Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) 27. sinodē tika pieņemti LELB satversmes grozījumi, apstiprināta LELB attīstības stratēģija, mainītas diecēžu robežas un ievēlēts Liepājas diecēzes bīskaps.
„Stars", sveicot jaunievēlēto bīskapu – LELB Madonas iecirkņa prāvestu Hansu Jensonu, aicināja viņu uz plašāku sarunu.
– Pastāstiet, lūdzu, par kalpošanu Madonā, kad īsti tā noslēdzas?
HANSS JENSONS: – Plānoju, ka Madonā būšu līdz augusta beigām. Mūsu iecirknim augusta vidū paredzētas Draudžu dienas, līdz ar to tā būs dabiska atvadīšanās reize, kad vairākas iecirkņa draudzes būs klāt. Oficiāli kā mācītājs Madonas evaņģēliski luteriskajā draudzē kalpošu līdz 1. septembrim, tikai ar septembri pāriešu bīskapa statusā. Konsekrācija Doma baznīcā gan notiks ātrāk – 6. augustā, un visi tajā aicināti piedalīties. Jauna bīskapa konsekrācija ir nozīmīgs notikums Baznīcai kopumā, jo katra reize, kad tiek konsekrēts bīskaps, ir kā dzīvības zīme tam, ka turpinās amata un kalpošanas nodošana tālāk. Tas nenotiek bieži, jo bīskaps ir uz mūžu. LELB šobrīd ir trīs bīskapi.
– Kas pašam no paveiktā Madonas pusē bijis par iepriecinājumu?
– Vispirms gribu teikt, ka nejūtos pāraudzis draudzes mācītāja amatu, joprojām būtu gatavs turpināt kalpot šādā veidā. Arī tad, kad kalpoju Priekules draudzē, biju pārliecināts, ka palikšu šai vietā līdz pensijai. Gan man, gan draudzei tas bija pārsteigums, ka bija jādodas uz Madonu. Toreiz līdzīgi tas bija saistīts ar bīskapa konsekrāciju, jo palīgbīskapa amatā tika iecelts mācītājs no Dubultiem. Jūrmalā atbrīvojās vieta, uz kuru aicināja mācītāju Ingu Dāboliņu, mani šai rokādē aicināja uz Madonu. Tagad jāatstāj vieta, kur biju nolēmis izveidot bāzi rekolekcijām. Negribu teikt, ka esmu pāraudzis šo kalpojumu, vienkārši ir jāieiet citā fāzē. Madonā esmu pavadījis sešus gadus, redzu, kur attīstīties, tomēr stafete kopā ar draudzi nav domāta man. Tieku aicināts citur, un varu teikt, ka ar bīskapa amatu saistītās lietas mani interesē. Ja Dievs to uztic, pazemībā pieņemu.
– Vai ir zināms, kas nāks kalpot Madonas draudzē?
– Nē, tas ir Baznīcas iekšējs process. Par to gan ir domāts, jo bīskaps ir uzrunājis konkrētu cilvēku, ir dots laiks apdomāšanai, un man ir cerība – ja mācītājs teiks „jā", maiņa varētu notikt jau septembrī, nebūs jāgaida gads vai vēl ilgāk. Ja atbilde no kandidāta būs noraidoša, process var ievilkties.
– Kādi ir pienākumi, kas būs jāuzņemas jaunajā amatā?
– Bīskapa amata apraksts uz papīra nav formulēts, mūsu Baznīca to vēl nav paspējusi veikt. Ir mācītāja amata apraksts, vēlamies izveidot prāvesta un bīskapa amata aprakstu, iestrādes tam ir. Protams, cilvēks, kas veic bīskapa amata pienākumus, var izvērtēt, kam dot prioritāti. Galvenajās līnijās šis darbs man ir skaidrs – ir jāvada diecēze, kopā ar pārējiem bīskapiem jāuzņemas vadība pār LELB.
– Tas nebūt nav viegls uzdevums, īpaši šobrīd, kad sinodē tika nobalsots pret sieviešu ordināciju un mācītāju un laju rindās vērojama šķelšanās.
– Negribu teikt, ka tā ir šķelšanās, drīzāk papildu spriedze. Nekas jauns šī jautājuma izpratnē tas nav, tagad šī prakse tikai ierakstīta Satversmē. Tas, ka 77 procenti no 100 par šo jautājumu nobalsoja „par", rāda, ka mūsu Baznīcā ir samērā liela vienotība. Baznīcas iekšienē tas var dot arī zināmu mieru, jo šie 77 procenti cilvēku var justies atviegloti – mums par šo jautājumu beidzot ir skaidrība. Jautājums beidzot nav atkarīgs tikai no arhibīskapa viedokļa, tā ir mūsu Baznīcas kopīgā nostāja. Līdz šim bijām tādā kā pelēkajā zonā, bija skaidra Jāņa Vanaga nostāja, bet sieviešu ordinācija Latvijā bija atļauta. Ja kaut kas mainītos, to varētu veicināt. Tagad, kad sinode nobalsoja pret sieviešu ordināciju un tas ir ierakstīts Satversmē, jautājums ir skaidrāks. Tomēr tas nav neatgriezenisks. Ja Baznīca lems citādāk, ir iespēja šo viedokli mainīt, tikai atkal tam nepieciešami vismaz 75 procenti no sinodes balsīm.
– Kā jūs šai jautājumā pamatotu savu nostāju?
– Tas izriet no Radīšanas – mēs esam dažādi. Vīrietis un sieviete ne tikai fizioloģiski ir dažādi, bet šī dažādība izpaužas arī daudzās citās jomās. Tas nenozīmē, ka neesam līdzvērtīgi, jo, ja saistām savu vērtību ar to, ko darām, tas ir nepareizi. Mēs esam vērtīgi tādēļ, ka no Dieva esam radīti tādi, kādi esam. Es, piemēram, nekļūstu vērtīgāks tāpēc, ka būšu bīskaps, tas ir tikai cits uzdevums. Vērtība nesaistās ar to, ko darām, te runa ir par to, ka esam dažādi un mums ir dažādi uzdevumi. Radīšanas stāstā pēc grēkā krišanas teikts, ka sieva dzemdēs ar sāpēm un vīrietim būs jāstrādā. Kad par šiem jautājumiem runā svētais Pāvils, viņš ģimenes modeli attiecina arī uz Baznīcu. Viņš saka, ka sieva ir paklausīga vīram un draudze vai Baznīca ir paklausīga Kristum. Laulība ir kā mistērija, un šīs attiecības ir attiecināmas arī uz Baznīcu. Vēl jāņem vērā aspekts, ka Jēzus par mācekļiem sev izvēlējās 12 apustuļu. Arguments, ka pirmā, kas liecināja par Jēzus augšāmcelšanos, bija sieviete, ir tiesa, un tas norāda, ka par šo notikumu esam aicināti liecināt visi. Tomēr tas nenorāda, ka sievietes tāpēc būtu saistītas ar garīdznieka amatu.
– Jūs būsit Liepājā, un tieši Liepājas draudze no LELB nolēmusi atdalīties.
– Jau iepriekš pirms sinodes mācītājs Mārtiņš Urdze vēstīja, ka, ja tiks pieņemts šāds lēmums, viņam tas nebūs pieņemams. Gribu teikt, ka reāli nekas nemainās. Baznīca nenorāda, ka, ja mācītājs nepiekrīt sinodes lēmumam, viņš nevar kalpot, tas drīzāk ir konkrētā mācītāja secinājums, ka viņš nejūt vairs perspektīvu. Mārtiņš Urdze ir uzaudzis Baznīcā ārpus Latvijas, tagad tai atkal pievienojas. Savukārt draudze no LELB iziet nevar. Var pāriet atsevišķi cilvēki, bet draudze ar visiem īpašumiem pāriet citā Baznīcā juridiski nevar. Izaicinājums šai jautājumā ir tas, kā rīkosimies, cik stingri būsim. Vai būs citi cilvēki, kas gatavi kļūt par šīs draudzes locekļiem. Tas ir jutīgs jautājums, ir vairāki varianti, kā risināt attiecības, bet juridiski viss ir skaidrs. Šobrīd uzņemu informāciju, šos jautājumus nerisinu.
Kad būšu iegājis Liepājas katedrālē, un tas notiks 1. oktobrī, šiem jautājumiem pievērsīšos. Bīskaps Pāvils Brūvers savu zizli noliks 31. jūlijā, pēc tam viņa funkcijas kādu laiku pildīs bīskapa vietnieks.
– Viens no 27. sinodes jautājumiem bija par iecirkņu maiņu. Madonas un Gulbenes iecirknis pievienots Daugavpils diecēzei.
– Vairākums Madonas iecirknī nebija par šo pārmaiņu. Ir jāapzinās, ka LELB ilgu laiku – līdz 2007. gadam – bija tikai viena diecēze. Pēc tam no Rīgas arhidiecēzes tika atdalītas Daugavpils un Liepājas diecēzes. Problēma radās tāpēc, ka Daugavpils diecēze ir nedaudz par mazu. Bija cerība, ka draudzes augs, attīstīsies, bet tā nenotika. Normāli būtu, ja draudze varētu segt 25 procentus no mācītāja algas. Mums ir daudz mazu draudžu, kur reti notiek dievkalpojumi, un draudzes nevar uzturēt savu mācītāju. Atskatoties pagātnē, vēsturiski Ļaudonā, piemēram, bija mātes baznīca. Lazdonā bija muižnieki, kas bija saistīti ar Ļaudonas draudzi, vēlāk viņi uzbūvēja savu baznīcu, kas bija Ļaudonas filiāle. Tolaik nostāja bija skaidra: kamēr nevarat uzturēt savu mācītāju, par patstāvīgu draudzi nekļūstat. Tāpēc tika uzbūvēta Lazdonas Mācītājmuiža, lai varētu pretendēt kļūt par patstāvīgu draudzi ar savu patstāvīgu draudzes mācītāju.
Jau tolaik bija šie noteikumi, draudzes pienākumi un tiesības. Skatoties uz šodienas situāciju, mums ir daudzas draudzes, kas pēc Otrā pasaules kara un padomju laika ir tā samazinājušās, ka labi, ja var nodrošināt 5 procentus no mācītāja algas, tomēr tām joprojām ir tiesības piedalīties sinodē, balsot utt. Tāpēc Baznīcas vadība meklē kritērijus, kas būtu minimums visos līmeņos. Kā kandidāts bīskapa postenim, apzinos, cik svarīga katrai diecēzei ir laba, vienota komanda. Arī draudzes attīstībai ir svarīgi, lai lietas darbotos diecēzes līmenī. Rīgas diecēze šobrīd ir par lielu, Daugavpils – par mazu. Lai gan daudzi uzskata, ka tas ir administratīvs lēmums, pamatdoma ir tā, ka bīskapi veido savu komandu, un, ja diecēze labi darbojas, tas jūtams katrā draudzē.
– Interesanti, ka no Praulienas puses nākuši vairāki bīskapi.
– Gustavs Tūrs te ir uzaudzis. Viņš bija LELB arhibīskaps baznīcai smagā periodā – no 1948. līdz 1968. gadam. Dzimis 1890. gada 24. maijā Lazdonas draudzes Praulienas „Silniekos". Cēlies no Lazdonas zemnieku astoņu bērnu lielas ģimenes. Gustavs Tūrs pieminēts arī Praulienas pamatskolas veidotajā izstādē.
Jānis Pommers bija Latvijas pareizticīgo baznīcas arhibīskaps. 2001. gadā pareizticīgo baznīca viņu kanonizēja kā svēto. Dzimis 1876. gada 19. janvārī tagadējā Praulienas pagastā „Ilzessalu" saimniecībā.
Jau tad, kad pārcēlos kalpot uz Madonu, man bija divi cilvēki, kas uzsvēra – nedomā, ka esi nonācis nomalē – šī ir ļoti nozīmīga vieta. To nevaru noliegt.
– Madonas puse daudzreiz minēta kā piemērs labai ekumeniskai sadarbībai. Kā būs tālāk?
– Pieredzi, ko esmu guvis šeit, paņemšu līdzi uz Liepāju. Man bija gods kopā ar priesteri Rihardu Rasnaci savulaik Liepājā piedalīties katoļu bīskapa konsekrācijā. Esmu nodibinājis kontaktus, tā ka iestrādes ir. Turpināšu to attīstīt, un ekumenismam esmu atvērts. Latvijā šai ziņā vide ir unikāla.