu uzrakstījis arī atmiņas, tās tiks izdotas trijās grāmatās.
Pirmo grāmatu mazdēls Jānis, sagaidot manu simtgadi, ir jau izdevis un to sola nogādāt lasītājiem arī Sāvienas bibliotēkā. Korektūras veica meita Aija, bet vāku noformēja mazmazmeita. Vēl iznāks divas grāmatas. Pirmā grāmata aptver laika posmu, kopš sevi atceros, līdz vācu laikam. Otrajā grāmatā „Kad lielgabali runā" aprakstīts vācu laiks, bet trešajā „Pa dzīves kāpnēm" – pēckara gadi līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai.
– Lūdzu, īsumā pastāsti par savu darba mūžu!
– Lielā mērā viss sākās ar dienestu padomju armijā. Tas gan īsti nebija aktīvais karadienests, drīzāk tāds kā piespiedu nosūtījums darbā, un jādien bija tikai pusotrs gads. Man bija jādodas uz Veļikije Luki Krievijā, kur tika izveidota sakarnieku rota. Tajā tika iekļauti tikai puiši no Latvijas, bet mūsu bataljons atradās Rīgā. Neraugoties uz to, ka karš bija beidzies, apstākļi bija smagi. Mūs ļoti slikti baroja, faktiski tikām turēti badā. Atceros, ka ēdu pat sāli, lai mazinātu bada sajūtu. Tā turpinājās līdz brīdim, kamēr trīs dienesta biedri izbēga, divus noķēra un atveda atpakaļ, bet vienam izdevās nokļūt Rīgā.
Atbrauca komisija, visu pārbaudīja un pārliecinājās, ka mūsu sūdzības ir pamatotas. Tika konstatēts daudz nelikumību, kā, piemēram, no kolhoza tika iegādātas 20 tonnas kartupeļu, bet no 10 tonnām tika brūvēta samogonka un nodzerta, tāpat nezināmā virzienā pazuda amerikāņu konservi un cits ēdamais.
Pēc tam atklājās, ka no mūsu rotas, kas sastāvēja no 120 cilvēkiem, divdesmit jeb sestā daļa aizgāja bojā – gandrīz kā kara laikā. Rotas komandieri notiesāja uz 15 gadiem, ārstu – uz 10 gadiem, bet staršinam iedeva piecus gadus, savukārt noliktavas pārzini pazemināja no kapteiņa par karavīru. Tika iecelta jauna vadība, un tad sadzīves apstākļi uzlabojās.
Pēc dienesta atgriezos Sāvienā, un mani uzreiz iecēla par tautas nama vadītāju. Bija jāstājas arī komjaunatnē, kaut gan to ļoti negribēju, tai skaitā arī tāpēc, ka labi atcerējos, kas notika ar komjauniešiem, kad ienāca vācieši. Divi tika aizsūtīti uz Salaspils koncentrācijas nometni, kur viens tā arī pazuda bez vēsts, bet otrs – Jānis Bērziņš – tika atbrīvots, taču viņam uzreiz bija jāiet vācu armijā. Pēc savas dzīves pieredzes zināju, ka labāk ir nekur nestāties un politikā nejaukties, bet gan godīgi darīt savu darbu. Es tad meitenēm no komjaunatnes rajona komitejas teicu, ka stāšos tikai tad, ja to darīs Edvīns Ieviņš, būdams pārliecināts, ka viņš nestāsies, bet Edvīnu tomēr pierunāja. Un es arī neiedrošinājos atteikties, jo tad droši vien mani uzskatītu par pretvalstiski noskaņotu. Tādi bija laiki, ka, ja gribēji strādāt par tautas nama vadītāju vai kādā citā amatā, bija jāstājas gan komjaunatnē, gan partijā.
Daudzus gadus esmu nostrādājis par elektriķi – līdz pat pēdējai saimniecības „Sāviena" pastāvēšanas dienai, kura izjuka jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Par elektriķi izmācījos pašmācības ceļā, tiku līdz 4. kategorijai, kas deva tiesības strādāt augstsprieguma līnijās un novērst bojājumus transformatoros. Iegūt vēl augstāku kategoriju – piekto – varēja tikai inženieri.
– Kā nodibināji ģimeni un iepazinies ar nākamo sievu Margu?
– Maniem vecākiem bija neliela saimniecība. Tēvs vēl nodarbojās ar šūšanu, lai, kā pats teica, nopelnītu „galvas tiesu", ko pagastam samaksāt. Savukārt māte strādāja pa māju, slauca govis un pienu nodeva pienotavā – vismaz cukuram sanāca. Reiz viņa pienu uz pienotavu lika aiznest man, un tur es Margu arī ieraudzīju. Man viņa iepatikās uzreiz, un, kā vēlāk uzzināju, arī es biju piesaistījis viņas uzmanību. Taču runāt sākām pēc kāda pusotra gada, līdz tam tikai saskatījāmies, lai gan es centos būt tur, kur zināju, ka arī Marga ieradīsies. Es biju stipri kautrīgs, nevarēju vien sadūšoties uzsākt ar viņu sarunu, bet tad Lieldienās aizgāju uz Aburtu muižu, kur bija uzstādītas griežamās šūpoles, un tur bija Marga. Tad sākām arī runāties, jo abiem kopā bija jāiet atpakaļ uz mājām.
Norunājām, ka tiksimies arī turpmāk. Reiz pēc kopīgas pastaigas uzaicināju Margu ienākt pie mums dārzā, lai pacienātu ar zemenēm, un kaut kā sanāca, ka pirmoreiz sabučojāmies. Apprecējāmies 1952. gadā un saskanīgi nodzīvojām daudzus gadus, līdz smaga slimība viņu aizsauca mūžībā. Kopā esam uzaudzinājuši četras meitas – Lilitu, Aiju, Gitu un Antru. Ļoti priecē mazbērni un mazmazbērni – to ir jau krietns pulciņš.
– Cik zinu, savulaik tu esi bijis arī ļoti liels grāmatu lasītājs. Varbūt šo mīlestību esi mantojis no vecākiem?
– Maniem vecākiem tādas naudas, lai pirktu grāmatas, nebija. Viņiem bija tikai kalendārs un vēl man nopirka „Ābeci". Taču tekoši lasīt vecajā drukā es iemācījos, pirms sāku iet skolā. Pirmais, ko izlasīju, bija Bībeles stāsti, ko man iedeva Nespējnieku mājā.
Taču Sāvienā bija bode, kur bija liela kaste ar romāniem. Bodniekam bija divi dēli – Motke un Joske. Reiz Motke man palūdza, lai es viņa vietā saceru turpinājumu „Dullajam Daukam". Es uzrakstīju domrakstu, laikam viņam patika un arī skolā labi novērtēja, jo Motke ļāva nākt un ņemt lasīšanai tās grāmatas. Kādi tik romāni tur nebija, un es tos visus izlasīju!
Lasīt man tiešām ļoti patika, bet mamma jau lika arī pie darba, it īpaši vasarā, kad pūnītē bija jāliek siens un jāmīca, lai tajā vairāk ietilptu. Tad es starp siena blāķi uztaisīju caurumu, lai no ārpuses tas nebūtu redzams, varētu paslēpties, mani nevarētu atrast un kādu laiciņu palasītu – tik stipri mani saistīja grāmatas.
– Daudzi apbrīno tavu uzņēmību, apkopojot Sāvienas vēsturi. Kas rosināja tevi tik ļoti to visu pētīt un kļūt par īstu novadpētnieku?
– Man ļoti gribējās zināt, kā bija kādreiz, kādi notikumi ir norisinājušies Sāvienā. Man ir divas mapes, kur ir apkopoti materiāli par katru māju Sāvienā, kas tajās ir dzīvojuši, kādus likteņus piedzīvojušas dzimtas, kā darbojušies aizsargi, kāds bija vācu laiks un pēckara gadi līdz Latvija atguva brīvību un neatkarību.
Būtu ļoti žēl, ja tas viss aizietu zudumā, jo tas tomēr ir prasījis ļoti lielu darbu. Būtu svarīgi, lai tas tomēr tiktu saglabāts arī nākamajām paaudzēm.
02.08.2024.