Parasti skolēniem padodas kāda atsevišķa priekšmetu grupa – dabaszinātnes, humanitārie priekšmeti, radošās aktivitātes, taču retumis tas viss spēj iemājot vienā cilvēkā. Par šādu gadījumu var uzskatīt Madonas Valsts ģimnāzijas (MVĢ) šā gada absolventu praulēnieti ROBERTU GOTLAUFU, kurš četros centralizētajos eksāmenos ieguva trīs A līmeņus un vienu B, kā arī spēja savas zināšanas un radošās prasmes visu skolas laiku apliecināt neskaitāmās mācību olimpiādēs un mūzikas konkursos.
– Nāku no Praulienas. Laukiem. Bērnību pavadīt šādā vietā ir labākā dzīves skola. Tur tu saproti – ja pavasarī kartupeļus neiestādīsi, tad ziemā nebūs ko ēst. Mūsu saimniecību gan par dziļiem laukiem nosaukt nevar, jo līdz ciematam ir pusotrs kilometrs un arī pilsēta nav tālu, taču tam ir savas priekšrocības. Kad vēlies, vari atbraukt uz Madonu, bet, ja vairāk tīk klusums un miers, var atgriezties atpakaļ. Aiz sienas nelamājas kaimiņi, pa sliedēm un ceļiem negrabina sabiedriskais transports. Dažkārt tikai no tāluma novērtējam Latvijas lauku bagātību. Vecākā māsa dzīvo ASV un, ik pa laikam sazinoties, saka, ka viņai pietrūkst Latvijas, māju.
Praulienā apmeklēju bērnudārzu „Pasaciņa", pēc tam mācījos Praulienas pamatskolā. Nedaudz skumji: sākot mācīties, skolā bija 150 audzēkņu, bet, beidzot 9. klasi, vien ap 100. Lauku skolām un mazajam skolēnu skaitam gan ir savas priekšrocības, jo cilvēki visi viens otru pazīst un brīdī, kad tas nepieciešams, pabiksta un palīdz tajās aktivitātēs un mācībās, kur skolēnam vairāk nepieciešams.
– Bieži tiek uzsvērts, ka mazās lauku skolas nespēj skolēnus pilnvērtīgi sagatavot vidusskolai un augstskolai.
– Esmu to dzirdējis, taču ir neliels paradokss. Eksāmenos kopā ar otru praulēnieti Normundu Eliņu, raugoties pēc rezultātiem, esam izgriezuši pogas teju vai visiem madoniešiem, kas ģimnāzijā mācās, sākot jau ar 7. klasi. Tas liecina, ka lauku pamatskola spēj sagatavot labus skolēnus. Joprojām atceros savu klases audzinātāju un mūzika skolotāju Anitu Melnupu, kura ir gaišs un radošs cilvēks un kas mani un citus bērnus iesaistīja korī, dažādos ansambļos, kā arī mazāk tradicionālos pasākumos. Pozitīvas atmiņās man ir par matemātikas skolotāju Anitru Lauvu un bioloģijas-ķīmijas skolotāju Ilonu Silicku. Abas skolotājas raisīja lielu interesi par saviem priekšmetiem, daļēji tādēļ arī, dodoties uz ģimnāziju, izvēlējos pieteikties dabaszinātņu klasē. Izvēli ietekmēja arī jaunākā māsa Anda, kas šogad RTU ieguva maģistra grādu. Arī viņa ir absolvējusi MVĢ un ieteica mācīties dabaszinību klasē, jo, kaut arī mācību ziņā viegli neiešot, tas atmaksāšoties vēlāk, gan liekot eksāmenus, gan gūtās zināšanas izmantojot tālāk dzīvē. Nevarētu teikt, ka esmu tikai specializējies uz eksaktajiem priekšmetiem, jo vienlīdz labi padodas arī humanitārie. Tādēļ 12. klasē bija tik grūti izšķirties, kur turpināt mācības.
– Kā pats skaidro savus labos panākumus eksāmenos?
– Interesējos un apgūstu ne tikai to, ko man iemāca skolā, bet procesam pieeju ar savu izpratni. Jau agrā bērnībā biju ļoti zinātkārs. Tikko iemācījos lasīt, centos izlasīt pēc iespējas vairāk grāmatu. Vēlējos izprast, kā norit dažādi dabas procesi, kā darbojas automašīnas motors utt. Eksaktie priekšmeti, kā matemātika, fizika, ļāva loģiski šīs lietas izprast un aizpildīja baltos plankumus. Manuprāt, viens no trūkumiem, kas mūsdienās piemīt daudziem skolēniem, ir prasmes trūkums mācību priekšmetus sasaistīt kopā. Ir nedaudz dīvaini, ka skolēnam skolā jāzina visi priekšmeti, bet skolotājam labi jāorientējas vien savā. Manuprāt, skolās, īpaši vidusskolas līmeņa pedagogiem, ir jāredz šī kopaina un pašiem jāmācās savu priekšmetu saistīt ar citiem, lai mācīšanās procesā viņš spētu skolēnam sniegt pilnīgāku izpratni un zināšanas. Vaina ir arī skolēnos, jo dažiem vienkāršāk ir ne par ko neinteresēties un visus procesus uztvert kā pašus par sevi saprotamus, nemēģinot izprast, kādēļ viss notiek tā un nevis citādāk. Vējš eksistē, bet, kā šo dabas parādību izskaidrot, daudziem ir vienalga. Man jau no mazotnes bija cita attieksme, centos gūt atbildes uz visiem neskaidrajiem jautājumiem.
– Kāds varbūt uzskata, ka viņam dzīvē vairāk noder šaura specializācija, kas ļauj veidot labāku karjeru izvēlētajā profesijā.
– Kā gan tu vari saplānot visu, ko tev dzīvē vajadzēs zināt? Šobrīd savu tālāko nākotni vēlos saistīt ar mūziku, taču, neraugoties uz to, centos labi nokārtot eksāmenus, lai nepieciešamības gadījumā nerastos problēmas, ja vēlēšos stāties augstskolā.
– Esi absolvējis ne tikai MVĢ, bet arī Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolu. Ko, tavuprāt, cilvēkam sniedz mūzikas skolas apmeklējums?
– Ir trīs audzēkņu tipi. Vieni, kas ir muzikāli apdāvināti un kam ļoti labi padodas kāda instrumenta spēle. Otri, kas ļoti labi spēj visu racionāli izdomāt, piemēram, ir skolā mūzikas teorijas priekšmets solfedžo, kuru var ļoti labi izprast ar matemātikas zināšanām. Un trešie, kas ir ārkārtīgi centīgi ar plašām darbaspējām. Vienalga, pie kura no tipiem cilvēks piederētu, mūzikas skola noteikti spēs paplašināt viņa redzesloku un attīstīt radošo un garīgo pusi. Bijušā mūzikas skolas direktora Arta Kumsāra teiktais, ka neviens no skolas beidzējiem nav sēdējis cietumā, nav tikai tukši vārdi. Madona ir unikāla pilsēta ar to, ka tik daudz bērnu un jauniešu mācās mūzikas skolā. Mūsu skola ir viena no spēcīgākajām Latvijā, un varam tikai priecāties, ka laikā, kad notiek iestāžu slēgšana un budžeta griešana, Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skola ne tikai izdzīvoja, bet joprojām ir tikpat stipra kā iepriekš.
– Kādēļ izvēli izdarīji par labu saksofonam?
– Mūzikas skolu ir beigušas gan māsas, gan brālis. Visi kopā esam to absolvējuši 7 reizes. Nezinu citu ģimeni, kas to būtu paveikusi vēl vairāk. Par saksofonu man interesi raisīja vecākā māsa Sandra. Atminos – mājās tika veikts remonts un es, noslēpies aiz lieliem stikla vates ruļļiem, klausījos, kā viņa trenējas. Sākumā saksofona skaņa kaitināja, taču ar laiku skanējums, ko no saksofona var dabūt laukā, iepatikās. Māsa bija prasmīga saksofoniste un ir ieguvusi godalgas vairākos konkursos. Tas arī mani iedvesmoja pamēģināt.
Esmu ievērojis, ka katram cilvēkam ir viens vai divi instrumenti, kurus viņš spēj ļoti labi apgūt, taču ir svarīgi uzreiz kādam no tiem uztrāpīt. Ja tas neizdodas, nākas mocīties. Labs piemērs manis teiktajam ir Kārlis Auziņš, kurš pašlaik mācās Amsterdamas konservatorijā un atgriežoties visticamāk būs viens no spēcīgākajiem džeza saksofonistiem Latvijā. Sākumā mūzikas skolā viņš mācījās klarneti, ar ko gāja visai smagi. Vēlāk, iestājoties saksofona klasē, progress bija ļoti straujš.
– Pats nākotni arī vēlies saistīt ar šo mūzikas instrumentu?
– Esmu iestājies Jelgavas mūzikas vidusskolā. Tā ir profesionālas ievirzes vidusskola. Protams, apsvēru domu arī par stāšanos augstskolā un augstākās izglītības ieguvi, taču nolēmu vispirms īstenot savu sapni un izmēģināt izsisties mūzikā, pirms izdarīt citu izvēli. Nevēlos pēc 30, piemēram, strādājot fiziķa profesijā, mocīties pašpārmetumos, ka tomēr vajadzēja pēc ģimnāzijas riskēt un sekot sapnim.
Esmu devies uz konsultācijām pie Latvijas Mūzikas akadēmijas rektora Arta Sīmaņa. Akadēmijas prasības ir augstas, un viņš man pateica, ko es vēl nemāku un pie kā nopietni jāstrādā, taču uz jautājumu, vai rektors manī saskata potenciālu, saņēmu pozitīvu atbildi un aicinājumu nemest malā saksofona spēli.
Vēlme nopietnāk savu dzīvi saistīt ar mūziku un gūt papildu izglītību man radās 10. klasē, kad mūzikas skolu jauno izpildītāju konkursā ieguvu 1. vietu. Tad radās apjausma, ka varu censties to darīt augstākā līmenī. Ar laiku – pat profesionālā. Netrūka arī pozitīvu piemēru gan ģimenē, gan starp mūzikas skolas audzēkņiem un pedagogiem.
Pamatdoma ir mācīties klasisko mūziku un līdztekus apgūt džezu. Džeza mūziķiem darba iespējas Latvijā ir ierobežotas, jo ir visai maz ansambļu un bigbendu, kamēr klasiskie pūtēju orķestri ir katrā lielajā pilsētā un arī bruņotajos spēkos, līdz ar to, iekļūstot to sastāvā, vismaz ir garantēts stabils atalgojums. Viens no labākajiem Latvijas saksofonistiem Gints Pabērzs arī pašlaik vienlīdz labi iekļaujas gan klasiskās mūzikas žanrā, gan džezā.
– Kāda ir vecāku attieksme pret tavu izvēli?
– Sākumā bija dusmīgi un neapmierināti, it īpaši pēc tam, kad uzzināja eksāmenu rezultātus. Es viņiem teicu, ka nebaidīšos šo gadu veltīt mūzikai, intensīvi nodošos mācībām un vingrinājumiem un pēc tam jau varēšu labāk apjaust, ko spēju un ko nespēju mūzikā paveikt, un vai ir vērts turpināt.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto